5.27.2021

Mt 28, 16-20, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Mt 28, 16-20

Svētdienā pēc Vasarsvētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Ticība Trīsvienībai ir centrālā ticības patiesība. Kā mēs varētu paraudzīties uz šo patiesību? Iepazīstot Svētos Rakstus un palūkojoties uz pirmkristiešu ticības pieredzi, kura ir saglabājusies Tradīcijā un tā ir jāuztver ļoti nopietni. Pirmbaznīca savā ticības dzīvē pieredzēja Tēva, Dēla un Svētā Gara darbību un uzlūkoja katru Personu kā dievišķu, bet vēl nelietoja vārdu Trīsvienība. Līdzīgi arī mēs piesaucam kādu no Trīsvienības personām, pieredzam tās darbību vai vienkārši pārmetot krusta zīmi, pieminam trīs Personas un būtībā atzīstamies ticībā Trīsvienībai. Bībelē neatradīsim vārdu “Trīsvienība” un vienīgi Mateja Evaņģēlija noslēgumā ir pieminētas visas Trīsvienības personas tiešā veidā kā viena noslēpuma dalībnieki. Citviet Jaunajā Derībā arī var atrast ciešas vienotības un dievišķuma saites starp Trīsvienības personām, bet šeit tas ir īpaši uzskatāmi. Tāpēc ir tik svarīga kristīgā pieredze, jo tā ļauj šo noslēpumu izdzīvot un izteikt vārdā: Trīsvienība.

Ticības pieredze, kas ir atspoguļota Jaunās Derības grāmatās ir kā paraugs katra laika ticības pieredzei un vispirms tas attiecas uz Tēva, Dēla un Svētā Gara vietu ticīgo dzīvē. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā Trīsvienības noslēpums atklājas Baznīcas sūtībā un misijā, un nevis kādā intelektuālā pārspriedumā. Mateja Evaņģēlijs noslēdzas ar ļoti svinīgu un pacilājošu ainu, kurā tiek uzsvērtas trīs tēmas: Jēzus Kristus vispārējā vara, misijas universālais raksturs un Kunga klātbūtne misionārajā kopienā. Būtībā visa uzmanība koncentrējas uz Jēzus vārdiem

Fragments sākas ar to, ka “vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus bija tiem norādījis” (Mt 28,16). Katrs, kas lasa šīs rindas arī var iztēloties, ka atrodas augstā kalnā ar Kungu. Lasot Mateja Evaņģēliju var pamanīt, ka svarīgi notikumu norisināt uz kalniem: Jēzus kārdināšana (Mt 4,8-10), Kalna svētības (Mt 5,1-12), lūgšanas (Mt 14,23), dziedināšanas (Mt 15, 29-30) un apskaidrošanās (Mt 17,1-10). Mācekļi tagad bija kā jaunais Izraēlis, kurš dodas tikties ar savu Mācītāju un atdod Viņam godu, “pielūdza Viņu”, un tādā veidā atzīstot Viņa dievišķību. Šajā brīdī Evaņģēlijs sasniedza savu kulmināciju, jo kopā sanāk visi pavedieni; šajā brīdī sākas patiesa mācekļu pasha kopā ar Kungu, kas Baznīcā joprojām ir dzīva un aktuāla.

No otras puses evaņģēlists neslēpj, ka jaunajai kopienai - Baznīcai ir arī savas problēmas, jo “daži šaubījās” (Mt 28,17). Evaņģēlists nevēlas slēpt svarīgu patiesību par to, ka jaunā kopiena nav ideāla, bet parāda, ka tā ir nepilnīga un vāja; tai ir sava neuzticības un krišanas pieredze. Tomēr tas nenozīmē, ka šaubas attālina no Dieva. Šeit tekstā mēs to neredzam. Tieši šādi mācekļi saņem misiju un tiek sūtīti pasaulē. Jau tas, ka jaunais Izraelis ir skaitā “vienpadsmit” un nevis “divpadsmit” atgādina par sāpīgo Jūdasa nodevību un pašu apustuļu bēgšanu. Mācekļi neizturēja ciešanu pārbaudījumu un Jēzus varēja izvēlēties citus mācekļus, bet turpināja iesākto ar tiem pašiem vīriem. Evaņģēlists Matejs šeit arī parāda, ka mācekļi Jēzu pēdējo reizi redzēja pamešanas brīdī un atstāja Viņu vienu, un no sievietēm dzirdēja, ka Kunga ir dzīvs un vēlas ar viņiem tikties Galilejā, ko jau iepriekš viņiem teica (Mt 26,31-32). Mācekļi atgriezās Galilejā, vietā, kur piedzīvojums ar Jēzu sākās: “tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu” (Mt 4,16). Šie vājie mācekļi atbildēja uz Kunga aicinājumu un devās ceļā.

Ticība un šaubas satiekas vienā kopienā. Pavirši domājot, var likties, ka abas šīs stājas nevar saderēt kopā, bet pat mūsu pašu pieredze liecina pretējo. Pastāv brīži, kad šīs abas stājas ir vienlaicīgas. Šaubas ir neatņemams ticības dzīves elements, jo cilvēks ir ceļā pie Dieva un pieredz savu nepilnību un pasaules izaicinājumus. Mums ir svarīgi apzināties, ka Jēzus uzticēja savu misiju ļaudīm, kuros arī varēja iemājot šaubas. Pāvests Francisks vienā no savām katehēzēm uzsāka tādu kā dialogu ar sevi un īsi pārdomāja šaubas kristieša dzīvē: "Es domāju, ka kāds varētu man jautāt: “Tēvs, bet man ir daudz šaubu par ticību; kas man jādara? Vai tev nekad nav šaubu?” Man ir daudz… Bet, protams, katram noteiktā laikā pienāk šaubas! Šaubas, kas pieskaras ticībai pozitīvā veidā, ir zīme, ka mēs gribam zināt labāk un daudz pilnīgāk Dievu, Jēzu un Viņa mīlestības noslēpumu pret mums. “Joprojām man ir šaubas: es meklēju, es studēju, es konsultējos un lūdzu padomu par to, ko darīt.” Šīs šaubas veicina izaugsmi! Tas ir labi, ka mēs uzdodam jautājumus par ticību, jo tas ir veids kā mēs to padziļinām. Tomēr šaubas ir arī jāpārvar. Tāpēc ir nepieciešams klausīties Dieva vārdu un jāsaprot, ko tas mums māca. Nozīmīgs ceļš, kas reāli palīdz ir katehēze, kurā ticības pasludināšana sastopas individuālās un kopienas dzīves konkrētībā. Un pastāv arī vēl viens tik pat svarīgs ceļš - dzīvot saskaņā ar ticību cik tas ir iespējams. Nepadarām ticību par abstraktu teoriju, kas pavairo šaubas. Drīzāk padarām ticību par mūsu dzīvi. Meklējam veidus kā to praktizēt kalpojot mūsu brāļiem un māsām, īpaši tiem, kuri ir trūcīgi. Tādā veidā daudzas šaubas pazudīs, jo mēs jūtam Dieva klātbūtni un Evaņģēlija patiesību mīlestībā, kas bez mūsu nopelniem mīt mūsos un mēs dalāmies ar to ar citiem."*

Patiess Jēzus misionārs ir vienlaicīgi gan māceklis, gan mācītājs, jo nesludina pats savu mācību, bet to, ko saņēma no Kunga. Šī mācība izriet no klausīšanās un dzīvas Kunga pieredzes, un vēlas palikt saskaņā ar Kunga vārdu. Turklāt uzdevums nav tikai mācīt, bet viņiem ir jādara tas pats ko darīja Jēzus, “dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19). Katrs cilvēks var kļūt par Augšāmceltā mācekli, ja saņem kristības Svētās Trīsvienības vārdā. Pirmie kristību dalītāji bija mācekļi, kuri paši bija izgājuši sāpīgo pashālo ceļu, ieguvuši augšāmcelšanās atbrīvojošo vēsti un varēja liecināt, ka Jēzus Kristus mācība patiešām maina dzīves. Dzīve “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 29,19) dāvā brīvību, piedošanu, mīlestību un vienotību.

Pēdējie Jēzus vārdi ir īpaši zīmīgi: “es esmu ar jums” (Mt 28,20), jo norāda arī uz Mateja Evaņģēlija pašu sākumu, kur Jāzeps sapnī saņem vārdu, ka “jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Emanuēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums” (Mt 1,23; sal. Jes 7,14). “Dievs ir ar mums” nozīmē, ka mūžīgais Kungs ienāk mūsu laikā un telpā, iemiesojas, ir klātesošs mūsu vēsturē un dzīvē, augšāmceltais Jēzus Kristus ir savas Baznīcas vidū. Tas ir lielākais Baznīcas dārgums! Šajā Evaņģēlijā tiek īpaši uzsvērts, ka Dievs neslēpjas no cilvēkiem un Matejs pat nepieminēja Jēzus debeskāpšanu vai Viņa aiziešanu. Kā var izprast šādu Evaņģēlija nobeigumu, jo citos Evaņģēlijos Jēzus atstāj mācekļus, lai Svētais Gars varētu nākt pār Baznīcu. Evaņģēlists Matejs vēlas mums pateikt to, ka tikai tagad viss sākas; visa pasaule ir viņu priekšā. Tieši tāpēc šajā īsajā fragmentā ir tik bieži lietots vārds “visa vara”, “visas tautas”, “mācīdami turēt visu”, “ik dienas”. Mīlošā Dieva klātbūtne ir starp cilvēkiem Jēzū Kristū un tā ir jāatklāj visai radībai. Kungs paliek savas tautas vidū kā to ir solījis. Tāda dzīva ticības pieredze ir iespējama tikai “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”.

*Pāvesta Franciska trešdienas vispārējā audience (23.11.2016)

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: