2 Ķēn 5,14-17, svētdiena XXVIII, C

2 Ķēn 5,14-17

Attēlā Nāmans tiek dziedināts no spitālības

tajā pašā upē, kur Kristus tika kristīts.

Manuskripts iespējams no Flandrijas

1460-1470

9. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt pateicību par saņemtajām dāvanām. Pirmajā lasījumā pagāns Nāmans tiek dziedināts un atzina Izraela Dievu par savu Kungu un pateicās Viņam. Šīs svētdienas Evaņģēlijā dziedinātais samarietis atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos Dievam par atveseļošanos. Abi cilvēki bija svešzemnieki un kā spitālīgie apzinājās savu izolēto stāvokli un nespēju ar saviem spēkiem saņemt dziedināšanu, un kas vēl svarīgāk - pestīšanu. Dziedināšanas vai pestīšanas dāvana atver vēl vairāk uz Dieva darbību un pateicību par nepelnīto dāvanu. Nāmans nebija pirmais pagāns, kurš ieticēja Dieva vārdam un katrā Izraela vēstures posmā bija kāds pagāns, kas palīdzēja Derības tautai. Abrahams satikās ar pagānu priesteri un ķēniņu Melhizedeku, kad atgriezās no kaujas (Rad 14, 17-20), izraelieši izceļoja no Ēģiptes kopā ar “citām tautām” (Izc 12,38), pagāns Jetra, Mozus sievastēvs palīdzēja izveidot Iztaela sabiedrības pārvaldes struktūru (Izc 18, 13-27), kanāniete Rahaba palīdzēja Izraelim (Joz 2,1-21), Dāvidam bija dažādi kontakti ar pagāniem, kuri ticēja Izraela Dievam (1 Ķēn 5) un Babilonas gūstā pagānu valdnieki atzina Dieva varenību kaut arī nekļuva par vienīgā Dieva pielūdzējiem (Dan 4; 6). Jau no sākuma Dievs vēlas, lai visas zemes tautas tiktu svētītas Ābrahāma pēcnācējos (Rad 12, 1-3). Jaunajā Derībā visi šie notikumi piepildās un Dieva pestījošā žēlastība izplatījās ārpus Izraela tautas robežām.

Izraelis pamīšus piedzīvoja karu un mieru ar Arāmu (piem., 1 Ķēn 22,1) un šīs svētdienas stāsts noritēja vienā no šādiem miera posmiem. Naids starp Sīriju un Izraeli bija ierasta parādība un vienā no saspīlējuma brīžiem viena izraeliešu meitene nonāca karaspēka vadoņa Nāmana verdzībā. Kad viņš kļuva spitālīgs, meitene ieminējās par pravieti, kas Izraelī veica dažādus brīnumus. Diplomātisko pārrunu rezultātā Nāmans nonāca pie pravieša Eliseja un viņam par pārsteigumu netika veikta neviena varena maģiska darbība, bet tikai norādījums nomazgāties, kas bija pārāk triviāls, lai to veiktu. Sākumā Nāmans negribēja mazgāties, bet viņa kalpi pārliecināja viņu, jo ja nekas nenotiks, tad nevis karavadonis tiks apkaunots, bet pravietis. Nāmans tika dziedināts, bet Elisejs atteicās pieņemt samaksu par dziedināšanu. Viss notikums atstāja uz Nāmanu lielu iespaidu un viņš ieticēja Izraela Dievam. Lai varētu turpināt pielūgt Izraela Dievu daudz autentiskāk, viņš paņēma līdz uz savu dzimteni zemi.

Gadsimtu gaitā ir sarakstītas neskaitāmi daudz apceres par kristībām un daudzos uzmanība tiek pievērsta kristību tēliem Vecajā Derībā. Apgraizīšanas tradīcija bija nozīmīgākais Izraela iniciācijas rituāls, kā arī mazgāšanās un iemērkšanās bija izplatīta (Lev 15,5-8.10-11.16-18; Sk 19,11-22). Kristiešiem pestījošie un dziedinošie ūdens notikumi Vecajā Derībā ir arī kā norādījumi uz kristībām. Pateicoties plūdu attīrošajam notikumam, pasaule tika radīta no jauna (1 Pēt 3, 18-22), Izraelis tika glābts no faraona pateicoties tam, ka Dievs izveda tautu cauri Sarkanās jūras ūdeņierm (1 Kor 10,1-10) un Baznīcas tēvi redzēja Izraela šķēršošanu pār Jordānas upi līdzīgā veidā.*

Nāmana stāsts ir saturā ļoti bagāts ar kristību pirmtēliem, pilns ar dažādām detaļām un veido vienu no izteiksmīgākajiem atgriešanās aprakstiem Rakstos. Pirmkārt, ūdenī tiek iemērkts pagāns, “Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks” (2 Ķēn 5,1). Iegremdēšanās Jordānas upē septiņas reizes var norādīt uz to, ka viņa ķermenis piedzīvoja jaunu radību kā tas bija ar pirmo radīšanu sepiņās dienās (Rad 1,1-2,4) vai arī uz Levītu grāmatu, kur cilvēkam ar spitālību bija jāievēro septiņu dienu izolācija, lai redzētu vai slimība izplatās (Lev 13,1-8). Svētais autors apraksta vienu no pirmajām prāta un sirds pārmaiņām Bībelē, kuras laikā mainījās arī cilvēka piederība, kurš pieņēma ticību Izraela Dievam un kļuva par Viņa kalpu. Kā virspavēlnieks viņš ir tēls spēcīgam un ideālam dabiskajam cilvēkam, bet sasniedzis varoņa slavu, viņš tika izslēgts no dzīves pilnības. Spitālība bija slimība, kas izslēdza no sabiedrības un Dieva klātbūtnes. Baznīcas tradīcijā spitālība simbolizē cilvēka stāvokli pirms kristībām un pēc tām viņš tiek šķīstīts no miesas un dvēseles traipiem. Kad Nāmans ieradās pie Eliseja, pravietis ar viņu runāja caur starpnieku, kas spilgti parāda šo nodalīšanu un pravieša nama svētumu, un tikai pēc šķīstīšanas un dziedināšanas pieņēma pagānu klātienē (2 Ķēn 5, 15).

Kad Nāmana miesa tika atjaunota, viņš “atgriezās pie Dieva vīra” (2 Ķēn 5,15) un viņa paša svarīgākā atgriešanās bija pie Dieva. Atgriešanās iezīmē stāvēšanu Eliseja priekšā. Kad Nāmans pirmo reizi ieradās pie Eliseja nama, viņš nostājās pie viņa durvīm bez starpniekiem (2 Ķēn 5,9), bet pravietis gan pats neiznāca ārā, vien sūtīja ziņnesi. Tikai pēc miesas un sirds atjaunošanas Nāmans nostājās pravieša priekšā kā mazākais pie lielākā, bet Elisejs pats ir kā kalps Kunga priekšā. Nāmans beigās atzina nevis pravieti, bet pašu Dievu un vairākas reizes attiecībā pret Eliseju lietoja frāzi “tavs kalps”. Sākumā Nāmans vēl nesaprata, ka tas, kas dziedina ir Dievs, bet ne pravieša žesti vai ūdens no kādas konkrētas upes. Dievs dziedina izmantojot visvienkāršākos līdzekļus. Stāsta sākumā Nāmas kā labs virspavēlnieks bija nostājies Arāmas ķēniņa priekšā (2 Ķēn 5,1), bet beigās viņš nostājās Eliseja priekšā (2 Ķēn 5,15). Nāmana lepnība nobālēja un viņš kļuva Kunga priekšā pazemīgs. Pazemība vai izmisums parādījās tajā, ka viņš pieņēma izraelieša kalpones ieteikumu par pravieti no Samarijas (2 Ķēn 5,3). Lielais vīrs gaidīja pret sevi godpilnu attieksmi, ka pravietis nostāsies viņa priekšā kā kalps, bet izrādījās, ka Elisejs ir pakļauts Kungam. Nāmans paklausīja savu kalpu padomam un izdarīja visu kā pravietis viņam teica un atjaunojās miesā. Viņš saprata, ka viņam jāpazemojas kā “jaunam zēnam” (2 Ķēn 5,14).

Baznīcas tēvi gandrīz katrā Bībelē pieminētajā upē redzēja pirmtēlu kristībām un notikumi pie Jordānas upes pestīšanas vēsturē ir īpaši būtiski. Jordānas krastos Elijs devās debesīs pēc tam, kad izgāja cauri upei sausām kājām (2 Ķēn 2,6-12), kas sasaucas ar iešanu pa Sarkano jūru. Jordānas straumēs Elisejs atguva cirvi, kurš iekrita ūdenī, kad viņš cirta koku, lai izveidotu namus praviešu dēliem (2 Ķēn 6, 5-7) un šī aina arī ir kā pirmtēls Kristus krustam un kristībām. Nāmana aina ir vēl izteiksmīgāka un tāpēc Nīsas Gregors vienā no savām homīlijām varēja sludināt, ka “vien Jordānas upe, saņemot svētdarīšanas un svētības pirmos augļus, kas tiek nodoti visai pasaulei, īpašā veidā dāvāti caur Kristības žēlastību”.** Nāmana mazgāšanās kristību teoloģijā izgaismo šķīstīšanās aspektu. Ja miesīgais ūdens nomazgā netīrumus, tad svētā pelde šķīsta ar Dieva spēku. Šis spēks iedarbojās uz miesas slimību, bet kristāmo gadījumā ietekmē dvēseli. Baznīcas tradīcijā kristību kontekstā Nāmana stāstu pirmais apcerēja Origēns un pēc tam sv. Nīsas Gregors, Ambrozijs un Didims, un šis brīnums ir pieminēts koptu un etiopiešu lūgšanā kristību ūdens pasvētīšanai. Sv. Ambrozijs rakstīja, ka Nāmana “tēlā ir parādīta pestīšana kādu nākotnē saņems pagāni”.***

* Skat. Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 99-110.lpp.

** Robin M. Jensen, Living Water Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Leiden: Brill 2011, 119.lpp.; Nathan Witkamp, Tradition and Innovation Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 336.lpp.

***Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, 110-112.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap