Lapas

7.11.2018

Mk 6, 7-13, svētdiena XV, B

Mk 6, 7-13

Iepriekšējās piecas svētdienas Evaņģēlija lasījumi ļāva iepazīties ar Kunga tuvību vai arī pietuvināja mūs Kungam. Nākamajās deviņas svētdienas varēsim pārdomāt mācekļu misijas un “dzīvības maizes” noslēpumu Marka Evaņģēlijā. Ja piecas nedēļas mēs varējām izdzīvot Kunga tuvības noslēpumus, tad tagad esam aicināti atklāt kā šo pieredzi nodot tālāk un iepazīt Kunga klātbūtni Euharistijā. 

Neskatoties uz neticību, par kuru dzirdējām pagājušajā svētdienā, Evaņģēlija vēstij jātiek sludinātai un Jēzus izvēlas sūtīt divpadsmit mācekļus misiju darbā. Nācaretes iedzīvotāji vēlējās dzīvot veco dzīvi un nepieņēmu jauno dzīvi Dieva valstībā. Noraidošā attieksme pret Jēzu apliecināja Kunga lēmuma pareizību, ka jāizveido jauna Dieva bērnu kopiena, kuras priekšgalā ir Divpadsmit mācekļi.

Jēzus darbība sākumā bija piesaistīta tikai pie Viņa, savā ziņā bija teritoriāli ierobežota un, ja kāds gribēja dzirdēt prieka vēsti, viņam bija jāmēro prāvs ceļa gabals, lai klausītos pestīšanas vārdus. Loģisks turpinājums evaņģelizācijas darbam bija Divpadsmit mācekļus sūtīšana uz malu malām. Jēzus īstenoja savu mērķi, ko iepriekš noteica, kad “iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt” (Mk 3,14). Tas nozīmēja, ka viņiem bija jāpaliek Kunga klātbūtnē un rosīgi jāmācās, un tikai tad viņi varēja tikt sūtīti evaņģelizēt. Jēzus savus mācekļus nesūtīja vienus pašus, bet divatā (Mk 11,1). Kungs kā labs skolotājs zināja laiku, kad viņus sūtīt un uzticējās viņiem, ļaujot katram kļūt par tādiem lieciniekiem, kuri nav veidoti pēc viena šablona. Mācekļi varēja autentiski liecināt, ar savu dzīvi un saviem vārdiem, kuri bija piepildīti ar “mūsu Kunga Jēzus Kristus smaržīg[ajiem] vārd[iem]” *, jo “sajuta to, ko sajūt draugi, kas mielojās ar apslēptu saldumu” **. 

Jēzus darbības veida maiņu var arī skaidrot ar to, ka mainījās apdzīvotu vietu lielums un veids. Iepriekš Jēzus sludināja lielos apdzīvotos centros un piedzīvoja atmešanu, bet tagad uzsāka miestu evaņģelizācijas (6,6) programmu Galilejā. Šādos apstākļos Viņam bija jāizkaisa mācekļi, lai tie sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un pēc tam atkal varētu sanākt kopā, lai dalītos savā starpā par Dieva darbību viņu dzīvē. Tādā veidā cilvēki varēja redzēt viņu vienkāršo dzīves veidu, kas liecināja par uzticību Dievam. 

Evaņģēliji (Mt 10,10; Mk 6,8; Lk 9,3) nedaudz atšķiras ar to, ko mācekļiem jāņem ceļā, bet svarīgākais ir tas, ka viņiem jāceļo neapkrautiem, viegliem un brīviem. Svarīga ir spēja atsacīties. Bībelē atsacīšanās nekad nav laba pati par sevi, bet ir nepieciešamība noteiktam mērķim. Arī šī Evaņģēlija fragments neliek domāt, ka šeit piedāvātā atsacīšanās ir vispārējs likums un saistošs visiem mācekļiem visos laikos, tomēr mācekļu skaidrā un vienkāršā ticība ir jāuztver kā vispārējs likums visiem ticīgajiem. 

Tiem, kas iesaistās aktīvā evaņģelizācijas darbā nav jābūt izvēlīgiem ēdājiem un prasīgiem pret izmitināšanas apstākļiem, jo viņiem ir jāaptver situācijas nopietnība, ka tie ir sīkumi, jo svarīgāka ir klausītāju pestīšana. Jēzus saviem mācekļiem uzticēja ļauno garu izdzīšanu, tomēr galvenais viņu uzdevums bija Evaņģēlija sludināšana, kas arī padzen un attālina ļaunos spēkus, un nes dziedināšanu. Saviem mācekļiem Jēzus lika, gadījumā, ja netiks neuzņemti, nokratīt “putekļus no savām kājām” (6,11). Putekļu nokratīšanu no kājām praktizēja dedzīgākie jūdi tad, kad atgriezās Svētajā Zeme no pagānu apgabaliem. Ja ņemam vērā šo praksi, var secināt, ka tie, kas atmeta Jēzu un mācekļu sludināto Evaņģēlija vēsti, netika pieskaitīti jaunajai Dieva tautai, bet paši pielīdzināja sevi pagāniem un tas notika divu liecinieku klātbūtnē (At 17,7).

Ļaudis, kas klausījās Jēzus vārdus bija ziņkārīgi, ieinteresēti un apbrīnoja Viņa darbus, tomēr tie neuzņēmās paveikt neko vairāk. Lasot Evaņģēliju var ļoti skaidri redzēt, ka mācekļi ir tie, kas klausās  un tic, un neskatoties uz neizlēmību un biklumu nošķiras no pūļa, un sāk sekot Jēzum. Pūlis klausās, bet pēc tam dodas uz mājām, atslēdzas no notikušā un pārslēdzas uz ikdienas raizēm vai arī sīkumiem, bet māceklis paliek Kunga tuvumā un kādā brīdī tiek sūtīts sludināt Evaņģēliju.

** Sv. Klāras trešā vēstule sv. Prāgas Agnesei, 14. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Nav komentāru: