Rad 22, 1-2.9-13.15-18, II gavēņa svētdiena, B

Rad 22, 1-2.9-13.15-18

Pirms nedēļas pārdomājām gavēņa pirmās svētdienas lasījumu no Radīšanas grāmatas, kurā Dievs noslēdza derību ar Noasu, bet otrajā gavēņa svētdienā lasīsim par Ābrahama derību un šis derības noslēgšanas pēdējo posmu, kas ir saistīs ar  Īzāka upurēšanas aprakstu. Šis teksts svinīgi apstiprina Dieva derību ar Ābrahamu. Radīšanas grāmatas 22. nodaļa ir viens no komentētākajiem fragmentiem Vecajā Derībā. Šīs nodaļas stāstu aplūko arī kristīgā māksla, literatūra, filozofija un citas nozares. Šis fragments ieved lasītājus tādā ticības pasaulē, kurā nav nekādu citu balstu kā tikai Dieva vārds. Tāda ticība iet cauri tumsai un meklē jēgu notiekošajā, bet sastopas ar noslēpumu. Ābrahams piedzīvoja ticības pārbaudi trīs dienu garumā un klusumā. Dievs viņam teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, - Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!” (Rad 22,2). Trīs Dienas Ābrahams gāja klusumā, kur nedzirdēja ne tikai Dieva vārdu, bet arī Īzāks klusēja un ierunājas tikai vienu reizi: “Mans tēvs...Re, uguns un malks, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7-8). Šis lasījums uzdod mums jautājumu par ticību, paklausību un savas gribas pakārtošanu Dievam, un upura lomu mūsu dzīvē.

Visa Ābrahama dzīve ir aprakstīta kā viens liels ticības pārbaudījums, bet vienīgā vieta, kur tiek pieminēts pārbaudījums ir šis fragments, kad Ābrahams  ir sasniedzis dzīves briedumu. Fragments sākas ar vārdiem: “Pēc tam Dievs pārbaudīja Ābrahamu” (Rad 22,1). Šie vārdi ir kā atslēga šim lasījumam; ļauj sagatavoties stāsta lasīšanai, jo mēs uzreiz saprotam, ka Dievs plāno pārbaudīt Ābrahamu un nevis izliet asinis. Protams, Ābrahams to nezināja un tāpēc mēs kā lasītāji sekojam līdzi kāda būs Ābrahama reakcija uz Dieva vārdiem. Šos vārdus var uztvert ne tikai kā šī lasījuma virsrakstu, bet arī kā norādi uz mūsu ticības dzīvi, kurā arī mēs piedzīvojam dažādus pārbaudījumus. Šajā ziņā mūsu un Ābrahama dzīve ne ar ko daudz neatšķiras. Paliek vien atklāts jautājums kā mēs izejam cauri ticības pārbaudījumiem: vai kā Ābrahams augam ticībā, vai arī paliekam pusceļā, apmierinoties tikai ar Dieva solījumiem un mieru, vai arī ar saviem ieskatiem kādai jābūt ticībai. Kāpēc cilvēks tiek pārbaudīts? Lai iepazītu sevi un īpaši to, ko vēl nezinu par sevi? Vai arī lai iepazītu kāds ir Dievs? Var likties, ka Dievs rada kādus apstākļus, lai ar mums spēlētos, bet vienmēr ir jāatceras, ka mūsu Dievs ir vienlaikus noslēpumains un arī vēlas mums atklāties. Ja mēs uzsākam sekot noslēpumainajam Dievam, tad arī jāuzņemas visi ar to saistītie riski, jo kas gan cits, ja ne pārbaudījums ir sekot noslēpumam?!

Lasot Radīšanas grāmatu mēs varam pārliecināties par Ābrahama ticību un pilnīgu paļaušanās uz Dievu, bet viņa ticība arī tika pārbaudīta. Iepriekš viņš izgāja no savas zemes, tēva mājām un pameta to, kas viņam bija tuvs un deva stabilitāti, un savu nākotni saistīja ar Dieva solījumu. Viņš iemācījās uzticēties Dievam un bija nobriedis ticībā, bet pienāca jauna un nebijuša Dieva iepazīšanas pieredze. Dievs aicināja Ābrahamu uz jaunu sākumu, uz jaunu izceļošanu. Kad Dievs pirmo reizi uzrunāja Ābrahamu un arī tagad, Dievs uzrunāja viņu: “ej” un Kungs viņam teica un rādīja, ko darīt tālāk (Rad 12,1; 22,1). Kopš pirmās reizes, kad Dievs uzrunāja viņu bija pagājis jau ilgs laiks, bet tagad dzīves izskaņā Dievs atkal viņu uzrunāja līdzīgā veidā. Šo fragmentu varam uzlūkot kā miniatūru un ļoti koncentrētu Ābrahama ticības ceļu sākot no tēva mājām līdz šim brīdim. Tikai šajā fragmentā viss notiek trīs dienu laikā. Iepriekšējo gadu šaubas un izlocīšanās mēs vairs neredzam, bet tikai paklausību bez  jebkādiem jautājumiem, līdzīgi kā ceļa sākumā (Rad 12). Tikai šajās trijās dienās viņš neies prom no pagātnes ģimenes, bet atteiksies no nākotnes ģimenes.

Lai saprastu kam izgāja cauri Ābrahams, mums jāņem vērā vairākas svarīgas lietas. Sākumā Dievs aicināja Ābrahamu  pamest tēviju (Rad 12). Tad vēl Dieva un Ābrahama gribas varēja saskanēt, solījumi bija iespaidīgi un sirdij tīkami. Lielā vecumā Dievs viņam dāvāja dēlu, lielāko dārgumu un solījumu piepildīšanās garantiju. Tomēr, ja viss beigtos ar šiem solījumiem, Ābrahams nebūtu ticības tēvs. Viņš būtu tikai Īzāka tēvs. Ticība nesaistās tikai ar iedvesmojošu sekošanu Dievam, kad Viņš sola to, ko paša sirds vēlas. Piepildīta ticība sākas tad, kad tiek dziļi mainīta sirds un dzīves stāja. Lai to īstenotu ir jāstājas Dieva priekšā ar vissmagāko upuri, dziļāko mīlestību un jāsniedz Viņam lielākā dāvana. Cilvēka dzīvē vienmēr ir jārēķinās ar to, ka ir kāda dzīves joma, kura Dievam netiek pilnībā atdota. Autentiskus upurus nesaliek vai neuzņemas bez mīlestības. Nevar salikt savu upuri nekā savādāk kā tikai no tā, ko mīl. Upurēt to, kas ir nebūtisks un ko nemīl ir pārāk viegli un liekulīgi. Īstu upuri var meklēt cilvēka visbūtiskāko interešu laukā un tas ir ļoti grūti. Ābrahamam tas bija dēls. Dievs lika Ābrahamam pamest visu, zaudēt solījumus un visu, ko viņš vēlējās; prasīja visu to upurēt; tas viss koncentrējās viņa dēla personā. Tāpēc Dievs lika upurēt tieši viņu. Vai Ābrahams, kurš iepriekš prata saraut ar savu pagātni, tagad pratīs atteikties no savās nākotnes cerībām un dēla. Būtībā Dievs prasīja Ābrahamam salikt upurī arī sevi pašu. Nav jābrīnās, ka šis fragments ir klusuma pilns.

Dēls Īzāks bija Ābrahama nākotne un cerība, taču dēls nebija tikai vecāku cerība, bet saskaņā ar Dieva apsolījumu, cerība, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu un svētība visām pasaules tautām. Dievs pārbaudīja Ābrahamu viņa pēdējā, visdziļākajā dzīves sfērā, kurā viņš guva prieku par saviem dzīves un nākotnes plāniem. Ābrahams piekrita atdod visu savu esību, sapņus un plānus Dievam. Viņš devās ceļā bez lieku jautājumu uzdošanas. Ja mēs atsaucam atmiņa Ādamu un Ievu, kuri pārkāpa Dieva gribu, tad Ābrahams palika uzticīgs, pat ja neizprata Dieva gribu un savu nākotni. Ar savu gatavību upurēt savu dēlu Dievam, Ābrahams pestīšanas vēsturē ienes pirms viņa nebijuši cilvēka stāju Dieva priekšā -  ticība. Šādu ticību nepazina neviens cits cilvēks un šādu ticību mums piedāvā Svētie Raksti un sekošana Jēzus Kristum. Tā vairs nebija paredzama un cilvēka iegribām atbilstoša ticība, bet patiesa atvēršanās uz dzīvo Dievu. Ābrahams kļuva par ticības tēvu, jo iemīlēja Dievu vairāk par Viņa solījumiem, vairāk par savu iekšējo mieru un garīgumu. Ābrahams izgāja cauri tādam pārbaudījumam, kuros vajadzēja atbildēt, vai tic Dievam un mīl Viņu tāpēc, ka kaut ko saņem un plāno saņemt, vai arī tici Dievam paša Dieva dēļ.

Viņa ticības ceļš kļuva par katras ticības ceļa paraugu. Par šo paraugu katru gadu mēs lasām arī Lieldienas Vigīlijas vārda liturģijā. Šis lasījums ļoti vizuālā un pārliecinošā veidā atklāj mums stāstu par Dieva noslēpumaino, negaidīto, brīvo aicinājumu un cilvēka sarežģīto atbildi uz šo aicinājumu. Dievs pazīst cilvēka sirdi un tās piesaisti ierastajam un vecajam, un vēlas cilvēku ievest jaunā zemē. Dieva un cilvēka tikšanās rada tādu kā spriedzi, saspīlējumu un neziņu cilvēka sirdī. Mēs to saucas par pārbaudījumu, krīzi vai šaubām un tas ir process, kurā veidojam attiecībās ar Dievu, kurš ir Noslēpums. Dievs nav kaut kāds nejauši sastapts iedvesmas avots, bet ir Kungs, kurš vienīgais var no mums prasīt pilnīgu uzmanību, uzticību līdz pat prasībai neņem vērā neko no tā, kas mums ir tuvs un dārgs. Dievs ir neizprotams ne tikai ar mūsu prātu, bet vēl svarīgāk, ar visu savu esību mēs varam nesaprast pa kādiem ceļiem Viņš mūs ved. Kungs saka “manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kristieša priekšā ir izvēle, vai nu elastīgi un brīvi būt gatavam atstāt savu plānus un pieņemt Dieva gribu, kurš mūs mīl un vēl labu. Ja mēs pretojamies Dievam, tad mēs varam iesalt savu izdomu un priekštatu pasaulē. Tieši tāpēc arī Jēzus Kristus mums parāda ar savu krustu un augšāmcelšanos, ka stindzinošai nāvei, bailēm un raizēm par sevi nav varas pār mums, bet jaunai dzīvei kopā ar augšāmcelto Kungu. 

br. Jānis Savickis OFMCap