Lapas

9.14.2022

Am 8, 4-7, svētdiena XXV, C

Am 8, 4-7

Pravietis Amos, manuskripts no Vācijas, 12.gs.
18. septembra svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Amosa grāmatas. Lai labāk izprastu šo lasījumu ir jāizprot pravieša Amosa darbības laiki un apstākļi. Amos pravietoja ap 760 gadu pirms Kristus ķēniņa Jeroboama II valdīšanas laika. Amos bija no Jūdas valsts, bet pravietoja Izraela valstī, kuru dēvēja arī par Efraimu, Jēkabu un Samariju. Viņš nebija profesionāls pravietis vai no kādas turīgas dzimtas un pats par sevi teica: “Es neesmu pravietis, nedz pravieša dēls, bet gan zemnieks, kas kopj meža vīģes. Kungs mani paņēma, kad es kopu savas avis un Kungs man teica: “Ej, pravieto manai tautai Izraelam!”” (Am 7,14-15). Amos sāka sludināt laikā, kad Izraelī bija miers un pārticība. Asīrijas lielvara austrumos un Ēģipte dienvidrietumos bija samērā vājas un neapdraudēja mazākās kaimiņvalstis. Problēma bija tā, ka pārticība tika celta uz nabadzīgo cilvēku rēķina un pravietis Amos bieži uz to norādīja. Katrs pravietis ir ļoti jūtīgs uz netaisnību un neignorēja vājāko izmantošanu un neļāvās uzskatiem, ka pasaule iet savu ritumu un nav ko pārdzīvot par ekspluatāciju. Šīs svētdienas lasījumā Amos pasludināja Dieva tiesu pār turīgajiem, kas apspiež nabagus tirgus laukumā un lietoja viņu pašu vārdus kā apsūdzību. Jāuzsver, ka pravietis nenosoda pašu pirkšanas un pārdošanas praksi, jo arī Likumā nevar atrast kādu aizliegumu, jo tirdzniecība ir nepieciešama ikdienas dzīves vajadzībām. Likums un Amos nosodīja negodīgu tirdzniecību, kas nicināja cilvēka dzīves.

Pārdomājot taisnīgumu ir jāatceras, ka Dievs ir taisnīgs: “Kungs ir taisnas tiesas Dievs” (Is 30,18) un tā kā Kungs ir izvēlējies Izraeli par savu tautu, Viņš prasa, lai tās dzīvē atspoguļojas arī šī Dieva īpašība un Izraelim jābūt par taisnības tautu. Taisnīgā sabiedrībā var attīstīties cilvēks, bet tur kur netiek aizsargāts vājais, tas nav iespējams. Vecajā Derībā neaizsargātajā sabiedrības grupā tika iekļautas atraitnes, bāreņi, svešinieki, trūcīgie un nabagi. Nabagi vienmēr būs pasaulē (Mt 26,11; At 15,11) un viņiem Kungs ir pievērsis īpašu uzmanību (Izc 23,11, At 15,7-11; Ps 69,34; 72,4.12-13; Is 25,4). Dievs tautai deva likumus, lai līdzcietība būtu arī starp cilvēkiem nevis kā izvēle, bet ikdienas dzīves norma. Pravietis Amos bija īpaši skarbs savās apsūdzībās pret tiem, kas savā negodīgajā saimnieciskajā darbībā apspieda un piekrāpa nabadzīgos. Pravietis citēja pašu bagātnieku vārdus pie kuriem īsti nav ko piebilst, jo ir netaisnīgi un nelietīgi, un tādā veidā bagātnieki notiesāja paši sevi. Viņi bija nepacietīgi un nevarēja gaidīt līdz svētku dienas beigsies un varēs pelnīt negodīgu naudu. Viņi neredzēja saistību starp savu reliģiozitāti un morālo stāju, un varēja būt tā, ka sirdsapziņa viņiem nenorādīja, ka viņi rīkojas nepareizi.

Senajās sabiedrībās var atrast spriedzi starp saimnieciskajām un reliģiskajām vajadzībām. Apkārtējam tautām arī bija savi svētki, bet tikai Izraelim bija jāievēro sabata likums un jāpārstāj strādāt. Nebūtu pārsteigums, ja jūdu tirgotāji apskauda pagānus, kuriem nebija nekādi sabata ierobežojumi. Ja skatās uz seno pasauli, tad pārmetumi tirgotājiem ir atrodami arī ēģiptiešu “Amenemopes pamācībās” (ap 1300-1075 g. pirms Kr.) un Babilonas gudrības literatūrā, kurā arī piemin svaru viltošanu. Hammurapi likumos (1792–1750 g. pirms Kr.) piemin baņķieru vieglos atsvarus, lai mērītu graudus vai sudrabu, ko tie aizdod un smagākus atsvarus, lai atgūtu parādus. Ēģiptiešu «Stāsts par daiļrunīgo zemnieku» (2055–1650 g. pirms Kr.) arī iestājas pret to, ka dod mazāk precēs nekā pienākas.* Tāpēc nevarētu teikt, ka sabats būtu vainīgs pie negodprātīgajām praksēm, bet gan cilvēka netaisnība un grēks, tomēr izvēlētajai tautai bija dots likums un gars, lai veidotu harmonisku sabiedrību.

Amos nosodīja tirgotāju krāpšanos ar divu veidu svariem: ar vieniem pirka un ar citiem pārdeva, lai ar šo viltīgo mērvienības maiņu nopelnītu vēl vairāk. Izraelī bija īpaši likumu pret šādu rīcību (At 25,13-16) un faktiski tas bija pārkāpums pret bausli, kas aizliedz zagt (Izc 20,15). Torā tiek uzsvērts, ka Izraelim ir jārūpējas par nabadzīgajiem sabiedrības locekļiem, kuriem jāļauj lasīt graudu pārpalikumus pēc pļaujas, bet Amos pārmet, ka tie tiek pārdoti verdzībā par sudrabu un kurpju pāri (Am 8,6). Mozus grāmatās un Bībeles gudrības literatūrā parādās brīdinājums pret nabago izmantošanu: “Nesagrozi nabaga tiesu, kad tas tiesājas! Turies tālu no melu vārdiem, neslepkavo nevainīgo un taisnīgo - es ļaundari neattaisnošu! Neņem kukuli, jo kukulis dara ierēdņus aklus un sagroza taisnīgas lietas” (Izc 23,6-8); “Neatņem nabagam - viņš tā jau nabags, netiesā sūrdieni pilsētas vārtos, jo Kungs nāks tiesāties viņu vietā - tiem, kas tos aplaupa, viņš laupīs dzīvību” (Sak 22,22-23).

Bagātajiem, kuri pārvaldīja tirdzniecību, sabats, kad visiem - tai skaitā vergi - bija atpūtās diena, radīja domas par nevēlamu pārrāvumu naudas pelnīšanas procesā. Ikmēneša jaunā mēneša svētki tika uztverti līdzīgi. “Jauns mēnesis” (Am 8,5) ir pirmā lunārā kalendāra mēneša diena, un Izraelī šajās laikā notika svētki, kas Rakstos tiek pieminētis kopā ar sabatu (1 Ķēn 4,23; Os 2,11). Sabatā un jaunajā mēnesī nevarēja strādāt, bet tas bija pretrunā ar iespēju pelnīt. Amos nosodīja mantraušos, bet tas nenozīmē, ka viņi neievēroja likumu. Viņi pārtrauca darbu, piedalījās rituālos un apliecināja publiski savu reliģiozitāti, bet viņu domas bija citur un viņi bija ļoti nepacietīgi vienas dienas dēļ. Var pat teikt, ka savu nepacietību nākamajā dienā izlēja pār nabagiem un manipulēja ar viņiem. Izraela likumi un tradīcijas aizstāvēja nabagus un neaizsargātās sabiedrības grupas, bet bagātajiem tas neinteresēja un neredzēja saistību starp savu ticību, sabatu un nabagiem.

Tiklīdz brīvās dienas bija galā, tirgotāji ķērās pie darba un dažādos veidos piekrāpa pircējus. Ar vienkāršu darba pauzi sabatā nepietiek, lai veidotu taisnīgu sabiedrību, jo tādā pasīvā veidā dzīve nevar tikt pārveidota, bet ir jāmaina sirdis. Amos atsaucās uz domu, ka cilvēks var ievērot likuma burtu (piem., nestrādāt sabatā), bet neņemt vērā likuma garu (nabago apspiešana). Bagātie necienīja nabagos un pat varēja pārdot verdzībā. Cilvēks bagātniekiem bija tikai viena no precēm ar kuru var nopelnīt. Lasījums sākas ar vārdiem “klausieties to”, kas ir līdzīgi ar citām vietām no šīs grāmatas “klausieties šos vārdus” (Am 3,1; 4,1; 5,1). Klausīties Dieva vārdu un pieņemt viņa gribu ir nopietns aicinājums nedzīvo šauri un ārišķīgi, jo bez likuma gara nevar īstenot taisnīgumu un vājo aizsardzību sabiedrībā. Fragmenta noslēgumā ir spriedums, ka Kungs neaizmirsīs pārkāpumus pret nabagiem. Kungs zvērēja ne pie sava svētuma (Am 4,2) vai sevis (Am 6,8), bet pie “Jēkaba lepnuma” (Am 8,7) jeb Dievs zvērēja pie zemes, kuru deva Abrahama pēctečiem. Sods vēlākos gadsimtos piepildījās, jo šādu sašķeltu un neuzticīgu Kungam sabiedrību spēcīgākā kaimiņu valsts varēja iekarot. Kungs mums atgādina, ka cilvēks nevar būvēt savu dzīvi uz uzticību materiālajiem labumiem. Ja cilvēks uzticas lietām, tad zūd uzticība Dievam un tādā veidā aizstāj Dievu ar pasaulīgiem labumiem, bet galu galā dzīves centrā noliek pats ar sevi un kļūst par mērķi pats sev. Naudas absolutizācija traucē veidot sabiedrības solidaritātes saites un izraisa nevienlīdzību un apspiešanu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasām pārsteidzošu mācību, ka materiālie labumi var kļūt par sabiedriskās harmonijas līdzekļiem, bet mēs esam aicināti pieņemt patiesību, ka viss ir Dieva dāvana.


br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: