Is 55, 1-11, Lieldienu vigīlija

Is 55, 1-11

Kristus ceļas no kapa, turot karogu. Priekšplānā divi guļoši
kareivji. Dekorēta apmale ar akanta lapām un apaļiem
zelta punktiem jeb bezantiem. Apakšā: Trīs Marijas
pie kapa tur rokā traukus ar eļļu. Eņģelis sēž uz
tukša kapa malas. Manuskripts no Itālijas, Frolences 14.gs.
visus, uzglabāts Bodleian Library, University of Oxford.

Lieldienu vigīlijas piektais Dieva vārda lasījums no pravieša Isaja grāmatas piedāvā mums vārdus Babilonas trimdā esošajai tautai par Jauno un mūžīgo Derību, kurā īstenosies Dāvidam dotais apsolījums (2 Sam 7,11-16). Šis lasījums grib nest mierinājumu, ka Derība tiks atjunota un Kungs sarīkos mielastu, lai apmierinātu mūsu slāpes un nabadzību. Trimdiniekiem šāda pieredze nebija saprotama. Mēs, kas piedalamies vigīlijā, esam mudināti uz dziļu atgriešanos, lai atmestu ļaunos ceļus un pievērstos Kunga žēlastībai. Lieldienu naktī esam īpašā veidā šo solījumu mantinieki. Šī Derība ir pilnīgi brīvi pieejama dāvana. Isajs atsaucas arī uz Izceļošanas grāmatu, kur Kungs tautai dāvāja mannu un paipalas. Kad pravietis raksta par maizi, tad norāda uz mannu un kad piemin treknus ēdienu, tas norāda uz paipalām. Maize šajā vietā ir tēls Dieva vārdam, jo Viņa vārds sātinās izsalkušos.

Nākotnes perspektīva tiek izteikta vārdos “mūžīgā derība” (Is 55,3), kas dažādās Bībeles grāmatās ir ar saviem uzsvariem, piemēram, Pēterim mūžigā derība attiecas uz Noasa un Abrahama derību; Ezehiēlam attiecībā uz Jeruzalemi (Ez 16,60), bet Isajam tā īstenosies tautā pateicoties pastāvīgai žēlastībai, ko Kungs izrādīja Dāvidam un kas tagad pāriet uz visu tautu. Mūžīgā Derība ir miera un pestīšanas derība. Pravieša Isaja 55. nodaļa un īpaši 3. pants attīsta un padziļina mesiānisko domu, kas noritēja jūdu diasporā Babilonā, kura sāka atvērties uz universālu pestīšanas vīziju. Gaidāmais Mesija nav parādīts kā otrs Dāvids, bet, ka kā kāds Dāvids atgriezīsies dzīvē, un būs laiku noslēgumā pārveidots. Isaja vēsts par Jauno Derību var uztvert kā vainagojumu visai pravietiskajai tradīcijai par Jauno Derību un izceļ domu par Derību ar Mesiju. Šo Derību nodrošinās Kunga Kalps.

Šis lasījums uzsver Dieva vārda nepārprotamo efektivitāti un uz šī vārda ir jābalsta sava dzīve, un ne uz ko citu. Šeit meklējam avotu mūsu drošībai par Sakramentālo realitāti. Pravietis Isajs piešķīra ūdenim simbolisku nozīmi. Viņam ūdens varēja nozīmēt Svētā Gara dāvanu, kas pārveido tuksnesi plaukstošā dārzā un neuzticīgu tautu uzticīgā Izraelā (Is 44,5). Vigīlijas lasījuma sākumā pravietis salīdzina Dieva vārdu ar lietu, kas veldzē zemi (Is 55,1). Bez Dieva cilvēks ir tikai sauss tuksnesis un tikai Kungam ir spēks, lai šis tuksnesis pārtaptu un uzplauktu paradīzes dārzā. Dziesmu dziesmas grāmatā mēs sastopamies ar spēcīgu aicinājumu: “Es ienācu savā dārzā… Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!” (Dz 5,1). No Svēto Rakstu dzīlēm nāk vārdi “nāciet”: “nāciet, ēdiet manas maizes, padzerieties vīna, ko es jaucu!” (Sak 9,5). Lasījuma sākums ir kā uzaicinājums piedalīties šajā pārbagātībā un mīlestības mielastā uz kuru Kungs aicina savus draugus. Kunga sagatavotā maltīte ar medu, pienu, vīnu un augļiem Jaunajā Derībā pārtop Viņa paša sevis dāvinājumā mums. Pēdējās Vakariņās Jēzus saviem draugiem deva maizi un vīnu sakot: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa” (Mt 26,26).

br. Jānis Savickis OFMCap