Izc 32, 7-11,13-14, svētdiena XXIV, C

Izc 32, 7-11,13-14

Zelta teļa adorācija un Mozus saruna ar Dievu
Manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.

11. septembra svētdienā pirmais Dieva vārda lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par zelta teļu, kurā Mozus aizbilda par savu tautu, kura bija sagrēkojusi pārkāpjot Dieva gribu. Iepriekš tauta tuksnesī pieredzēja Dieva mīlestību un apņēmās atbildēt uz šo mīlestību izpildot visu, ko Kungs viņiem teica (Izc 19,7; 24,3), tomēr diezgan ātri sajuta savu vājumu un sagrēkoja. Tādā veidā arī Bībelē uzlūko zelta teļa stāstu. Kad Mozus bija uzkāpis Sinaja kalnā un sarunājās ar Dievu un saņēma tālākos norādījumus kā lūgties, tad tauta kalna pakājē kļuva nepacietīga, jo Mozus tur uzturējās “četrdesmit dienas un četrdesmit naktis” (Izc 24,18). Tauta nesagaidīja Mozu un to, kas viņam bija jāpavēsta no savas sarunas ar Dieva, un izdomāja paši savus dievkalpojumus, izveidot zelta teļu, kuru godināja kā Dieva attēlu un svinēja šo notikumu (Izc 32, 1-6). Izceļošanas grāmatas lasītājiem ir skaidrs, ka pateicoties Dievam Izraelis bija atbrīvots no Ēģiptes verdzības un Mozus uzticīgi vadīja tautu ārā no nebrīves, tomēr pārsteidzošā veidā, Izraelis savu izceļošanu piedēvēja zelta teļam (Izc 32,5). Kā tauta izdomāja šādu tēlu, ja pestīšanas varoņi viņiem bija zināmi - Dievs un viņa izvēlētais cilvēks - Mozus.

Atbildot Izraela neuzticībai, Dievs paziņoja Mozum: “tagad - atstāj mani, un manas dusmas iedegsies pret viņiem” (Izc 32,10). Jāuzsver, ka Dievs paziņojums nav patvaļīgs vai atriebīgs, bet drīzāk tā ir saistību izpilde, ko izraēlieši bija uzņēmušies derībā pie Sinaja, kurā asins upuris simbolizēja nāvi par neuzticību derībai (Izc 24,8). Dieva bargais brīdinājums Mozum bija vairāk paredzēts, lai viņam dotu iespēju aizbilst par savu tautu, ko Mozus darīja cēlsirdīgi un pat piedāvāja savu paša dzīvi par viņiem (Izc 32, 11-14. 30-34). Mozum nācās jau vairākas reizes aizbilst par tautu tuksneša ceļojuma laikā. Viņš lūdza apžēloties un atsaucās uz vienpusējo Dieva derību ar Abrahamu un šeit viņš pieminēja brīdi Abrahama dzīvē īsi pēc Izāka upura, vienīgo vieta Bībelē, kur Dievs zvērēja pie sevis paša kādam no patriarhiem (Rad 22,15-18). Dzirdot šo argumentu, Dievs piekāpās un apstiprināja, ka Izāka upuris bija tāda kā Vecās Derības Kalvārija uz kuru varēja atsaukties, lai saņemtu apžēlošanu.

Pēc sagrēkošanas Radīšanas grāmatā Dievs reaģēja daudz izšķirošāk un skarbāk. Ādama grēks Radīšanas grāmatā pēc būtības ir identisks ar zelta teļa grēku. Radīšanas grāmatā Noas dienās “Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojis, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu” (Rad 6,5) un nolēma noslaucīt “no zemes virsas cilvēku, ko es radīju” (Rad 6,7). Dieva atbilde uz grēku bija radīšana no jauna un tikai Noas bija taisnīgs Dieva priekšā (Rad 6,9) un viņš tika glābts ar visu savu ģimeni. No Noasa Dievs sāka veidot jaunu cilvēci. Pēc Bābeles torņa sagraušanas un tautu izklīdināšanas Dievs aizcināja Abramu, lai viņš kļūtu par lielu tautu. Visi šie piemēri atgādina Dieva reakciju šīs svētdienas lasījumā. Izraelis pats par sevi bija Dieva jaunā radība, jaunā tauta, bet tagad tā parādīja, ka uzvedās kā vecā radība līdzīgi kā tas notika pēc plūdiem (Rad 9,20-29), kad izrādījās, ka cilvēks nebija mainījies. Izraelis bija stūrgalvīgs jeb ar cietu skaustu un tā bija liela problēma, jo tādi cilvēki nespēj noliegties patiesā valdnieks priekšā.

Kam tagad šī tauta pieder? Ko tā uzskatīja par savu saimnieku? Elku veidošanas stāsta pamatā no 32. grāmatas nodaļas ir jautājums par identitāti, piederību. Dieva derības “īpašumtiesības” pār Izraēli apdraudēja tautas mēģinājumu piešķirt īpašumtiesības elkam. Izraela brīvību apdraudēja “īpašnieka” maiņa, jo zelta teļš bija trausls priekšmets, kuru var vienu dienu uztaisīt un nākamajā pārkausēt. Kam tad īsti piederēt? Visdrīzāk zelta teļš nebija iecerēts kā elks, bet sāncensis derības šķirstam kā atbilstoša Dieva klātbūtnes zīme. Zelta teļā nevar saskatīt elku tīrā veidā, bet problēma bija tāda, ka cilvēki nespēja atšķirt patieso dievību un teļa simbolu, un arī pravietis Osejs šādus tēlus kritizēja (14,2). Tas varēja radīt apjukumu. Telts ar derības šķirstu veidoja barjeru starp Dievu un Izraeli pat tad, ka Kungs bija viņu vidū un zelta teļš saasināja attiecības starp Dievu un tautu. Svarīgi, ka Dievs izveda no nebrīves Mozu ar tautu un nevis zelta teļu. Tautas grēks arī bija pret Mozu, kurš bija tautas vadītājs un starpnieks ar Dievu nevis statuja. Tā nebija apostāziju, bet otrā baušļa pārkāpšana, kurš aizliedza attēlot Dievu (Izc 20,4; 34,17). Dievs ir “svēts” jeb burtiski pilnīgi “citāds” un neviens attēls nevar viņu aptvert. Tautas lielākais grēks bija tas, ka zelta teļš ies tautas priekšā. Caur šo zelta teļu tauta gribēja kontrolēt Dievu un deva Viņam iespēju tautu vadīt un padarīt atkarīgu no tautas iegribām. Zelta teļš ir dievs pateicoties cilvēku labvēlībai, bet Dievs-Es Esmu ir tas, kas nosaka savu likumu un cilvēkiem norāda laiku, vietu un ceļa virzienu. Šādos apstākļos, kad parādās zelta teļā, svarīgi ir tikai cilvēku plāni un nevis Dieva vārds un griba.

Zelta teļa notikums is saistīts ar Sinaja kalnu jeb Izraela tautas sākuma laiku un tas simbolizē Izraela tautas grēku sākumu, modelis visiem grēkiem, kas bieži atkārtosies tautas vēsturē. Visas nākošās neuzticības būs kā atgādinājums, piemiņa vai šī pirmā grēka aktualizācija. Izvēloties teļu, tauta sevi novietoja Dieva vietā un kļuva no Viņa neatkarīga. Zelta teļa stāstā var atrast katra cilvēka grēku pret Dievu: Kungs tiek nobīdīts malā un aizstāts, atmests un Viņa vietā ievieto elku, kas ir maskēta cilvēka vēlme kļūt par savas dzīves kungu. Katrs grēka lielākais ļaunums ir tas, ka tas grib padarīt cilvēku par dievu, kas pats sevi uzskata par katras rīcības normu, labā un ļaunā noteikšanas kritēriju. Šajā Rakstu vietā dievbijība ir cilvēka paklausība Dievam, bet grēks ir cilvēka vēlme pakļaut Dievu. Cilvēks ir Dievam paklausīgs, kad dzīvo savu dzīvi saskaņā ar Dieva vārdiem un gribu, bet grēks atmet to visu un pieņem elkus kā masku aiz kuras slēpjas cilvēka iegribas. Tikai dziļi personiskas attiecības ar Dievu var nodrošināt mīlestību un vēlmi dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, un tāpēc vērts ievērot cik daudz Mozus lietoja vārdus “tu”, “tavs” (Izc 32,11-13), jo tas parāda kāds spēks ir patiesai Dieva pazīšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap