Rom 5, 1-2.5-8, III gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 1-2.5-8

Svētā Ženevjēva no Parīzes (419/422-502/512) svaida

ticīgos, manuskrips no 1455.g. Viduslaiku attēlos viņa bieži

 tiek parādīta kā tā, kas svaida Parīzes iemītniekus, lai viņi  

saņemtu svētību, dziedināšanu un garīgo mierinājumu. 

St. Genevieve of Paris anointing the faithful by Master of Jean Rolin II -

1455 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Trešajā gavēņa svētdienā atgriežamies pie Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas un ja pirmajā nedēļā lasījām šīs nodaļas vidu, tad šajā, tās sākumu, kur apustulis izceļ Kristus ataisnošanu jeb izlīgšana ar Dievu, kas ļauj pārvarēt grēku un kas ir pieejams katram ticīgajam. Kristus atvēra mums pieeju Dieva draudzībai un darīja to vēl tad, kad mēs bijām grēcinieki. Pāvils gribēja parādīt, ka Kristus pārbagāti laboja pirmgrēka sekas. 5. nodaļā viņš parāda, ka krusts ir īpaša mīlestības atklāsme, ko Tēvs dāvā cilvēcei un ir mīlestības liecība. Tā ir mīlestība, kas izlieta ticīgo sirdīs caur Svēto Garu un šī mīlestība ir Dieva mīlestība ar kuru Viņš mūs mīl. Nav jābrīnās, ka Jēzus ir gatavs mirt par grēcinieku un cik šī mīlestība šādā perspektīvā ir neizprotama un pārsniedz mūsu gaidas. Dievs mīlot grēcinieku ir gatavs uz sava Dēla nāvi. Tāda ir Tēva mīlestība un tāda ir atklāsmes būtība.

Pāvils savās vēstulēs apcerēja gara augļus un pirmajā vietā viņš izceļ mīlestību, kas nav tikai kā pirmais auglis dažādos sarakstos, bet dzemdē un aptver visus pārējos gara augļus. Tas, kurš mīl, piepilda visu Likumu (Rom 13,8), bet tas vēl nav viss, jo tas, kas mīl, arī dalās ar Dieva mīlestību. Šī mīlestība ir ielieta caur Svēto Garu sirdīs un padara mūs par Dieva dēliem un meitām. Dieva dāvana mums Jēzū Kristū un atgriešanās piedāvājums ir kā neredzama mīlestības dāvana, kas ielieta mūsu sirdīs un šo mīlestību varam uztvert kā bibilsko žēlastības jēdzienu. Krustāsistā atklātā mīlestība ir žēlastība un neredzami apdāvina ar mīlestības žēlastību. Kristietis ir aicināts atbildēt Tēvam un godināt Viņu ar visu savu dzīves vēsturi, lai tajā īstenotu dievišķo plānu. Krusta nāve ir zīme tam cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un neizmērojamā mīlestībā. Tā ir liecība par mīlestību, kas ir spēcīgāka par nāvi. Dieva mīlestība, Jēzus mīlestība un kristieša mīlestība fokusējas Svētajā Garā, jo tas, kas grib piederēt Jēzum Kristum, tam ir jādzīvo Garā. Gars ir dievišķā mīlestība, kas ļauj Dēlam būt vienotam ar Tēvu un tādā veidā ļauj mums iemērkties Dieva dzīves avotos.

Dieva mīlestība mūsu sirdīs ir saite, kas mūs savstarpēji vieno un pārliecina mīlēt. Šī mīlestība paredza arī ienaidnieku mīlestība, kas ir kā indikators tam, vai mūsu mīlestība patiešām izplūst no Dieva un atbilst Dieva mīlestības kritērijam. Dieva mīlestība ienākot pasaulē sastapās ar pretestību jeb grēciniekiem, bet šīs mīlestības mērķis ir pārvarēt šo naidīgumu, jo Dievs grib no ienaidniekiem izveidot draugus un dara to par Kristus nāves cenu. Tāpēc kristīgā ienaidnieku mīlestība nav ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem par tik, cik Dieva mīlestība aicina viņus uz draudzību ar ticīgajiem. “Bet ir nepieciešams, lai dvēselē tiktu iespiests patiesības zīmogs (signum veritatis imprimatur in animam), caur ko dvēsele kļūst arī “par slēgtu dārzu, par aizzīmogotu avotu” [Dz 4,12]. Pirmais zīmogs ir tas, ka tai jābūt nesaraujamā mīlestības saitē, proti, kad dvēsele tā mīl, ka teiks: “Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Bēdas, bailes,vajāšanas, bads” utt. [Rom 8,35] - ne tāpēc, ka cilvēks nevarētu atkrist no mīlestības, bet gan tad, kad tā notiek, viņš nedomā nekad grēkot. Otrkārt, lai būtu neierobežota dievišķā dāvana, lai varētu mīlēt visu, ko mīl Dievs, gan draugus, gan ienaidniekus, gan svešiniekus, gan tuviniekus. Tāpēc lasām: “Dieva mīlestība tiek ielieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5]. Jo caur to dvēsele izplatās (diffundit), lai mīlētu visu labo un tikai labo.”*

Nav jābrīnās, ka viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par visnabadzīgājajiem sabiedrības pārstāvjiem, tika veltītas Svētajam Garam un tādā veidā pūstošo un rētaino slimnieku miesu uzlūkoja šo vārdu gaismā: “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5). Sv. Didims Aklais pārdomājot svaidīšanu ar eļļu raksta: “Es izliešu savu Garu pār visu miesu” [Jl 3,1][...] “Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5] un “Tavs vārds ir kā izlieta eļļa” [Dz 1,3]. Izlietā eļļa, kas izplūst no trauka, tālu ness savu smaržu. Kad Pestītājs uzturējās tikai Izraela zemē, tad rakstīja: “Izraelī liels ir Viņa vārds” [Ps 75,2) - Viņa vārds bija it kā traukā. Kad Viņa vārds kļuva “pārsteidzošs visā zemē” [Ps 8,2] un piepildījās vārdi: “Kā Tevi vārdi, Dievs, tā arī Tava godība sasniedz zemes malas” [47,11], tad kļuva kā izlieta eļļa.”**

Šī mīlestības eļļa izlīst no trauka un pārsteidz pasauli, jo kristīgā mīlestība sākotnēji ir vienvirziena, beznosacījuma un neatkarīga no atbildes. Kristietībā mīlestība nesākas ar atbildes mīlestību, bet dāvanas iepazīšanu un pieņemšanu. Abpusēja mīlestība sākas tad, kad iesākas atbilde beznosacījuma mīlestībai, jo mīlestība, kas gaida atbildi un rod tajā motivāciju ir ierobežota, nepastāvīga un nosaka robežas. Tas ir arī aicinājums kristietim apdāvināt citus, izlieties pār citu kā eļļai, kuras smaržu nevar ierobežot. “Ticība Dievam nav iespējama bez ticības cilvēkam. Kristietība to pauž savā ticības apliecībā: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Šī ticība Dieva uzticībai cilvēkam, kā arī šim cilvēkam Jēzum, ir tik paradoksāla, ka tā ir iespējama tikai Dieva Gara spēkā: “Es ticu uz Svēto Garu.” Šīs ticības paradokss slēpjas mūsu ticībā, ka Dievs uzticas cilvēkam, kamēr mums gandrīz nav iemeslu uzticēties “cilvēkiem”, citiem un sev pašiem. Atkārtojot daudzas Vecās Derības atbalsis, Pāvils to izsaka šādi: “Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom. 5:8).”***

* st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio B, Collatio XXIII 11a-11b.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.206 [Ps 34]

*** Edward Schillebeeckx, Interim Report on the Books Jesus and Christ. The Collected Works of Edward Schillebeeckx Volume 8, London: Bloomsbury 2014. - 98.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap