Adp 2, 14, 22-28, III lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 14, 22-28

Pēteris sprediķo Jeruzalemē, grafika no Vācijas, 1582.g.
[Petrus predigt in Jerusalem] by Galle, Philippe - Herzog
Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA.

Baznīca Lieldienu laikā cenšas paildzināt Trīs Lielo dienu notikuma spēku, lai augšāmcelšanās patiesība iesakņotos ticīgo sirdīs. Nepietiek tikai atgādināt, bet vajag integrēt Pashas notikumu savā dzīvē, lai Kunga nestās prasības, nāves un augšāmcelšanās loģika cauraustu visu kristieša esmi. Trešajā Lieldienu svētdienā Dieva vārda liturģija iesākas ar Apustuļu darbu grāmatu, kurā dzirdam kā Pēteris uzreiz pēc Svētā Gara nosūtīšanas uzrunā jūdu svētceļniekus Jeruzalemē. Pēteris šajā lasījumā izmanto vienu svarīgu argumenti, lai uzrunātu ticīgos jūdus, ka Jēzus dzīvē viss notika saskaņā ar Rakstiem. Pēteris atsaucās uz 16 psalmu, kurā izteikta Dāvida cerība par izbēgšanu no nāves, kas viņam neizdevās, bet Jēzū Kristū šis psalms piepildījās un Viņš augšāmcelās. Pirmajās liecības par Augšāmceltā dzīvi mēs atrodam priecīgus saucienus un Pētera vārdos arī atrodam šādu liecību: “Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams” (Apd 2,24).

Pārsteidzoši, ka Svētā Gara nosūtīšana, kas atstāja tik neaptverami lielu iespaidu uz kristiešiem, Apustuļu darbos ir aprakstīta ļoti īsi (Apd 2, 1-4) un evaņģēlists Lūkas vairāk pievēršas liecinieku reakcijai (Apd 2, 5-13). Pēteris redzot visas šīs dažādās reakcijas uzreiz sāka šo notikumu skaidrot izmantojot piepildīšanās jēdzienus, lai Vecās Derības pravietojumi kļūtu saprotami Svētā Gara nosūtīšanas fakta gaismā (Apd 2,14-36). Lai saprastu, ko evaņģēlistam Lūkam nozīmē Svētais Gars, ir jālasa šī Pētera runa. Apustuļu darbos Svētā Gara dāvana ir kā pavediens stāstam par Baznīcas pirmsākumiem un nemitīgi var lasīt kā Gars iesaistās, lai mudinātu un vadītu Pēteri, apustuļus un Stefanu sludināt vēsti Jeruzalemē (Apd 2, 14; 4,8; 6,10).

Pēteris drosmes pilns sāka runāt un to darīja Svētā Gara spēkā, un viņa vēsti mēs saucam par kerigmu. Kerigma izsaka kristīgās ticības pamatnostādnes, kas mums vēsta par to, ko Jēzus paveica: kļuva cilvēks, nomira, augšāmcēlās mūsu pestīšanai un uzkāpa debesīs, kur sēž pie Tēva labās rokas. Apustuļu darbos lasām četras Pētera runas jeb kerigmas (Apd 2, 14-36; 3, 12-26; 4, 8-12; 5,17-40), kurās viņš apskata līdzīgas tēmas un savstarpēji tās papildinās, lai padziļinātos kerigmas izpratne ticīgajos. Pēteris pārliecinot klausītājus par Kunga augšāmcelšanos atsaucas uz 16 psalmu (Ps 16, 8-11), kur Dāvids dzied: “jo tu mani šeolā nepametīsi, savam svētajam neliksi ieraudzīt bedri!” (Ps 16,10). Dāvids nomira “un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai” (Apd 2,29).

Pravietojums piepildījās saskaņā ar Dieva gribu un plānu pateicoties Jēzus, Dāvida dēla kalpojumam, nāvei un augšāmcelšanai. Ticība augšāmcelšanai ir pamatā ticībai Jēzus Kristum un Dievam - Jēzus Kristus Tēvam; ticība augšāmcelšanai “tēlaini runājot [...] ir nagla uz kuras karājas visi pārējie ticības simbola pamati, iekšējā saistošā saite, kas satur visu pārējo kopā. Pārliecība, ka šis Jēzus ir gaidītais Mesija, varēja izteikt tikai no pashālās ticības perspektīvas.”* Lai šo pashālo spēku labāk uztvertu, vienmēr ir labi vērsties pie sīriešu Baznīcas tēva sv. Jēkaba no Sarugas (451-521), kurš savās poētiskajās un simboliskajās homīlijās raisa lasītāja iztēli un stiprina ticību:

"Kapā Viņš atstāja nespēku, kas bija Viņā ienācis,

un augšāmceļoties, Viņš tērpās vīrišķā spēkā.

Ciešanu nastu Viņš nolika malā kopā ar lina drānām

un neiznīcīgs piecēlās no kapa lielā spēkā.

Viņš noģērba brūces un sitienu rētas no muguras, ar kurām bija it kā tērpts,

un aizlienētos tērpus, ko Jāzeps Viņam bija devis, kad Viņu guldīja.

Viņš deva mieru sāpēm, ko bija nesis Golgātā,

jo nogurušais bija iemidzis, atpūties un tika uzmodināts varenā spēkā.

Viņš nolika malā krustā sišanas, ciešanu,

sāpju un brūču lielo nastu un piecēlās kā Varenais.

Viņš noņēma no sevis mirušā apmetni, kas bija Viņu apklājis,

un satina to un nolika kapā, lai tas tur paliktu.

Viņš notrausa no savas sejas spļāvienus un izsmieklu kopā ar sviedrautu,

un Viņš atmeta no sevis ciešanas un negodu un piecēlās kā uzvarētājs.

Tēvs Viņu apmeklēja un tumsā sniedza Viņam savu roku,

un neatstāja Viņu redzēt satrūdēšanu šeola mītnē.

Viņš iemiga no ciešanām un atstāja krustā sišanas nogurumu,

un Viņš bija atdusējies miegā un pēkšņi uzmodās augšāmcelšanās varenajā spēkā.

Viņa seja tika atsegta, kas bija aizsegta, it kā nespēkā,

un kā varens vīrs Viņš turpat samina nāvi zem savām kājām."**

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 309.lpp.

** Jacob of Sarug’s Homilies on the Resurrection, Translated with Introduction by

Thomas Kollamparampil, New Jersey: Gorgias Press 2008, Nr. 213-233

br. Jānis Savickis OFMCap