Īj 7, 1-4.6-7
7. februāra svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus dziedina slimu cilvēku, savukārt pirmajā lasījumā iepazīsim fragmentu no Ījaba grāmatas, kurā ļoti plaši tiek aplūkots slima cilvēka stāja pret Dievu. Slimība var izsaukt visdažādākās reakcijas cilvēka dzīvē un parasti tās nav tās pozitīvākās. Ja sāk valdīt bailes, neziņa, noslēgšanās sevī vai arī izmisums - kā šīs svētdienas lasījumā, tad var ar kurnēšanu un koncentrēšanos uz problēmu nesamērīgi pārspīlēt slimības lomu dzīvē. Ciešanās svarīgākais ir vērsties pie Kunga, kurš vēlas dziedināt ne tikai miesu, bet kaut ko vairāk. Vecās Derības lielākais ciešanu piemērs ir Ījabs, kurš pazaudēja visu, kas deva viņam prieku un piepildījumu - bērnus, īpašumus, veselību, draugus un arī sieva no viņa novērsās.
Sākotnēji šo situāciju viņš pieņēma ar pacietību: “Kungs deva, un Kungs ņēma - lai Kunga vārds ir slavēts” (Īj 1,21), “Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” (Īj 2,10). Doma, ka taisnīgais varētu ciest, nebija pieņemama. Ījaba draugi uzskatīja, ka nevainīgais nevar ciest, bet Ījaba viedoklis bija cits - viņš ir nevainīgs, tomēr arī cieš. Ījaba un draugu domas saskan par to, ka Dievs ir valdnieks, tomēr attiecībā pret sevi nepiekrīt un aizstāv savu nevainību. Draugi pārdomāja Sakāmvārdu grāmatā izteikto domu: “Taisnie lai gaida prieku, bet ļaundaru cerība iznīks” (10,28). Viņš iebilda draugu argumentiem, ka kaut kad dzīvē viņš ir pielaidis tādas vainas. Ījabs stāvēja divu ceļu priekšā, vai nu zaudēt ticību, vai arī pieņemt ticību, ka Dievs ir savādāks. Viņš pieņēma Dieva noslēpumu un to, ka Dieva taisnīgums atšķiras no cilvēka taisnīguma.
Ciešanu virzīts un nejūtot nekādu mierinājumi un atvieglojumu, Ījabs sāk uzlūkot pasauli, kurā draugi ir neuzticami un Dievs ir apspiedošs. Šādā pasaulē Ījabs neturēja mēli aiz zobiem un runāja visu, kas ir uz sirds. Viņš pats saka, ka “vārdi man samisas” (Īj 6,3) un “tādēļ es nesavaldīšu mēli, runāšu gara mokās, gaudošu dvēseles rūgtumu” (Īj 7,11). Ījaba emocionālie vārdi atstāj daudz spēcīgāku ietekmi un ir svarīgāki nekā racionālā pārliecība. Nav pārsteigums, ka viņa runa 7. nodaļā nav nopulēta, ar veiklām definīcijām un vienkāršām aprisēm, jo Ījaba, viņa draugu un Dieva cīņā nekas vēl nebija atrisināts. Ījaba satraukums radās no tā, ka viņš tika vilkts vairākos virzienos, bet nekur nevarēja atrast mierinājumu. Viņš ielūkojas sevī, savās ciešanās un savu personīgo spēku potenciālā, un atklāja, ka ir pārāk vājš, lai sev palīdzētu (Īj 6,1-13). Viņš meklēja palīdzību pie draugiem, bet viņi pameta viņu tad, kad atbalsts bija visnepieciešamākais (Īj 6,14-30). Viņš ieskatījās sevī atkal un secināja, ka nav pierādījumi par pretējo - tukšums, posts un bezcerība ir visas cilvēces liktenis. Viņš beigās skatījās uz Dievu, tomēr lielās ciešanas notrulināja viņa Dieva pieredzi un apturēja viņa saucienus (Īj 7,7-21). Radības galvenais plāns izskatās vairāk domāts nāvei nevis dzīvībai, Ījabs nelūdz neko no Dieva, bet vēlas palikt viens. Šajā runas brīdī viņš atradās neveiksmīgu attiecību vidū gan ar cilvēkiem, gan ar Dievu.
Šīs svētdienas Ījaba grāmatas fragmentā Ījabs ar rūgtām skumjām atskatās un apcer savu aizejošo dzīvi. Viņš pārstāja diskutēt ar draugu Elīfazu un atsāka žēloties. Dzīve ir īsa un nāve ir neizbēgama. Nāves pieredze dzīvē ir paralizējoša. Ījabs dzīvi salīdzināja ar smagu kalpošanu un algotu darbu (Īj 7,1-2) un sevi pašu ar strādnieka dzīvi bez atlīdzības un atpūtas (Īj 7,3-4) un noslēdz savu domu ar savu ciešanu un mirstības attēlu (Īj 7,6). Fragmenta pirmā daļa (7,1-4) rada iespaidu, ka dzīve ir nemitīga vergošana, bet 6. pantā viņš žēlojas nevis par dzīves nebeidzamo ceļojumu, bet gan par dzīves īsumu. Verdzības un smaga darba tēli palīdz Ījabam izteikt domu par dzīvi, kurā cilvēks ir vergs, parādnieks un ieslodzītais. “Kalps” (Īj 7,1) bija algots strādnieks, kurš salīdzinājumā ar zemes īpašnieku parasti bija nabadzīgs. Katrs jēdziens, kuru izmanto Ījabs attiecas uz cilvēkiem, kuru dzīves lielākā daļā ir pūlēšanās, kalpojot citiem, pakļaujoties to gribai, kuri ir ekonomiski spēcīgāki par viņiem. Viņu dzīves ir nabadzīgas, bieži tiek pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un bez nodrošinājuma. Tomēr šajā tekstā uzsvars tiek likts nevis uz šo cilvēku kalpību kā tādu, bet gan uz viņu ilgo gaidīšanu: “alkst, gaida, moku naktis, kad celšos? nakts velkas, apnicis grozos līdz rītausmai”.
Vismaz cilvēkiem ikdienas dzīvē ir pēc kā tiekties - kad pienāks vakars, jo tad strādniekiem izmaksāja dienas algu, lai varētu nopirkt pārtiku (Lev 19,13; At 24,15), bet Ījaba nākotne ir bezcerīga. Viņam likās, ka Dievam nerūp viņa dzīve. Dzīves tēls, ko piedāvā Ījabs, ir tāds strādnieks, kurš nokļuvis nemitīgā dzīves ritmā, ilgojas pēc nākotnes atpūtas brīža, kad par darbu tiks atalgots. Nākotne ir tik ļoti nepieciešama un dzīve ir kā nebeidzama ilgošanās, nekad nesniedz apmierinājumu un ir pārejoša. Ījabs pievērsās savai dzīves pieredzei un raksturo to kā “nicības mēnešus” (7,3). Salīdzinot sevi ar strādniekiem, kuru ilgojas pēc dienas beigām, lai atpūstos, Ījabs saasina savu pieredzi un runā par veltīgiem mēnešiem. Lai gan Ījabs šķietami izlaužas no mūžīgā drūmuma brīža, sasniedzot ilgoto vakaru, viņš atklāj, ka tas ir sliktāks par drudžaino dienu un tāpēc alkst, lai atkal nāktu diena (7,4). Ījaba dzīve ir bezjēdzīgo dienu un nakšu nebeidzams cikls.
Ījabs izmanto audēja atspoles tēlu (7,6), lai paustu savas dzīves sajūtu, kuru sabojājusi nāve. Uzsvars šeit tiek likts uz steigu, ātrumu un nevis uz kustību. Nav tik daudz svarīgi, ka Ījabs raugās uz savām atlikušajām dienām un redz, ka to ir maz, bet ka viņš nojauš, ka viņa dzīve rit garām, ātri un neizbēgami pretī nāvei. Tā ir sava veida paralizējoša nespēja mainīt savu likteni, ņemot vērā nomācošo sajūtu, ka dzīve lido garām. Savā ziņā tas ir nedaudz pretrunā ar to, ko viņš teica iepriekš, ka dzīve ir nebeidzama vergošana un niecība (7,3-4). Šeit Ījabs dzīvi pieredz kā nebeidzamu, bet nākamajā teikumā strauju un ātru. Loģiski domājot nebeidzams un īss ir pretēji jēdzieni, tomēr nāves priekšā divas šīs pieredzes norāda uz atšķirīgu, tomēr saistītu pieredzi. Tā ir Ījaba dzīves un nāves izjūta: no vienas puses sastingusi bezjēdzīga vergošana un veltīga esība, bet no otras puses dzīve ir samaitāta ar neizbēgamu nāvi, un dzīves ātrums un īsums kavē jēgpilnu rīcību
Aprakstīt cilvēku eksistenci kā verdzību nozīmē apšaubīt Dieva radīšanas plānu. Raksti māca, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un cilvēkam ir uzticētas divas svarīgas lietas: valdīt pār zemi (Rad 1,26.28) un sargāt un apstrādāt to (Rad 2,15). Izraēlis ticēja, ka cilvēkiem ir piešķirts cēls uzdevums rīkoties kā Dievam līdzīgiem. Cilvēki ir pārvaldnieki pār Dieva radīto pasauli, kas ļauj radībai piepildīt savu ieceri. Bībeles radīšanas teoloģija atšķiras no pagānu tautu izpratnes par pasauli. Piemēram, Divupes mītā Enūma Eliš jeb "Tas, kas augšā" stāsta, ka dievs Marduks nolēma radīt cilvēkus kā dievu vergus:
“Radīšu mežoni, vārds tam būs “cilvēks”.
Patiesi, mežoni-cilvēku radīšu es.
Lai dievu jūgu nes tas, kalpojot tiem,
Lai var tie dzīvot ērti!” (VI plāksne, 6-9)*
Ījaba piedāvājums šajā brīdī it kā aicina Izraēli pārdomāt savu radīšanas izpratni. Caur savas pieredzes prizmu, viņš secina, ka Dieva radītā pasaule neatšķiras no tās, kuru ir izveidojis Marduks. Cilvēks ir nolemts smagam darbam, kas nes tikai nerimstošas sāpes un postu. Kā vergi cilvēki kalpo nežēlīgiem un vienaldzīgiem saimniekiem bez jebkādas atlīdzības par savu smago darbu. Ījaba žēlošanās draugiem sagatavo ceļu, lai vērstos tieši pie Dieva. Viņš nelūdza nekādu dāvanu un nepieņēma draugu padomu atzīt savu netaisnību. Viņš īsti nezināja, ko šajā brīdī jautāt Kungam. Vienīgais, ko viņš grib, lai Dievs viņu pamana, jo savādāk viss ir velti. Tik ļoti Dievs bija pārņēmis Ījaba alkas. Ījabs redzēja visu dzīvi kā cīņu un secina, cik bezcerīgas ir ciešanas. Viņš cilvēkus uzlūko kā vergus, kas bija pretēji Atklāsmei, kura cilvēku uzlūkoja kā apveltītu ar brīvu gribu, tomēr Ījaba doma saskan ar Mācību teicēja grāmata, kura uzsver, ka Dievs kontrolē visu.
Svētie Raksti nerada ilūzijas par cilvēka dzīvi un piedāvā mums cilvēku ceļus, kuri ir izgājuši bieži vien lielākiem pārbaudījumiem nekā mēs. Fragmenta sākumā Ījaba uzdotais jautājums ir pamatots: “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?” (7,1). Nogurums no dzīves, apmierinātības trūkums, ikdienas grūtības, miesas vājums un dzīves trauslums ved cilvēkus pie dažādiem cilvēciskiem vai galējiem lēmumiem un nav vietas kur patverties vai brīdis atelpai. Tas viss var pārņemt cilvēku, bet tādā veidā var palaist garām citu postu un tas ir grēks. Jēzus Kristus nāca šai pasaulē, lai “moku naktīm” nebūtu vairs varas pār mums, lai tās mūs nemocītu ar savu bezjēdzību, bet Kunga augšāmcelšanās dāvā jaunu dzīvi un apstiprina, ka mēs neesam vergi, bet Dieva bērni. Ījabs māca kā meklēt Dievu lielās sāpes un tukšumā, jo izrādās alkas pēc Dieva var būt lielākas nekā ciešanas un vientulība; izrādās, ka ciešanas atver ceļu uz Dieva dziļāku iepazīšanu; pie patiesāku un precīzāku jautājumu uzdošanas un noderīgāku atbilžu saņemšanas. No tālākās grāmatas gaitas mēs zinām, ka šī cīņa ar Dievu atvēra Ījabam plaši ticības un cerības acis (Īj 19,26-27). Pie dzīvā Dieva pieredzes viņš nonāca tāpēc, ka neskatoties uz visu, vienmēr centās visu attiecināt pret Dievu un neieslīga tikai savā rūgtumā. Ījabs ir Vecās Derības cilvēks, viņš nepazina Jēzu Kristu. Šajā ziņā mūsu situācija ir daudz līksmāka, jo Kungs ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos dāvā patiesu dzīvi, dziedināšanu un prieku.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru