Jer 20, 7-9, svētdiena XXII, A

Jer 20, 7-9

 Jeremijs lūgšanā, manuskripts no Nīderlandes, 1465

​​Jeremiah at prayer - 1465 - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056113886

Starp Vecās Derības praviešiem Jeremiju mūsdienu lasītājs var atklāt kā sev vistuvāko un cilvēciskāko, jo viņš piedzīvoja šaubas, cīņas un stīvēšanos ar Dievu. Izraelis nepazina līdz Jeremijam tādu pravieti kā viņš. Senākie pravieši reti runāja par sava aicinājuma personiskajām pieredzēm un tikai Jeremijs sāka atklāti par to rakstīt kā mēs to varam lasīt šīs svētdienas lasījumā. Tie pravieši, kas dalījās ar savu aicinājumu, norādīja arī uz noslēpumaino piespiešanu, kuru pieredzēja negaidītā brīdī un Kungs neļāva viņiem izmantot savas maņas un nekādi nevarēja pretoties. Jeremija grāmatā var atrast izteikumus, kas reālistiski apraksta šo stāvokli: “Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku” (Jer 6,11, sal. 15, 17; 20, 7). Jeremija dzīve salīdzinot ar citiem praviešiem izceļas ar lielāku piespiešanas aspektu, tomēr tas nenozīmē, ka viņš nebija brīvs savās izvēlēs Dieva priekšā. Viņš Dieva gribu īstenoja, bet kāds varētu  uztvert veidu kā viņš aprakstīja krīzes brīžus par zaimošanu (Jer 20, 7.14). Dieva gribai teikt nē var šķist kā zaimi, tomēr šeit jāskatās dziļāk, jo šeit ir apslēpta liela un kvēla mīlestība, kas arī savādāk nespēj reaģēt uz grūtībām un Kungu. Tas, ko viņš pieredzēja bija daudz spēcīgāks par viņu pašu: uguns, kas kvēloja un nevarēja to apdzēst vai savaldīt. Pravieša lūgšanas vārdi bija visai drosmīgi un īpaši tas izpaužas viņa pārdomās par savu aicinājumu.

Par kādu dzīves posmu pravietis rakstīja? Viņš pieredzēja cilvēku vienaldzību un kaut ko vēl spēcīgāku - Dieva “klusēšanu”. Jeremijs cieta no dubultas vientulības: tautas vidū un Dieva klātbūtnē. Jāuzsver, ka viņš nenožēloja savu aicinājuma izvēli, bet viņa gaušanās par vientulību un atmešanu bija tikai zīme tam, ka bija īslaicīgi apmaldījies savā dzīves ceļā. Uzticība savam aicinājumam un piesaistīšanās Kungam viņu nekad neatmeta, bet šaubu brīžos vēlējās vien nedaudz izpratnes un atbalsta vismaz no Kunga. Pravieša Jeremija vārdi Kungam: “Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties” (Jer 20,7) bieži tiek lasīti saistībā ar aicinājumu un dažādās liturģiskās svinībās ar mērķi uzsvērt izvēli par labu Dievam veltītai dzīvei, tomēr pašā grāmatā šiem vārdiem ir negatīva pieskaņa. Ebreju valodā burtiski šie vārdi tulkojas kā “piemānīji mani, uzliki man lamatas, izrādīji pret mani pārspēku”. Vārds “pierunāt”, kuru lietos Jeremijs saistās ar meitenes pavedināšanu. Dievs izturējās pret Jeremiju kā vīrietis, kurš pavedina meiteni, tāda kā meitenes naivuma izmantošanu, lai iegūtu viņu savā varā. Pravietis nonācis pie atziņas par savu aicinājumu sāka par to runāt un sūdzēties, jo nevēlējās pravietot, bet Kungs ieveda viņu lamatās, jo domāja, ka saņems ko citu. Pravietis neapsūdzēja sevi, ka kļūdīgi atpazinis savu aicinājumu. Viņš apzinājās, ka tas tā nav un atzinās, ka mēģināja atbrīvoties no šī kalpojuma, taču viņam tika uzticēts vārds bija kā iekšējais uguns, kas bija spēcīgāks par īslaicīgām emocijām. Viņam nekas cits neatlika kā kļūt par pravieti. Jeremijs uztvēra to kā piespiešanu, lai sekotu Kungam, kurš neteica, kas viņu nākotnē gaida: Kā tas var būt, ka Tu mani ievedi šādā smagā situācijā? Būtībā Jeremijs jutās piemānīts, jo viņam tika uzticēta misija, bet Kungs nebrīdināja viņu par paredzamajām briesmām un izmantoja to, ka viņš bija jauns un nepieredzējis.

Pravieša vārdi no vienas puses biedē, bet no otras - pievelk, jo izsaka satraukumu pravietī, kurš saprata, ka Kungs ir varens un bargs, tomēr Viņam var uzticēties. Katrs ticīgais var pieredzēt divejādas sajūtas, jo ievērojot Kunga likumus, Baznīcas dzīves ikdienu vai aicinājuma īstenību var nonākt sarežģītām situācijām. Tad var rasties pārmetumi un pretenzijas: Kungs, kāpēc ar mani tas notiek? Vai labāk neko neizvēties un nedarīt? Ko es tādu izdarīju, ka ar mani kaut kas tāds notiek? Vai tas ir kāds sods? Tie ir ļoti personīgi un spēcīgi jautājumi, jo pieskaras ticības dzīves pamatiem: es uzticējos Tev Kungs, pieņēmu tavu vārdu un solījumu, bet necerēju, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Šādas situācijas var izsaukt nožēlu par Kunga ceļu izvēli un neuzticību Viņa vārdam, jo ja tik slikti ir tagad, vai tālāk nebūs vēl grūtāk. Jeremija sūrošanās kļūst par lūgšanu un tas visu šo grūto pieredzi maina, jo pravietis paliek uzticīgs ticības garam kā to var lasīt Psalmos un Ījaba grāmatā, kur nelaimē tiek saglabāta ticība. Mēs arī varam justies, ka esam ļāvušiem ilūzijām par ticības ceļu un redzam, ka Baznīca un ticīgie nav tādi kādus cerējām sastapt, un sirdī ienāk vilšanās un neziņa. Tas, protams, nav tas, ko varētu gaidīt no pestīšanas žēlastības ceļa. Tā ir patiesa krusta pieredze un Svētie Raksti atgādina, ka tā nav viegla lasāmviela, kas nomierina un nes skaidrību, bet gan bieži rada nemieru un neziņu, jo ļauj mums nostāties Dieva noslēpuma priekšā. Ticības dzīve ar dažādajiem aicinājumiem nav nekāda privilēģija, kas atbrīvo no krīzēm un kāpšana pa karjeras kāpnēm, bet Dieva gribas pildīšana, kur Dieva vārds ir spēcīgs un patiess, kuru nevar ignorēt un pakārtot savām personīgajām interesēm, spītam vai vēlmei palikt malā. Kungs uztur savus bērnus žēlastībā un nobriešanā, lai viņi nepadotos īslaicīgām sajūtām un untumiem, bet paliktu uzticīgi Dieva gribai.

br. Jānis Savickis OFMCap