Ar 8. jūlija svētdienu noslēdzas piecu svētdienu pārdomas, kuras iesākām 10. jūnijā, par Dieva tuvību un šķelšanos, kas rodas saskaroties ar Kunga atklāsmi. Jēzus vārdi un darbi spēcīgi atbalsojās visur, kur Viņš gāja, tomēr par pārsteigumu Evaņģēlija lasītājiem, dzimtā Nazaretes pilsēta Kungu uzņēma ļoti skeptiski. Parasti evaņģēlists Marks raksta, ka cilvēki brīnījās par Jēzu, bet šīs svētdienas fragmentā, viņš piemin, ka Jēzus brīnījās par cilvēkiem. Nedaudz iedziļināsimies šajā notikumā. Evaņģēlists Marks ar šo fragmentu noslēdz Jēzus atmešanas notikumu aprakstus, kuros var iepazīties ar farizeju un herodiešu (Mk 3,6), ģimenes (3,21.31-35), rakstu mācītāju (3,22) pagānu (5,17) un tagad arī tuvinieku un novadnieku nelabvēlīgo attieksmi pret Viņu. Jēzus ieradies savā dzimtajā pusē uzreiz redzēja atšķirību kāda ir starp Nazareti un citām sludināšanas vietām. Jēzum jau bija pieredze ar savas ģimenes kritisko nostāju pret sevi (3, 21.31).
Šīs svētdienas fragments ir cieši saistīts ar pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumu, jo parāda kraso atšķirību starp ticību (sieviete, kas pieskārās Jēzum, Mk 5,34.56) un ticības trūkumu Nazaretē (6,6). Aklums, kas nespēj ieraudzīt patiesību var izpausties dažādos veidos, un izrādījās, ka Jēzum tuvākajiem cilvēkiem nebija labākas Viņa iepazīšanas priekšrocības. Viņi bija apjukuši par Jēzus gudrības un darbu avotu; viņi nevarēja izprast kā tik parasts cilvēks var iegūt visas tās spējas; viņu rūpes par šo jautājumu neļāva viņiem nonākt līdz galvenajam jautājumam: ko tas viss nozīmē? Viņi tik daudz nevēlējās uzzināt Jēzus noslēpumu, bet raizējās kā ātrāk apstiprināt savas aizdomas, ka Viņš nevar būt tāds neparasts.
Jēzus izvaicāšana ir trešā šāda jautājumu sērija, kādu varam lasīt pirmajās sešās Marka Evaņģēlija nodaļās. Pirmā izjautāšana notika sinagogā ar jautājumu: “Kas tas ir?” (1,27); pēc tam daži rakstu mācītāji un mācekļi jautāja: “Kas Viņš ir?” (2,7; 4, 41). Šajā fragmentā jautājums attiecas uz Jēzus spēka avotu: “No kurienes Viņam tas viss?” (6,2). Jēzus novadnieki neaizgāja savās spekulācijās tik tālu kā rakstu mācītāji, kuri redzēja Kunga spēju avotu Belcebulā (3,22). Viņi vienkārši domāja, ka Dievs nevar tik vērienīgi darboties caur kādu no viņu vidus, jo nespēja saprast, ka mazais sinepju grauds var izaugt liels (4, 31-32). Nācaretes iedzīvotāji Jēzu bija “pazinuši miesīgi” (2 Kor 5,16) un ikdienišķais skatījums uz dzīvi apgrūtināja viņiem ielūkoties noslēpumā.
Šādos apstākļos Jēzus neveica brīnumus. Šī situācija parāda, ka zīmes un brīnumi paši par sevi nerada ticību, jo ticība ir personiska izvēle un apņemšanās, un nevis īslaicīga atbilde uz kādu patīkamu stimulu. Iespējams, tāpēc Jēzus visur nemētājās ar savām zīmēm, bet brīnumi bija kā atbilde uz ticību; Viņš par katru cenu necentās pārliecināt neticīgos. Savā pilsētā Jēzus izdziedināja pāris slimos, kas bija pietiekami pazemīgi un atvērti, lai ieticētu Viņam. Tas nenozīmē, ka Dieva spēks ir ierobežots saskaroties ar seklām sirdīm, bet to, ka Kungs izvēlējās darboties saskaņā ar cilvēku ticību. Skumjas var izsaukt šādas situācijas, kad citu neticības dēļ nenotiek brīnumi un neviens nesaņem dziedināšanu; neticīgā vide iekļauj cilvēku un apdala no tā, ko var piedzīvot tās vietas un sabiedrības, kur ticība plaukst un ir dzīva. Tomēr šis fragments nes lielu cerību. Jēzus ievēro konkrētus cilvēkus. Tas, kas Viņu īpaši uzrunā ir attiecību veidošana ar ticīgajiem un brīnumi tiek veikti šo attiecību ietvaros.
Šo situāciju var uzlūkot arī kā vienu no Jēzus misijas zemākajiem punktiem, tomēr nav jāraizējas par Jēzu, bet par to, ka lielai daļai cilvēku, kuri sastapa Jēzu bija šaura Kunga uztvere. Pieauga arī pretestība pret Viņa mācību. Evaņģēlists Marks īpaši uzsvēra Jēzus atmešanu, jo viņa lasītāji, pirmie kristieši, arī piedzīvoja noraidījumu un izslēgšanu no sabiedrības. Lasot Evaņģēlija vietas, kur Jēzus tiek atmest, jāatceras, ka mūsu priekšā parādās kārtējā krusta ēna. Jēzus atmešana atgādina naidīgumu ar kuru Viņš sastapās un krusts nenāk kā pārsteigums Evaņģēlija lasītājiem. Krusta notikumam ir jābūt par pamatu visiem skumjajiem brīžiem un noraidījumiem, jo dod cerību uz augšāmcelšanās spēku un uz pārsteidzošu notikumu pavērsienu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru