Jņ 6, 1-15
29. jūlija svētdienā pārdomāsim Euharistijas noslēpumu un šo tēmu turpināsim piecas nākamās svētdienas pēc kārta. Lai iedziļinātos šajā noslēpumā Baznīca izmanto Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu. Šogad svētdienas liturģijā lasām Marka Evaņģēliju un Jāņa Evaņģēlijs ļoti pārdomāti tiek iekļauts šajā lasīšanas procesā. Evaņģēlists Jānis rakstīja par jauno pārbagātību. Šo domu par pārbagātību, ko nes Jēzus, viņš iesāka aprakstā par notikumiem Kānas kāzās (Jņ 2,1- 11) un turpināja šo tēmu brīnumainajā stāstā par maizes pavairošanu. Maizes pavairošanu visi četri evaņģēlisti kopā piemin sešas reizes. Šis notikums bija plaši pazīstams un tika saglabāts pirmo kristiešu kolektīvajā atmiņā. Evaņģēlisti rakstīja par pieciem tūkstošiem pabaroto vīriešu, neskaitot sievietes un bērnu (Mt 14,13-21; Mk 6,35-44; Lk 9,10-17) un vēl citus četrus tūkstošus (Mt 15,32-38; Mk 8,1-9).
Evaņģēlists Jānis piemin šajā stāstā tādas detaļas kādas nav atrodamas pie citiem evaņģēlistiem, un tādā veidā vēlas izteiksmīgāk iezīmēt Euharistijas noslēpumu. Jēzus, līdzīgi kā to darīja pēdējo vakariņu laikā, pats dalīja maizi un lika mācekļiem salasīt atlikušās druskas, lai nekas neietu postā. Grieķu valodā “salasīt” tiek tulkots kā synagō un no šī vārda radās jēdziens sinaksa, kas rietumu un austrumu tradīcijā nozīmēja svētu sapulci, kura sanāca, lai svinētu Euharistiju. Grieķu vārds, kas apzīmē druskas, fragmentus, gabaliņus (gr. klasma) senajā kristiešu literatūrā apzīmēja hostiju. Jānis arī lieto šajā vietā vārdu eucharisteō (Jņ 6, 11: izsacījis pateicību), kas dažādiem Evaņģēlistiem tiek lietos šajā pašā fragmentā un arī pēdējo vakariņu aprakstā. Stāstā tiek pieminēts kāds jauns zēns, kuram bija miežu maize un divas zivis. Vienīgi Jānis raksta par miežu maizi, kas liecina par pūļa nabadzību. Mieži tika uzskatīti par trūcīgo maizi. Lūkasa Evaņģēlijā varam uzzināt, ka trīs šādas maizes varētu būt viena cilvēka dienas maltīte (11,5).
Šādas detaļas norāda uz Vecās Derības (2 Ķēn 4, 42-44) brīnumu, kurā pravietis Elīsa pabaroja simts vīru ar divdesmit miežu maizēm un pravietim palīdzēja kāds jauns kalps. Tāpat kā pēc Jēzus maizes pavairošanas, arī Elīsam palika pāri grozi ar druskām. Kāda nozīme ir notika Vecas Derības notikumiem? Jēzus izmantoja tēlus un motīvus no Vecās Derības, lai norādītu, ka Viņš piepilda un pārveido šos tēlus jaunā veidā. Kungs atsaucās uz visām lielajām vēsturiskajām personām (Mozus un Elīsa), kuri Dieva spēku pazina ļoti labi.
Kā jau iepriekš tika pieminēts, Jēzus pats dalīja maizi, lai tādā veidā uzsvērtu, ka pats vēlējās nākt un saskarties ar alkstošiem un izsalkušiem cilvēkiem. Viņš vēlējās būt kopā ar cilvēkiem, redzēja viņu vajadzības un trūkumus. Šajā notikumā Kungs bija drīzāk gans nevis mācītājs. Viņš neizteica nekādu mācību, bet veica nākamo zīmi, kurā atklāja sevi kā Dzīvības maizi. Jēzus ir barības devējs un dzīvības avots cilvēkiem. Tālāk Jāņa Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzus ir atdzimšanas, dzīvā ūdens un dziedināšanas avots. Lai labāk ilustrētu šo pārbagātību jāievēro, ka kalnā bija daudz zāles (Jņ 6,10), kas norāda uz 23. psalmu, kurā Dievs ir kā gans, kurš savas avis gana zaļās pļavās (Ps 23,2). Šī mazā detaļa kārtējo reizi uzsver Jēzus lielo iejūtību pret cilvēkiem. “Jēzus, pacēlis acis” (Jņ 6,5) - Viņš nav vienkāršs gans, bet tas, kas redz daudz vairāk un dziļāk. Cilvēki neko Viņam neteica, bet Kungs zināja viņu vajadzības un rīkojās atbilstoši ļaužu vajadzībām.
6. nodaļā Jānis raksta par noslēpumainu maizi, kuru ticīgajiem ir jāpieņem. Visa nodaļa ir viena lieka euharistiskā katehēze, kas norāda uz zīmēm un darbībām, kādas praktizēja pirmās kristiešu kopienās. Visi, kas kopienā pieņēma pateicības maizi, pieņēma Kristu, Viņa klātbūtni un spēku. Kānā un šajā notikumā Jēzus dod vairāk nekā vajag. Manna, kā tas bija Vecajā Derība, vairs nekrīt no debesīm, bet Jēzus izmantoja niecīgos cilvēku krājumus, lai pagodinātu Dievu, pabarojot tūkstošiem cilvēku. Šo varu Jēzus deva mācekļiem un Baznīcai, lai tā šo maizi dalītu visiem, kas ir izsalkuši.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru