Sīr 35, 12-14.16-18, svētdiena XXX, C

Sīr 35, 12-14.16-18

Sīraha dēla grāmatas sākums
manuskripts no Anglijas 12/13 gs. mija

Lūgšanas tēma bieži parādās Dieva vārda liturģijā un īpašs uzsvars tiek likts uz izturību, patiesīgumu un nopeļ ārišķību lūgšanā. Ticīgo dzīvē vienmēr pastāv iespēja izveidoties plaisa starp ārējo un iekšējo dzīvi. Ja pagājušās svētdienas lasījumi uzsvaru lika uz neatlaidību, tad šajā svētdienā uz neliekuļotu un autentisku lūgšanu. Sīraha dēla grāmata ir uzrakstīta draudzīgu padomu veidā, bet šīs svētdienas lasījumā autora tonis mainās un vairāk atgādina pravieša vārdus. Šoreiz lasījumos uzsvars tiek likts uz pazemīgu lūgšanu. Pazemīga Dieva meklēšana ļauj pieredzēt pestīšanu un prieku. Šīs svētdienas Vecās Derības lasījumā paustās domas plaši tiek attīstītas Jaunajā Derībā un Evaņģēlists Lūkas tās padziļina. Svētdienas Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par farizeja un grēcinieka lūgšanu (Lk 18, 9-14) un tādā veidā attēlo domu, kas ir izteikta Sīraha dēla grāmatā, ka pazemīgā “lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem” (Sīr 35, 16) un pretojas netaisnīgajiem. Dievs ir taisnīgs tiesnesis un taisnīgi rīkojas ar nabadzīgajiem, bāreņiem un atraitnēm, bet tiesā nežēlīgos, augstprātīgos un ļaunos.

35. nodaļā Sīraha dēls apcer Dieva taisnību īpaši attiecībā pret nabadzīgajiem un apspiestajiem. Viņš uzsver, ka Dievs nav vienpusīgs. Autors mēģina panākt divus mērķus: pirmkārt, Dievs nešķiro personas un, otrkārt, šī doma ir nedaudz pretrunā ar pirmo, jo Dievs īpaši klausās apspiesto un vājo lūgšanas. Šī doma apstiprina Izceļošanas grāmatas 22. nodaļu, ka Dievs klausās un atbild atmesto lūgšanas un tiesā, kas viņus apspiež. Fragmenta sākumā Sīraha dēls pārdomā pareizu attieksmi pret Kunga pielūgšanu (Sīr 35,6-13). Uz svētnīcu Izraelis nenāca ar tukšām rokām (Izc 23,15; At 16,16), bet gan ar noteiktiem upuriem. Sīraha dēls aprakstīja attieksmes un iekšējās stājas, kādas vajadzētu būt taisnīgajam jūdam, kad viņš saliek upurus Kungam. Vārdi “Kunga priekšā” (Sīr 35, 4.5) izsaka praktisku došanos uz svētnīcu, kad dievbijīgs jūds apmeklēja Jeruzālemi uz kādu no svētku dienām (Tob 1,6). Kunga priekšā nedrīksēja iet ar tukšām rokām, bet tas nenozīmē, ka jāatnes kāda materiāla lieta, bet vairāk jārūpējas par paklausību Kungam, žēlastības darbiem un izvairīšanās no ļaunuma, kas ir labākie upuri Dievam (Sak 21,3). Tas nenozīmē, ka varēja nepildīt kulta prasības kā bija noteikts Likumā (Sīr 35,7).

Dievs nav tendenciozs, tomēr Viņam ir noteiktas prioritātes. Tas var likties pretrunīgi, bet tā nav. Bībelē skaidri izskan doma, ka Dievs dāvā mīlestību un žēlsirdību visiem, bet viņam ir viena svarīga prioritāte un tie ir mazie un izslēgtie no sabiedrības. Dievu nevar uzpirkt ar bagātībām un vēl jo īpaši, ja tās ir iegūtas netaisnīgi. Dievu uzrunā bāreņa, atraitnes un apbižotā asaras. Taisnīgo upuri Kungam ir pieņemami, jo viņu taisnīgie darbi saskan ar upuriem svētnīcā (Sak 21,3). Atkārtotā Likuma, Sakāmvārdu un Sīraha dēla grāmatās ir izteikta saistība starp rīcību un tā sekām un Jaunajā Derībā to var lasīt Jēkaba vēstulē (1, 25). Lasījuma sākums izsaka prieku par to, ka Dievs parūpēsies par tiem, kas ir taisnīgi (At 14, 22-29; 2 Kor 9, 7-8). Tālāk Sīraha dēls apliecina (35,14-22a), ka nabadzīgo lūgšana nepaliks neuzklausīta. Dievu nevar piekukuļot ar upuriem (At 10,17; Gal 6,7), īpaši jau ar upuriem, kas iegūti no netaisnīgiem darījumiem (Sak 15,8). Dievs noteikti uzklausīs netaisnības upuru saucienus, īpaši apspiestās atraitnes un bāreņus (Izc 22,21-22; Lk 18,1-8), jo nabaga sauciens caurdur mākoņus, lai sasniegtu Dievu (Izc 3,9). Izceļošana no Ēģiptes verdzības bija liels atbrīvošanas notikums un viss sākās ar vārdiem izteiktiem pie degošā krūma, kur Dievs uzrunāja Mozu pirmo reizi, jo tauta piedzīvoja spaidus. Dievs pazīst un klausās apspiesto saucienus un uzsāka viņu brīvības ceļu.

Derības tautā nepastāvēja nekāda dalījuma attiecībā pret Likumu un visi Dieva priekšā bija vienlīdzīgi. Ideāls, uz ko aicināja Kungs, “lai starp jums nebūtu nabagu” (At 15,4) praksē netika īstenots un notika sabiedrības noslāņošanās. Tieši tāpēc likumi un aicinājumi, kuru uzdevums bija aizstāvēt atraitnes, bāreņus, svešzemniekus, nabagus bija ļoti daudz. Bībelē ir ārkārtīgi daudz vietas, kur tiek pārrunātas šīs problēmas. Vienīgais veids kā pievērst sev Dieva vaigu ir patiesa grēku nožēla un tam nepieciešama liela pazemība. Pazemība nenozīmē uzvesties neracionāli, nedomāt par savām stiprajām pusēm vai izvairīšanās no izaicinājumiem, bet tā ir spēja nostāties patiesības priekšā. Lepnība ir pretēja īpašība pazemībai un veido attieksmi pret Dievu un cilvēkiem, un nejūt vajadzību saņēmt piedošanu un uzskata sevi par citādāku nekā pārējie, ko labi attēlo šīs svētdienas Jēzus līdzība (Lk 18,9-14). Liekulis neslavē Dievu, bet pats sevi, bet nabadzīgais pirmajā vietā liek Dievu un to gan Kungs novērtē.

br. Jānis Savickis OFMCap