1 Kor 1, 26-31, IV svētdiena, A

1 Kor 1, 26-31

Apustulis Pāvils māca, manuskripts no Lielbritānijas, 
Oksfordas Univeristātes, 13.gs. vidus.

1. februāra svētdienā turpinām kā otro Svētās Mises lasījumi lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 1. nodaļu, kurā šoreiz aplūkojam šis draudzes raizes un izvēles Dieva pestīšanas darba paradoksu priekšā. Jēzus personā varam iepazīt kādi ir Dieva nodomi mūsos un atklāj to mums krusta noslēpumā. Krusta pieņemšana un jaunais dzīves veids ir iespējams Kunga gudrībā un krustā, jo Dievs darbojas pasaulē savādāk nekā cilvēki iztēlojas, bet kā Kungs pats izlemj un īsteno. Patiesa gudrība izpaužas Kristus pieņemšanā, “kas mums darīts par gudrību no Dieva un taisnību, un svētumu, un izpirkšanas maksu” (1 Kor 1,30). Šeit Pāvils lieto četrus svarīgus jēdzienus: gudrība, taisnība, svētums un izpirkšana. Kristiešiem nav jāveido sava dzīve saskaņā ar pasaules standartiem un šķietami svarīgiem paraugiem. Ticība Kristum nav mūsu nopelns, bet žēlastība uz kuru uzticīgi atbildam un Korintas kristieši tika aicināti pamest pagānismu, lai radikāli mainītu savu dzīvi, jo Kristus ir katras ticīgā dzīves šķautnes Kunga.

Pirmkristiešu draudzes ir grūti idealizēt un tas jo īpaši jāsaka par Korintas ticīgajiem, kuras vidū lepnībai, iedomībai, nedrošībai, spriedzei starp dažādām sabiedrības grupām un teoloģiskās neskaidrības bija jūtama vieta. Pāvils uzsvēra to, ka viņi ir “aicināti” (1 Kor 1, 26) un svēti, un tādā veidā norādīja, ka izšķirošas nav viņu kļūdas, jo cilvēkiem tās gadās vai arī teoloģiskās neprecizitātes vai neskaidrības, jo dažādu iemeslu dēļ tās var mūs piemeklēt, vai vaina un grēks, kas var tikt piedots. Svarīga ir draudzes un katra kristieša apzināšanās, ka esam Dieva aicināti, lai padarītu redzamu Viņa plānu pasaulei, kurā var saņemt piedošanu un jauno dzīvi Kristū. Pāvils bieži rakstīja, ka Dievs ir izvēlējis vājus un nabadzīgus ļaudis, kuriem nav nekādu lielu prasmju, lai pasaulē darbotos savādāk nekā gudrie un apdomīgie, kuri rūpējas par savu inteliģenci.

Vēstulē Pāvils ne tik daudz moralizē un vēršas pret konkrētām personām, bet drīzāk apsūdz visu draudzi un visas viņa sūdzības var izteikt vienā teikumā: jūs nedzīvojat saskaņā ar to dzīvi, kuru esat pieņēmuši Jēzū Kristū, šķīstībā un svētumā kā jaunās dzīves un pasaules sākumu (1 Kor 1,30; 3,13; 6,11.19-20). Lai gan Pāvils norādīja korintiešu vājās puses, viņš nekad neapšauba viņu aicinājumu un vēstulē uzstājīgi apstiprina to, ko rakstīja pirmajos teikumos. Draudze ir svēta, jo tā ir Jēzus Kristus nāves un augšāmcelsānās svētīta un mērķis tai ir svētīt pasauli Kristū. Pāvils nekad nesauca individuālu kristieti par svētu, jo svētums ir visas draudzes īpašība un tā ir Dieva rīks, ko Viņš grib lietot pasaulē.

Pāvilam svarīgi bija sludināt Krustāsisto Kungu un pašai sludināšanas metodei ir jāatspoguļo krusta noslēpums, kurā Dieva gudrība cilvēkiem ir muļķība: “Dievs izredzēja to, kas pasaulei ir muļķīgs, lai liktu kaunā gudros un to, kas pasaulē ir nespēcīgs, lai liktu kaunā stipro” (1 Kor 1,27). Tātad saturs (Kristus) un metode (ticīgo vājums) savā starpā saskan, un Dieva mērķis ir izmantot Korintas draudzi, lai Dieva spēks darbotos. Šīs svētdienas lasījumā šī doma atkārtojas divas reizes: “lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā” (1 Kor 1, 29) un “kas lielās, lai lielās ar Kungu” (1 Kor 1,31). Krusts ir Dieva gudrība, un tāpēc tā ir iedarbīga, jēdzīga, saprotama un lieliska, bet tas ir uzlūkojams noteiktā Dieva plāna ietvaros, Dieva loģika, kas ir pretēja pasaules loģikai. Gudrība nav tikai Dieva darbs un pestīšanas plāns, bet atklāj kāds ir Dievs, kāda ir Viņa sirds, kāda ir Viņa attieksme pret mums.

Gudrie, varenie un augšdzimušie ir mācīti un izglītoti cilvēki, kuriem ir inteliģence, bagātības un ietekme, bet Dieva pazīšana ir savādāka. Korintā bija visādi cilvēki, jo Evaņģēlijs ir domāts visiem un lielākā daļa no aicinātajiem ir vienkārši sabiedrības pārstāvji bez nekādas ietekmes un svara. Tas, ka draudzi veidoja pieticīgi cilvēki ir zīme tam, ka Pāvils arī visupirms viņiem sludināja Evaņģēliju un neaizmirsa par citiem. Kuram gan nebūtu kārdinājums tādā pilsētā kā Korinta, kura bija pazīstama ar savu bagātību, tirdzniecību un skolām, uzrunāt ietekmīgus ļaudis, bet Pāvils izvēlējās sludināt vienkāršajiem. Viņam tas netraucēja, ka draudze tika izveidota no vienkāršiem un nemācītiem cilvēkiem. Tieši pretēji, viņam tā bija veiksme un pierādījums Evaņģēlija spēkam, un parādīja, ko nozīmē būt par Kristus sekotāju Kalna svētību garā. Pāvils šajā lasījumā uzskaita tikumus, kuri palīdz kristietim ticības ceļā: muļķība, nespēks, nicinājums. Jūdi un grieķi katrs no savas puses atmeta Jēzus pestīšanu, jo tik ļoti tā atšķīrās no tā laika ideāliem, bet kristiešiem tikai Jēzus Kristus ir Dieva dāvana ar savu gudrību, taisnību, svētumu un izpirkšanu.

br. Jānis Savickis OFMCap