Hab 1, 2-3; 2, 2-4, svētdiena XXVII, C

Hab 1, 2-3; 2, 2-4

Pravietis Habakuks tur rokās rakstu rulli un
skatās uz Dievu
manuskripts no Boloņas, Itālijā, 13.gs.

2. septembra pirmais lasījums no pravieša Habakuka grāmatas, kuru kā svētdienas lasījumu liturģijā lasām tikai vienu reizi trijos gados. Pravieša dzīves stāsts mums ir nezināms un var vien pieņemt, ka viņš bija cēlies no Jūdejas un darbojās ķēniņa Joahasama valdīšanas laikā (609-598 g. pirms Kr.), kad visā reģionā triumfēja haldejiešu valdnieks Nabuhodonozors II. Dievam ar Habakuku bija godīja un bieži sirdi plosošas sarunas par dzīves notikumiem 7. gs. Jūdejā, kuras iedzīvotāji stāvēja uz posta un trimdas robežas. Jūdejas lielākās bieds bija Haldejas jeb Jaunbabilonas valsts, kas sakāva Ēģipti un tad jaunajam hegemonam bija jāizrāda padevība, bet jūdi sadumpojās pret jauno lielvaru un haldejieši uzbruka Jeruzālemei (597 g. pirms Kr.) un deportēja karalisko ģimeni kopā ar tautas eliti. Habakuka vēsts bija vērsta pie Jūdejas šīs krīzes laikā.

Pravietis sūdzējās Kungam un izaicināja Viņu par dievišķās atbildes trūkumu posta un vardarbības priekšā, kas bija Habakuka acu priekšā no dienas dienā. Habakuka grāmata nav tipiska praviešu grāmata. Līdzīgi kā citās pravietiskajās grāmatās varam lasīt pravietojumus, kuri ir sludināti dažādos pravieša darbības laikos, taču atšķirībā no tipiskās pravieša grāmatas, šie vēstījumi Habakuka grāmatā ir sakārtoti, lai izstrādātu saskaņotus un secīgi veidotus argumentus, kas iet cauri visai grāmatai un kurā katra atsevišķā vēsts sniedz savu artavu grāmatas saturā. Habakuks žēlojās, ka sabiedrība, kurā viņš dzīvoja ir netaisnības sašķelta un izmantoja septiņus dažādus jēdzienus, lai aprakstītu visu situāciju: “varmācība”, “nekrietnība”, “mokas”, “posts”, “varasdarbi”, “strīdi” un “ķildas”. Viņš parāda, ka Likuma ievērošana tautā bija paralizēta.

Savu diologu ar Dievu pravietis uzsāka ar diviem retoriskiem jautājumiem (Hab 1,3) kāpēc Dievs neatbild uz lūgumiem. Habakuks 3. pantā uzdod vēl divus retoriskus jautājumus un jautā, kāpēc viņam jāredz netaisnība. Pravietis žēlojās, ka Dievs neiesaistās, lai glābtu taisnos un nesoda netaisnos. Kāpēc ļaunie netiek sodīti? Bibliskajā praviešu žēlabā jautājums Dievam ir pat to, cik ilgi viņam ir jāaizstāv sava lieta pirms saņems atbildi. Jautājums - cik ilgi Dievs pacietīs netaisnību ir sastopams arī Psalmu grāmatā (Ps 13; 22; 73). Vārdi “cik ilgi” (Hab 1,2) un “kādēļ” (Hab 1,3) ir ierasts veids Bībelē kā izteikt personiskās žēlabas. Habakuks pretojās ieļaunojumam, kas radās no Dieva darbības vēsturē un starptautiskajās attiecībās. Atbilde bija pārsteidzoša un dīvaina, jo veidoja ceļu Dieva galīgajai atbildei un taisnīguma uzvarai Jēzū Kristū.

Pirmā nodaļa uzdod jautājumu par ļaunumu pasaulē: ja Dievs ir labs un varens, kāpēc notiek netaisnība. Viņš neapšauba Dieva esību, varu un labumu, bet gaida Viņa rīcību. Jautājums par ļaunumu pasaulē ir viens no svarīgākajiem, ko cilvēks uzdod sev un Dievam. Pravietis Habakuks savā grāmatā vairāk uzmanību pievērš Dieva taisnīgumam un kā Viņš var pieļaut netaisnību, ka ļaunie uzveic labos. Grāmata ir sarakstīta kā dialogs ar Dievu un sākas ar kliedzienu: “Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt..,” (Hab 1,2-4). Šis sauciens veido šīs svētdienas lasījuma pirmo daļi un otrajā daļā saņem Kunga atbildi, jo pravietis prata klausīties un atpazīt Dieva gribu. Tekstā nerodam atbildi cik ilgi Habakuks gaidīja uz Kunga atbildi. Dieva atbilde bija “gaidi” (Hab 2,3), jo pašās beigās ticīgais no netaisnības tiks izvesta taisnība. Uz netaisnības problēmu Dievs atbild ar to, ka nelieši pieredzēs neveiksmi, bet taisnīgie dzīvos pateicoties uzticībai Dievam. Šis vēstījums ir raksturīgs pravietiskajām grāmatām un visai Bībelei kopumā

Galvenā teoloģiskā doma grāmatā pievēršas apspiestajai tautai, kuras Dievs ir pasaules un vēstures valdnieks, un vēlas pestīt sev uzticīgos ļaudis. Atbildot uz pravieša lūgumu, Kungs sola sodu, kas nāks caur pagānu haldejiešu jeb babiloniešu iebrukumu. Radās arī jautājums kā svētais Dievs var savu plānu īstenošani izmantot pagānu tautu. Pestīšanu taisnīgajiem nodrošina Dieva žēlastība un šī patiesība ir svarīgākā Habakuka grāmatas vēsts. Nemierīgā laikā Habakuks deva mierinājumu un aicināja uz ticību vienīgajam Dievam, bet kristiešus mudina uzticēties Dievam, kas ir vēstures un visuma Kungs kam rūp sava tauta. Vārdi fragmenta beigās “taisnais no ticības dzīvos” ir vieni no atpazīstamākajiem no pravieša Habakuka, jo Jaunajā Derībā tos lietoja apustulis Pāvils (Rom 1,17; Gal 3,11), lai pamatotu doma, ka attaisnošana nāk no ticības nevis no likuma. Pāvils vēlējās izteikt patiesību, ka taisnīgā dzīvi nenozīmē atbrīvošanu no ienaidniekiem vai nāvi, bet gan līdzdalību augšāmceltā Kristus dzīvē. Taisnīgais, kas ir vienotībā ar Dievu caur Evaņģēlija pieņemšanu, saņems mūžīgās dzīves dāvanu. Vēstulē ebrajiem (10, 38) šis citāts tiek izmantot daudz tuvāk sākotnējai nozīmei, lai brīdinātu kristiešus izturēt pārbaudījumos, jo Dievs galu galā viņus atalgos.

br. Jānis Savickis OFMCap