Ef 5, 8-14, IV gavēņa svētdiena, A

Ef 5, 8-14

Sv. Asīzes Francisks saņem stigmas no sešspārnaina
krusāsista serafa un, visdrīzāk, brālis Leons kā šī notikuma
liecinieks. Manuskripts no Šveices 1337.g. Provinzarchiv
Schweizer Kapuziner Luzern https://www.e-codices.unifr.ch/en/pal/L/77v

Ceturtajā gavēņa svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no vēstules efeziešiem, kurā Pāvils brīdina par dažāda veida pagāniskām pārmērībām kristiešu starpā un raksta par tumsas un gaismas bērniem. Ja vēstules pirmā daļa pievēršas dogmatiskajiem jautājumiem (Ef 1,15-3,21), kuros tiek definēta kristīgā identitāte, dzīve Baznīcā un noslēpums, kuru Baznīca mums atklāj. Otrajā daļā (Ef 4,1-6,20) ir pamācības ticīgajiem, lai neiztēlotos kristīgo dzīve āprus Baznīcas vienotības. Apustulis uzskaita dažādus grēkus, kas atkārtojas ar dažādu intensitāti katrā kristiešu paaudzē. Iedarbīgs līdzeklis pret grēku ir ticības padziļināšana Kristum ar pilnīgu apziņu par jauno kristīgo identitāti un personisko atgriešanos: “jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8). Piederība Kungam neierobežojas tikai savā individuālajā ticības ceļā, bet saistās ar liecību un tāpēc jāņem vērā ieļaunojuma skandāls. Ļauna rīcība var izsaukt ieļaunojumu un tāpēc jācenšas pēc vienotības ar Kristu, kas īstenojas redzamā dzīvē un lūgšanā. Tāpēc šīs svētdienas lasījumu var arī uzlūkot kā norādes kā veidot ticības dzīvi sabiedrībā, kurā notiek saskarsme ar pagāniem (Ef 5,6-17).

Kristus atnestā pestīšana bibliskajā tradīcijā tiek aprakstīta kā Dieva gaismas uzvara pār tumsu, kurā sten cilvēki. Šādu tumsas gaismas valodu jau sastopam Vecās Derības sākumā, kurā Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5). Evaņģēlisti arī izmanto šo simboliku un šo ceļu gāja arī Pāvils, kurš pestīšanu apraksta kā pāreju no tumsas valstības uz gaismas valstību. Daudzviet Jaunajā Derībā dzirdam šādu gaismas attēlojumu, jo gaisma ir elements, kurā norit kristīgā dzīve un rod piepildījumu. “Dievs ir gaisma un Viņā nemaz nav tumsas” (1 Jņ 1,5) un Kristus ir pasaules gaisma (Jņ 8,12; 9,5), un spīd tumsā, jo Viņš ir patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku un caur ticību, mēs, kas bijām tumsā, tagad esam “gaisma Kungā” (Ef 5,8). “Miegs ir kūtrums, kā pie Pāvila: “Celies, kurš guli” (Ef 5,14), tas ir, kas kūtruma dēļ izvairās no noderīgiem darbiem”* un “gaisma ir ticīgie, kā pie Pāvila: “Tagad esat gaisma Kungā” (Ef 5,8), tas ir, apgaismoti tikai Kristū”.** Pārejo no gaismas uz tumsu vainagojas uzvedības maiņā (Ef 5,8-9). Pāvils savās vēstulēs ik pa laikam izmantoja šo pretmetu “iepriekš un tagad” (Sal. Rom 6,19; 2 Kor 5,17; Ef 5,8; Tit 3,3-7) un pretnostata pagānu iekāri un Gara augļus (Gal 5,19-26). Baznīcas darbs ir piedalīties Kristus darbā, kurš izrauj cilvēkus no tumsības varas un ieved mīļotā Dēla valstībā ( Kor 1,13). Ticīgie varēja tikt izrauti no tumsas varas vienīgi pateicoties tam, ka Kristus gaisma ne tikai apgaismoja ar lielu spēku mūsu tumsības, bet iegāja tās spēkā. Kristus varēja nedzert no biķera, bet pieņēma Tēva gribu un piekrita nonākt tumas varā un atdeva savu dzīvību. Lai Kunga gaisma patiešām mirdzētu, tumsai ir sevī jāuzņem gaisma un tikai tādā veidā tumsa tiek uzvarēta. Visa Kristieša dzīve ir kā izraušanās no šīs tumsas: “dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8).

Sv. Laurencijas no Brindizi raksta: “Mani brāļi, “visam ir savs laiks un viss paiet savā laikā zem saules” [Māc 3,1]; pēc ziemas nāk pavasaris un vasara. Līgavainis saka: “Tagad… ziema ir pagājusi, lietus ir pārgājis un prom…atnācis koku apgriešanas laiks” [Dz 2, 11-12], laiks rūpēties par saimnieka vīna dārzu, lai saņemtu denāru par dienas darbu [Mt 20,1-16)]. “Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosiem tā, kā pieklājas dzīvot dienā” [Rom 13, 12-13]. “Jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā, dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess” [Ef 5,8-9]. Ir pienācis pavasaris, kad visa daba atdzīvojas: debesis, zeme, pļavas, lauki, koki; “tā arī mēs staigājam jaunā dzīvē” [Rom 6,4]. Ja kopā ar Pēteri pūloties visu nakti šīs pasaules dzīlēs neko nenoķērām, iemetam tīklu laivas labajā pusē pēc Kristus pavēles un noķeram lielu skaitu zivju [Lk 5,5-6]. Ja kreisajā pusē strādājām veltīgi, tad uzsākam darbu labajā pusē ar lielu ieguvumu, krājam sev mantu debsīs. Pavasara laiks ir laiks, kurā ārsti parasti nodarbojas ar miesas ārstēšanu”.*** “Sirdis šķīstījoša ticība māca ticīgos, kā atpazīt slimību, kā atrast slimības iemeslu, kā ieticēt ārstam, kā meklēt zāles un pieņemt nopelnu pietiekamību no Kristus nopelniem un no Svētā Gara žēlastības. Tāpēc caur ticību un ar to apvienotu mīlestību droša ir cerība nākošajai laimei. Tāpēc tikai ticība “atdala gaismu no tumsas” [Rad 1,4], kā lasām efeziešiem 5,8: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā”. Tāpēc ticība dziedina, šķīsta, paceļ un veido dievveidīgu (lat. deiformat) cilvēka cerību un mīlestību ar darbiem.” ****

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam D,XXV, 2.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam L, LIII, 4.

*** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homilia 318, IX.

**** st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio A, Collatio VII 13*a.

br. Jānis Savickis OFMCap