Lev 13,1-2.44-46
Slēpšanās no Dieva ir Levītu grāmatas 13. nodaļas viena no būtiskajām tēmām un sasaucās ar Radīšanas grāmatas 3. nodaļu. Cilvēka ķermenis simbolizē grēkā kritušo cilvēku, kurā darbojas egocentrisms. Pēc pirmgrēka cilvēki apģērbās, jo pēc krišanas grēkā miesa saistās ar kaunu un āda ir visārējākā cilvēka daļa, tā, kas vistiešāk sadūrās ar ārpasauli un no kauna bija jāapģērbjas. Gan Radīšanas (3. nod), gan arī Levītu grāmatā (13. nod) kauns par savu kailumu un sevis apsegšana sasaucas ar garīgo kaunu un slēpšanos no Dieva. Levītu grāmata (13.nod.) apzinās šo cilvēku stāvoklis Dieva priekšā un iedrošināja atjaunot attiecības ar Viņu. Tomēr grēcīgais cilvēks un grēka sekas ir nāve. To nevar novērst un vienīgais veids kā atjaunot sabojātās attiecības ar Dievu ir caur cilvēka garīgā stāvokļa atklāšanu Dieva priekšā. Mums tas visspilgtāk atklājas Kristību un Gandarīšanas un izlīgšanas (jeb grēksūdzes) sakramentā. Levītu grāmatas (13.nod.) mērķis ir vest cilvēkus Dieva klātbūtnē un vienlaicīgi pieņem patiesību, ka cilvēkam ir nelabojama tieksme slēpties. Radīšanas grāmatas kontekstā šis Levītu grāmatas fragments parāda, ka cilvēka pirmdzimtais grēks ir arī sabojājis Dieva kultu.
Vai cik tas nebūtu mūsdienu prasībām neatbilstoši, Levītu grāmata nenodarbojās ar slimību apturēšanu un slimnieku izolāciju, bet ar personu, apģērbu un dzīvesvietas rituālo šķīstību. Tomēr nevar noliegt, ka tam bija liela pozitīva ietekme uz sabiedrības veselību. Nešķīstos cilvēkus bija paredzēts turēt nost no svētām vietām un praksēm līdz slimības simptomi izzuda, un cilvēks tika rituāli šķīstīts. Šī rituālā šķīstīšana nedziedināja (atšķirībā no Nāmana, 2 Ķēn 5,14), bet sekoja tikai pēc atveseļošanās. Šis svētdienas fragments tiek ņemts no Levītu grāmatas sadaļas (13,1-46), kura nosaka regulācijas ādas slimībām un palīdz priesteriem atšķirt dažāda veida ādas slimības. Slimību instrukcija priesteriem deva vienkāršas vadlīnijas diagnozes noteikšanai gan nosakot slimību, gan paziņojot par izveseļošanos. Viņiem bija jāprot atšķirt nopietnas ādas slimības no mazām sūdzībām, kas ātri pārietu.
“Ja kāda cilvēka (ebr. adam) miesas ādā iemetas uztūkums...” (Lev 13,2). Šajā teikumā vārds “cilvēks” izsaka cilvēka miesas materiālo pusi, kura kļūdās un tai ir tieksme slēpties no Dieva un citiem cilvēkiem. Līdzīgi kā pirmvecāku āda bija vainas un kauna uzmanības centrā, tad tagad ādas slimības dod iespēju parāda nepieciešamību pēc cilvēka attīrīšanas. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā pirmgrēka sekas nekavējoties parādījās cilvēka ādā - “abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7), tā Levītu grāmatā tiek izmantotas grafiski pretīgas ādas slimības, lai attēlotu cilvēka netīrības stāvokli svētā Dieva priekšā. Līdzīgi kā pirmvecāki ātri panesa sekas par savu grēku: “Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza...” (Rad 3,23), tā nešķīstās personas saskarās ar savas slimības sekām: “Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts - lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes” (Lev 13,46). Tālākā līdzība starp abām grāmatām ir saistīta ar Noasu un grēka plūdiem, kas ir kā cilvēces šķīstīšanās notikums.
Mūsdienu Svēto Rakstu tulkotāji un seno valodu pazinēji dažādi tulko šis slimības un diskutē par spitālības izpratni vēsturē. Šo Levītu grāmatas daļu (13-14.nod.) bieži uzlūko ļoti medicīniski un tas ir saprotams, jo tajā apskata slimības. Viena no slimībām šeit ir norādīta kā spitālība. Bailes no spitālības un tās graujošās ietekmes ir sastopama Bībelē (Sk 12, 1-15; 2 Sam 3,29; 2 Ķēn 7,3-15, 2 Laik 26, 20-21). Neapskatīsim kas tās bija par ādas slimībām un kā mēs viņas varētu saukt mūsdienās, bet pievērsīsimies vairāk šī fragmenta garīgajai nozīmei. Fragmenta sākumā lasām, ka, ja kādam ir kāda nopietna ādas slimība, tas ir jāvēršas pie Mozus, Ārona vai citiem priesteriem. Kāpēc tieši pie viņiem? Ja pēc bērna piedzimšanas sievas šķīstīšanai (Lev 12,1-2) nebija nepieciešams priesteris, jo šo jautājumu pārzināja lielākā sabiedrības daļā, tad šajā gadījumā jādomā, ka priesteriem bija lielāka pieredze un zināšanas, lai noteiktu, kas tā ir par ādas slimību. Turklāt, ja izraeliešiem būtu šāda informācija, viņi paši spriestu par diagnozēm saskaņā ar savām interesēm un neņemtu vērā kulta vajadzības un priesterus. Priesteriem varēja arī uzticēt intīmāku ķermeņa daļu veselības stāvokli un nevis meklēt nejaušus vai šaubīgus ekspertus tautas vidū.
Spitālīgais pameta sabiedrību, valkāja saplēstas drēbes ar izpūrušiem matiem un sauc “nešķīsts, nešķīsts!”. Saplēstas drēbes simbolizē sēras un norāda uz saistību ar bēru rituāliem. Ne velti cilvēkam ir jāpamet sabiedrība. Tāpat arī tiek paredzēta mutes aizsegšana, jo tāds cilvēks nav cienīgs runāt un vien informēt, ka atrodas nāves varā. Cilvēks skaitījās miris, jo nāve iegāja vēl dzīva cilvēka ķermenī. Nešķīstais dzīvoja ārpus “nometnes‘ un tas norāda, ka “nometnei” jābūt šķīstai. Atrasties ārpus nometnes, kurā atradās Derības šķirsts, tika uztverta kā atdalīšanās no Dieva (Lev 10, 4-5; Sk 5, 1-4; 12, 14-15; 31,19-24; 2 Ķēn 7,3-15) un Viņa Derības, jo Dieva īpašā klātbūtne bija nometnē (Sk 5,3; At 23,14). Dzīve ārpus nometnes vēlāk vēsturē saistījās ar dzīvi ārpus ciema vai pilsētas mūriem (2 Ķēn 7,3-11). Tas bija traģisks notikums. Atrasties ārpus nometnes arī sasaucas ar Ādama un Ievas izraidīšanu no dārza (Rad 3,23).
Spitālīgais ir tēls dzīvei, kuru ir saindējusi nāve vai bailes zaudēt dzīvību. No šīm bailēm dzimst egoisms un rūpes tikai par savu izdzīvošanu nerēķinoties ar citiem. Jēzus dziedināja ar pieskārienu - attiecību izveidošanās zīmi. Dievs ir kaltēsošs mūsu pasaulē un ir gatavs tuvoties visiem cilvēkiem un pat šķietama bezizejas situācija neveido šķērsli Dievam, bet atklāj Viņa žēlsirdību, mīlestību un tuvību. Jēzus savas zemes darbības laikā bija daudz tuvāks tiem, kas atradās ārpus “nometnes” un tas neattiecas tikai uz spitālīgajiem, bet uz netiklēm, muitniekiem un grēciniekiem, jo viņiem bija daudz smagāka grēka pieredze un bija atvērti uz Kunga žēlastību. Viņi neslēpās “nometnē” kā tautas elite un viņiem patika atrasties Kunga klātbūtnē, viņi vairs neslēpās kā Ādams un Ieva. Jaunā Derība runā par savas miesas krustā sišanu, lai varētu augt Garā un patiesībā. Miesas darbi neļauj iematot Dieva klātbūtni (Gal 5,19-21). Ja cilvēks tic Jēzum Kristum, tad viņš atklāj un atkailina bez bailēm savu savtīgo sirdi, domas un rīcību Kunga priekšā.
Jāņem vērā, ka nešķīstība nebija personiskā grēka problēma: ka kāds ir sagrēkojis kādā noteiktā veidā un viņu piemeklē noteikta slimība. Vecās Derības domāšanā slimība un grēks bija saistīti, bet ne tādā ziņā, ka slimnieki maksāja par saviem grēkiem, bet drīzāk, ka slimība atspoguļoja vispārēju cilvēka nāves pieredzi, kas bija cilvēku grēka izsaukta (Rad 3). Jebkura veida slimība bija brīdinājums par nāvi un tās tuvumu. Bībele slimību neuzlūko automātiski kā nešķīstu. Tas attiecas uz konkrētām kaitēm. Cita veida slimie, piemēram, mēmie, aklie vai nedzirdīgie, netika izslēgti no kopienas. Tas ir interesanti, jo aklums un kurlums tika izmantos kā tēls grēka garīgajai un morālajai ietekmei uz cilvēku, bet spitālība gan ne. Kaut arī spitālība simbolizēja grēku, šīs slimības sekas bija sociāli un reliģiski drausmīgas. Ja mēs to ņemam vērā, tad Jēzus līdzcietība cietējiem izskatās vēl izteiktāka. Viņš ne tikai ignorēja viņu izslēgšanu no sabiedrības, bet tuvojās pie viņiem un pieskaras (Mk 1, 40-45) un tādā veidā noraidīja nešķīstības avotu, līdzīgi kā Viņš to darīja attiecībā pret pārtiku. Ar savu krusta noslēpumu un uzvaru pār nāvi Kungs atvēra Dieva valstības vārtus grēciniekiem un slimniekiem, un arī katram, jo nāves bailes un egoisms beidz nost katra cilvēka dzīvi un tikai atvēršanās uz Dievu var dziedināt cilvēka sirdi.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru