Rom 6, 3-4.8-11, svētdiena XIII, A

Rom 6, 3-4.8-11

Kristus kristības nemierīgā Jordānas upē. Manuskripts no
Francijas, 1440-1450.g. Uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford, Lielbritānijā

28. jūnija svētdienas Svētās Mises Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā apustulis Pāvils raksta par katra kristieša centrālo dzīves notikumu - kristībām un tāpēc šis teksts ir svarīgākais Jaunās Derības fragments, lai saprastu Kristības sakramentu. Pāvila vēstules romiešiem 6. nodaļā tiek aprakstītas kristības kā iemērkšanos Kristus nāvē, kas sagatavo mūsu augšāmcelšanos un iepotēšanos Viņa dzīvē. Jaunā dzīve mums tiek piešķirta tikai jaunajā Cilvēkā, pēdējā Ādamā, kurš caur augšāmcelšanos kļuva atdzīvinošs gars un ne kā vecais Ādams, kurš bija dzīva dvēsele. Savā teoloģija Pāvils kristības apraksta kā līdzdalību un līdzināšanos Kunga nāvei un augšāmcelšanai. Kristus mirstot un pildot Tēva gribu sevī cilvēkus nošķir no grēka. Pildīt Tēva gribu nozīmē saraut pašam ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, lai izbrīvētu vietu Kristum, lai dzīve nebūtu pašam sevī, bet Kungā. Tas, kas Kristū kļuva par universālu notikumu, kristību sakramentā tiek pārnests personiskajā līmenī. Pāvila kristību teoloģija uzsver vecā cilvēka krustāsišanu jeb cilvēku, kas dzīvo grēkā nomiršanu un tai sekojošo atdzimšanu. Apustulis neraksta par cilvēka bioloģisko nāvi, bet drīzāk simbolisko un tomēr patiesu - nāve grēka spēkam.

Pāvils šajā nodaļā izmanto ūdens daudzšķautņaino simboliku, kas ne tikai šķīstī, bet arī ieved nāvē un dzīvībā. Mūsu iegremdēšanās kristību ūdeņos ir iegremdēšanās Jēzus nāvē ar kuru kopā tiekam apbedīti, lai mirtu grēkam un ar kuru kopā dzimstam jaunai dzīvei. Mūsu nāve ir nomiršana grēkam un mūsu dzīve ir dzīve Dievam Jēzū Kristū. Šeit svarīgi atcerēties "pieminēšanas" jēdzienu kristīgajā sakramentu izpratnē. Kristību ritā cilvēks - simboliskā veidā, caur iegremdēšanos un pēc tam izkāpšanu no ūdens - var piedzīvot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī darbība ļau piedalīties pestīšanas notikumā, it kā atdarinot šos faktus un neofīts patiesi mirst grēkam, lai dzīvotu Jēzum. Viens no Evaņģēlija paradoksiem ir tas, ka dzīve nāk caur nāvi, caur savas dzīves atdošanu un īpaši spēcīgi tas tiek uzsvērts šajā lasījumā.

Šī lasījuma jēga var paslīdēt mums garām, jo pat kristības mēs svinam savādāk nekā pirmkristieši, kuri, kad tas bija iespējams, kristības svinēja tekošos ūdeņos. Kristāmie un kristītāji iegāja upes ūdenī, un cilvēks tika apbedīts ūdenī (sal. Apd 8, 36-39). Šīs prakses paraugs bija Jānis Kristītājs Jordānas ūpē, bet vēl senāks fons ir Vecās Derības izceļošans notikums pār Sarkano jūru. Iegremdēšanās tekošās ūdenas tilpnēs Pāvila lasītājiem bija pašsaprotam un šī simbolika saprotama. Mūsdienās mēs kristības varam vieglāk saistīt ar nomazgāšanos un šķīstīšanos, bet mazāk ar nomiršanu, noslīgšanu un piecelšanos no plūdu dziļumiem, haosa un nāves straumes ūdeņiem. Tas viss skaidrāk norādīja uz nāves un kapa pieredzi, un sekojošo augšāmcelšanos.

Kristītais iegremdējas Kunga nāvē un piedalās Viņa misijā. Pāvila uzrunātie kristieši labi zināja, kas ir Kristus nāve un saprata, ka apustuļa vārdi nav formāls faktu pārstāstījums, ka viņi ir pestīti un tas ir lieliski, bet dinamiska iekļaušanās Jēzus Kristus pestījošā darbā. Nāve un augšāmcelšanās ir divi kristību aspekti, un svarīgi ir ņemt vērā abus, lai neuzsvērtu tikai piedalīšanos nāvē, rūpējoties tikai par kristīgās identitātes vienu pusi, atraušanos no vecā un saņemto Dieva bērna brīvību, bet nekādi šo jaunu dzīvi neīstenojot garā un patiesībā. Grēku piedošana nozīmē, ka atgrieztais grēcinieks ieiet Kristus aktīvajā darbības laukā, kurš pestī un atjauno, un turpina mūsos savu pestīšanas darbu. “Mēs zināmā veidā tad tiekam nonāvēti, jo pārstājam būt tādi, kādi līdz tam bijām. Caur jauna veida žēlastību tajā pašā cilvēkā darbojas nāve un dzīvība. Mirst grēcīgā iekāre un atgriežas dzīvē tikumu pulki. Tajā pašā cilvēkā mirst bezdievis un laulības pārkāpējs, lai piedzimtu žēlsirdīgs un šķīsts. Mirst elku pielūdzējs, lai izplestos patiesa ticība. Dziest izvirtulis un dzērējs, un dzimst atturīgs un skaidrs. Tādā veidā Kungs nonāvē, lai atgrieztu dzīvē; nogalē, lai atbalstītu; šausta, lai labotu. Tā izpaužas Viņa skarbums pret cilvēkiem: soda grēku, lai saglabātu dvēseli, atceļ atbaidošus pārkāpumus un audzina izcilus tikumus”*.

* Sv. Maksims no Turīnas, Lielā gavēņa iesākuma homīlija 35, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap