Rad 9, 8-15, I gavēņa svētdiena, B

Rad 9, 8-15

Pirmajā gavēņa svētdienā katru gadu mēs lasām Evaņģēliju par Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kurā Kungs pieveic sātana viltību, lai neļautu viņam sagraut Dieva pestīšanas plānu. Šogad pārdomāsim fragmentu no Radīšanas grāmatas stāsta par Noasu un grēka plūdiem. Plūdi bija šausminošas sekas cilvēku spītībai īsteno savu plānu par dzīvi Dieva radītajā pasaulē bez Dieva. Vecajā Derībā ūdens bieži ir iznīcības simbols. No tālākās pestīšanas vēstures mēs zinām par Sarkanās jūras ūdeni, kas vēlās pār ēģiptiešiem, kuri vajāja izraeliešus. No otras puses ūdens ir arī dzīvības simbols un šajā pašā Radīšanas grāmatā mēs lasām par Dieva Garu, kas “lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2) un piedalījās pasaules radīšanas darbā. Dievs nolēma izglābt mazu saujiņu cilvēku, lai veidotu jaunu cilvēci un pēc plūdiem noslēdza ar viņiem derību. Kāpēc Dievs izvēlējās tiešu Noasu? Viņš bija taisnīgs (Rad 6,9; 7,1) un paklausīgs (Rad 6,22; 7,5) Dieva priekšā. Dievs viņam solīja saglabāt radību līdzsvarā un vairs neappludināt zemi (Rad 9,11). Šīs derības mērķis bija atjaunot radību tā, kā tas bija iecerēts sākumā.

Ja mēs lasām Radīšanas grāmatu pēc pirmvecāku krišanas (3-9.nod.) varam pamanīt, ka šeit trūkst cerības. No vienas puses pastiprinājās iznīcinošie spēki, kuri nāk no cilvēku sabiedrības. Dievs pasauli nenoveda postā, bet cilvēks: “Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojies, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu!” (Rad 6,5). No otras puses stāsts parāda, ka Dievs nepameta radību un atrada veidu kā glābt cilvēkus. Nebija tā, ka visi cilvēki bija pilnīgi sabojāti un ļauni. Šajā laikā Abela upuris Dievam bija patīkams, Hanohs staigāja ar Dievu un Noas izcēlās ar taisnīgumu Dieva priekšā. Tāpēc, ka pasaulē bija Noas, Dievs varēja noslēgt ar viņu un viņa pēctečiem derību. Viss cilvēces pagrimums noveda pie lielas šķīstījošas peldes, kas pateicoties Noasam un atjaunotajai pasaulei deva sākumu atjaunotai radībai.

Šajā brīdī pestīšanas vēsturē ļoti skaidri parādās trīs svarīgas patiesības - radība, iznīcība, jauna radība. Mēs-kristieši šīs trīs patiesības pārmantojām īpašā veidā kristību noslēpumā un visā kristīgajā dzīvē, kurā atdzīstam, ka esam grēcinieki, ļaujam nomirt vecajam cilvēkam mūsos, lai kopā ar Kristu kļūtu par jaunu cilvēku. Noasa derība ir jāuzlūko saistībā ar Ādamu, jo šī derība mēģināja atjaunot attiecības, kas tika izjauktas starp Ādamu un Dievu. Kaut Bībelē Dieva un Ādama attiecības nesauc par derību, tomēr droši var pieņemt, ka tā arī bija derība starp Dievu un cilvēci. Par to liecina kaut vai tas, ka šai derībai arī bija sava zīme - sabats, no darba brīva diena. Katrai derībai ir kāda zīme. Derība ar Noasu neattiecās tikai uz cilvēkiem, bet uz visu radību un šīs derības zīme bija varavīksne. Derība ar Noasu bija beznosacījuma Dieva solījums, kurā Viņš brīvprātīgi un žēlsirdīgi apņēmās piepildīt solījumus neskatoties uz pretestību no derības saņēmējiem.

Šāda Dieva uzticība un cilvēka neuzticība derībai saglabāsies arī visā pestīšanas vēsturē. Dievs apņēmās dāvāt labu labiem un ļauniem (Mt 5,45). Tas nenozīmē, ka Dievs veicina ļaunu vai piedalās grēka izplatīšanā, bet Viņš nolēma, ka būs pasaule, kurā ir grēks. Šādā pasaule nebūs tik ļoti svarīgi iznīcināt grēcinieku, bet gan viņu glābt. Dzīvojot šādā pasaulē rodas šaubas par tās jēgu, Dieva plāniem un pat vai Viņš vispār ir, jo cilvēki tiecas atdalīt labo no ļaunā, laimi no nelaimes, grēku no svētuma. Ja jau cilvēks to saprot, tad kāpēc Dievs tā nerīkojas? Saprāts savā ziņā apjūk pasaules pretrunu priekšā un ieļaunojas. Izrādās, ka arī šajā pasaules uztverē izpaužas pirmgrēka sekas, jo cilvēks nav žēlsirdīgs un mīlošs, bet tiesā, pazudina un labprāt vaino Dievu dažādās nedienās. Grēka ievainotā domāšana labprāt iznīcinātu ļauno un pat visu pasauli, bet Dievs tā nedomā un tāpēc vēlas visu atjaunot, jo Dievs ir mīlestība (1 Jņ 4,16).

Tas nebija nejauši, jo varavīksnes parasti parādās pēc negaisa. Vietās, kur Vecajā Derībā tiek pieminēta varavīksnes (Rad 9,8-17; Sīr 43,12; 50,7; Ez 1,28) parādās šī vārda pirmatnējā nozīme - karavīra vai mednieka loks. Daudzi uzskatīja, ka varavīksne bija simbolisks kareivja loks, kuru Dievs - Debespulku Kungs tagad nolika malā un tādā veidā padarīja par miera zīmi, kas nomierina vētru. “Raugies varavīksnē un sumini tās Radītāju! Tik ļoti daiļa tā ir savā košumā, ar godības loku tā debesis apliec, Visaugstākā roku savilkta.” (Sīr 43,11-12). Varavīksne radīja izbrīnu visos senajos cilvēkos un uzlūkojot to, viņiem radās pārdomas par dievišķā saiti ar cilvēkiem. Kad Noas pēc plūdiem izgāja no šķirsta un salika pateicības upuri, pats Dievs izvēlējās varavīksni par svētu derības zīmi. Varavīksnes ir Dieva žēlastības un mīlestības simbols. Jāievēro svarīga detaļa, ka šī zīme ir nav tik daudz domāta cilvēkiem, bet pašam Dievam, lai atcerētos “savu derību, kas starp mani un jums” un visu dzīvo, un lai vairs nebūtu ūdensplūdi (Rad 9,15).

Glābšanas ceļš gāja caur Noasu un viņa pēctečiem. Tomēr cilvēki pēc Noasa bija nepaklausīgi Dievam. Ābrahama ticība bija liela, tomēr arī viņa dzīvē bija daudzas nepilnības. Ādams, Noas un Ābrahams nebija tāds paklausīgs dēls, kādu solīja Dievs Radīšanas grāmatā: “Un es celšu ienaidu starp tevi [čūska] un sievieti, starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! - viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi!”(3,15). Jau pirmā derība parāda, ka cilvēce nevar dot pasaulei to, kas satrieks ļaunumu. Dievam pašam būs jādot tāds Cilvēks, kas būs pilnībā paklausīgs un taisnīgs. Noas ir Jēzus Kristus pirmtēls, kas atjaunos cilvēci. Ar šo stāstu Dievs vēlējās parādīt, ka noteiktā vēstures brīdī uz zemes būs tikai viens cilvēks, kas pilnīgi godinās un mīlēs Dievu. Viņš uzsāks jaunu cilvēci un atjaunos derību.

Kā šis lasījums par grēku plūdiem un derību sasaucas ar Jēzus kārdināšanas notikumu? Viens no skaidrojumiem mūs ieved Lieldienu svētku noslēpuma dzīlēs. Līdzīgi kā Noas ar savu ģimeni izpeldēja cauri nāvējošiem plūdiem tā Jēzus ne tikai atmeta visus velna kārdinājumus, bet arī pashas notikumos izgāja cauri grēka plūdiem, kuriem bija Viņš jāiznīcina. Tā nenotika. Kungs augšāmcēlās un uzvarēja nāvi. Līdzīgi kristībās ūdens simbolizē šo bezdibeni, kurā mēs identificējamies ar Jēzus svētumu, bet Viņš ar mūsu grēcīgumu un izejam cauri plūdiem atjaunoti. Visi mūsu grēki kristībās tiek iznīcināti un mēs sākam dzīvi kā jauna radība un jaunajā derībā.

Nākošajās svētdienās lasīsim par derību ar Abrahamu un trešajā gavēņa svētdienā Sinaja derība, bet ceturtajā gavēņa svētdienā iepazīsim Izraela neuzticību un izsūtīšanu, un piektajā gavēņa svētdienā dzirdēsim jaunās derības solījumu. Kāpēc tik svarīgi ir iepazīt un apcerēt visas šīs derības, kas mūs Jaunās Derības cilvēkiem ir tik tālas. Iemesli tam ir daudzi. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka visi Svētie Raksti ir veidoti ap šīm derībām starp Dievu un cilvēku noteiktā secībā: Ādams, Noas, Abrahams, Mozus, Dāvids un Jēzus Kristus. Kristiešiem Euharistija ir Jaunās Derības zīme (Lk 22,20) un tas vien parāda, ka derības izpratne pestīšanas plānā nav mazsvarīga lieta. Varavīksne un Mozus Lieldienu jērs Jaunajā Derībā vairs tikai jaunā varavīksne vai jaunais jērs, bet Euharistija, pateicība, jaunā un mūžīgā derība.

Šis pestīšanas vēstures derības ceļš ir nepieciešams, lai nopietni gatavotos Lieldienu svētkiem, īpaši katehumeniem, jo viņi caur kristībām ieies Jaunajā Derībā. Lieldienu Vigīlijas kristību ūdens svētīšanas lūgšana izsaka kristīgo ūdens izpratni: “Dievs, tu ar neredzamu spēku brīnumaini darbojies caur saviem sakramentiem un savos darbos mums daudzējādi esi atklājis, ka ūdens ir Kristības žēlastības nesējs. Dievs, tu ar savu Garu, kas pār ūdeņiem lidinājies jau pasaules sākumā, jau tad devi ūdenim svētītāju spēku; tu, pat ūdens plūdus sūtot, esi vēstījis atdzimšanas kristību, jo plūdos grēkiem bija jāmirst, lai piedzimtu tikums...”* Tālāk tiek pieminēta Izraela pāriešana pār Sarkano jūru, Jēzus kristības Jordānā un Viņa pārdurtais sāns no kura izplūda asins un ūdens un noslēgumā Jēzus pavēle kristīt un atjaunot Svētajā Garā cilvēkus.

*Nr. 42, Romas Misāle, 1987. 317-319.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap