1 Kor 2, 6-10, VI svētdiena, A

1 Kor 2, 6-10

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no
Francijas 12.gs.b. un 13.gs.
Bibliothèque nationale de France,
Département des manuscrits, Latin 796, fol. 88r.

15. februāra svētdienā turpinām lasīt pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļu, kurā Pāvils uzsvēra, ka Dieva spēks ir izveidojis ticības pamatus Korintā, kas nevar tikt uztverta kā cilvēku gudrības izpausme. Pāvils izcēla Jēzus Kristus jaunumu un negribēja ticības izpaltīšanos saistīt ar polēmiku ar pagānu vai jūdu uzskatiem, kas saistījās ar katrai no šiem diviem pasaules skatījumiem raksturīgo racionālo argumentāciju. Apustulis Pāvils Jēzus Kristus pieņemšanu uzskata par patiesas gudrības augli, un nevis spēcīgu argumentu plūdumu un uzvaru pār šķietami vājākiem argumentiem. Pasaules gudrības modelis iepotēts kristiešu vidū var radīt dažos pārliecību par savu gudrību, briedumu un pilnību jeb pārliecību par savu pārākumu un citu uztveri kā nenobriedušus bērnus. Pāvilam centrā ir krusts kā Dieva gudrības izpausme, kas nav pieejama pasaules gudrajiem un tas ir Dieva plāns pasaules vēsturei, ko Viņš pats ir izveidojis no sākuma un ko Viņš pats zina. Pāvila atteikšanās no šis pasaules gudrības (1 Kor 1) nekādā veidā nenozīmē racionālas skaidrības vai argumentācijas noliegšanu. Pāvila domāšanas veids var likties sarežģīts. Viņam dievišķie noslēpumi nav iracionāli, bet atklājas cilvēka dziļumos pateicoties Dieva Garam. Kristīgais misticisms nenozīmē padošanās iracionalitātei, bet apziņa par Dieva ceļu neizdibināmo dabu.

Sv. Lionas Irenejs (130-202) savā grāmatā “Pret herēzijām” rakstīja par līdzīgām noskaņām pāris kristiešu paaudzes vēlāk, kad ticību apdraudēja dažādas mācības, kas neatzina Svētos Rakstus un Tradīciju. Šeit citētajā fragmentā tiešā veidā nav norādes kāda varēja būt situācija Korintā, bet gan līdz kam šāds domāšanas veids var novest: “kad viņus atspēko ar Rakstiem, viņi apsūdz šos pašus Rakstus, it kā tie nebūtu pareizi vai autoritatīvi, un, ka tie ir divdomīgi un ka patiesību no tiem nevar izvilkt tie, kas nepazīst tradīcijas. Jo viņi apgalvo, ka patiesība netika sniegta ar rakstisku dokumentu palīdzību, bet gan ar dzīvu balsi: tāpēc arī Pāvils teica: “Pilnīgajiem arī mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību, kas iznīkst" (1 Kor 2,6). Un katrs no viņiem domā par gudrību, ko pats sev izdomājis. [..] Bet, atkal, kad mēs atsaucamies uz tradīciju, kas cēlusies no apustuļiem un kas saglabāta pateicoties prezbiteru pēctecībai baznīcās, tad viņi iebilst pret Tradīciju, sakot, ka viņi paši ir gudrāki ne tikai par prezbiteriem, bet pat par apustuļiem, jo ​​viņi ir atklājuši plašāku patiesību. Jo [viņi apgalvo], ka apustuļi sajauca bauslības lietas ar Glābēja vārdiem”*

Pāvils Korintā jau bija noskaņots, ka kristīgā sludināšana nevar atgādināt filozofu un politiķu runas. Viņš nebija negatīvi noskaņots pret filozofiju un retoriku. Viņš uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jāpieņem Kristus persona ar visu savu esmi un tas nozīmēja, ka šajā procesā iekļaujas arī intelektuālas spējas, gudrību un zināšanas, kas ir Dieva dāvana. Savās vēstulēs apustulis centās izprast Dieva dziļumus un kristiešiem tās skaidrot, bet viņš zināja, ka tas viss arī paliek ārpus racionālajām robežām. Kristus krusts pieņemts ar ticību veido atslēgu, kas ļauj saprast Veco Derību un visu pasaules vēsturi. Kaut vai tas, ka Jaunajā Derībā tiek atkārtots jēdziens godība (gr. doxa) saistībā ar Jēzu Kristu, kas Vecajā Derībā attiecās uz Vienīgo Dievu (Ebr 13,21; 1 Pēt 4,11; Atkl 5,12; 1 Kor 2,8; Jēk 2,1; Tit 2,13). Kad Vecajā Derībā lasām par Dieva atklāsmi, tad tas vienmēr ir par to kā Viņš pasaulē rada tautu, kas arī Viņam pieder, bet netiek atklāta vai skaidrota nozīme. Dieva dziļumi ir Dieva apslēptais pestīšanas plāns un atklāsmes mērķis vienmēr ir, lai Dievs iegūtu savu tautu pasaulē, kas kļūst par svētību visām tautām un šajā svētībā patiesā Dieva daba ir atvērta visiem. Šeit arī Jaunajā Derībā parādās Kristus krusta, kas ticīgajiem Baznīcā un personiski ir jāintegrē savā dzīvē, lai krusta grudrību atklātu pasaulei caur savu dzīvi.

Pāvils pretojās vēlmei reducēt Evaņģēliju līdz cilvēku gudrības līmenim, bet viņš necentās ierobežot patiesu kristīgo gudrību, kas atklājas nobriedušā ticībā. Viņam svarīgi bija, lai pasaules gudrība nebūtu kā ievads Dieva noslēpumos, bet lai ticīgie pēc iespējas vairāk būtu caurstrāvoti ar noslēpumu. Ticīgajam nevajag racionalizēt noslēpumu, izraut to no ticības loģikas un ievietojot to mūsu ikdienas dzīves kategorijās un prasībās. Noslēpumam ir jānosaka ticība nevis ticībai jādiktē savi kritēriji noslēpumam. "Pilnīgie" (1 Kor 2,6), par kuriem raksta Pāvils, šajā kontekstā ir tie, kas sapratuši krusta muļķību un padara to par savas dzīves mērauklu. Pāvilam ticībai vienmēr ir jāatgriežās pie Kristus krusta un nemitīgi jāsinhrozinē savas stājas tā gaismā. Svētais Asīzes Francisks dzīvoja šajā ticības loģikā līdz viņam atklājās krustā sists sešspārnains serafs un sv. Bonaventura raksta par šo garīgo pārveidošanos: “Ja pārejai jābūt pilnīgai, jāizbeidzas visai intelektuālai aktivitātei un visas pieķeršanās pilnīgi pārveidojas un vēršas uz Dievu. Tas ir kaut kas noslēpumains un ļoti apslēpts, ko neviens nezina ja to nesaņem. Nedz arī nesaņem neviens, kas nevēlas, kā vien tas, kura sirdī iedegta Svētā Gara uguns, kuru Kristus sūtīja uz zemi. Tāpēc Apustulis saka, ka šo mistisko gudrību atklāj Svētais Gars” (sal. 1 Kor 2,10).** Tāpēc sv. Francisks raksta: “lai viņi apdomā, ka pāri visam viņiem vajadzētu vēlēties Kunga Garu un Viņa svēto darbību”.***

Evaņģēliskā gudrība ir dāvana, kas atšķiras no pasaulīgās domāšanas. Saskaņā ar Dieva gudrību dzīvība dzimst no nāves, valda tas, kas kalpo, brīvība un laime ir atkarīgo no spējas sevi upurēt citiem bez ieguvumu un zaudējumu kalkulācijas, un piemērs un modelis ir skaidrs, tas ir Kristus. Dieva gudrība nav intelektuālās spējas, bet biblisko pārliecības kopums, kas veido kristīgo apziņu un vada dzīvi. Tā ir nemitīga vēršanās pie Kristus, kas ļauj Viņam aktualizēt katra ticīgā neatkārtojamo dzīves plānu. Šeit ar prātu pieņemamās teoloģiskās patiesības nav noteicošās, bet gan pats Dieva plāns, kuru Viņš grib mums uzticēt un kas no mums prasa pilnas brīvības un atbildības stāju. Viens no kristīgās mācības pamatprincipiem ir pārliecība, ka bez Dieva dāvanām nevar iepazīt Dieva lietas. Baznīcas garīgā tradīcija to cauri gadsimtiem ir izcēlusi, jo ja patiesi lūdzies tad arī esi teologs un Dievu var iepazīt tikai esot komūnijā ar Viņu. Tikai Svētā Gara vadībā varam saņemt patiesu un dzīvu Kristus noslēpumu iepazīšanu, kas var autentiski un dziļi mainīt kristieša dzīvi.

* Sv. Lionas Irenejs, Adversus Haereses III, 2, 1-2.

** Sv. Bonaventura, Itinerarium mentis in Deum VII, 4.

*** Sv. Asīzes Francisks, Regula Bullata X, 9.

br. Jānis Savickis OFMCap