1 Jņ 3, 18-24, V lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 18-24

Apustulis Jānis

Otro svētdienu pēc kārtas Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 3. nodaļas un šajā lasījumā Jānis apgalvo, ka mīlestības baušļa pildīšana izpaužas kā ticībā Jēzum Kristum. 3. nodaļas lielāko daļu (3,1-18) Jānis veltīja tam, lai rakstītu par tuvākmīlestību kādu māca debesu Tēvs mīlot savus bērnus. Iepriekš nodaļā (3, 11-18) Jānis apskatīja ticīgo savstarpējās attiecības un īpaši kopienas viltus  locekļus. Šajā fragmentā uzmanība tiek pievērsta attiecībām starp Dievu un ticīgo. Lasot 3. nodaļu, mēs varam pārliecināties, ka esam Dieva bērni, tomēr tas nenozīmē, ka varam apstāties pie vārdiem, bet gan praktizēta un ar Evaņģēliju saskaņota mīlestība ļauj mums to apliecināt. Jaunajā Derībā un arī Jāņa rakstos mīlestība ir raksturota kā rūpīga atbilde uz citu vajadzībām (1 Jņ 3,17), ko var veikt pat tad, kad konkrētā persona ir nesimpātiska. Mīlestības atbilde katrā gadījumā var atšķirties un ir atkarīga no nepieciešamības, radniecības un iespējām. Dievs sagaida no mums nevis, lai mēs darām to, ko nespējam, bet to, ko varam. Mīlestība neierobežojas ar šādām situācijām, bet arī saistās ar baušļiem, kas aizstāv attiecības starp cilvēkiem: nenogalini, neiekāro, nezodz, nemelo (Izc 20,13-16).

Apustulis redzēja, ka ticīgajos bija sajūta, ka pastāv zināma nevienlīdzība kā katrs piepilda mīlestības baušļus un personiskās neveiksmes, kad viņi centās dzīvot taisnīgi (3,19-22), bet praksē nogāja greizi. Iecerētā mīlestība var būt laba un patiesa, tomēr notikumu, apstākļi un situācijas ir tik dažādas, ka jūtam savus ierobežojumus un kļūdas, ka varam just spēcīgu iekšējo balsi, kas mūs apsūdz. Daudzi mūsu labie nodomi neīstenojas vai noiet greizi, vai cilvēku emocionālās un citas reakcijas sarežģi visu situāciju. Sajūta, ka esam apbēdinājuši Dievu pat ar labiem centieniem var sabojāt miera un uzticības saiti ar Tēvu. Šī sajūta, ka labi nodomi var sāpināt un radīt nesapratni, ietekmē motivāciju un vēlmi mīlēt citus. Ticīgajā attīstās neapmierinātība, aizvainojums un vēlme distancēties no citiem. Tikšanās  un attiecības ar Kungu rada motivāciju, motivācija rada lēmumus, kurus mēģinām īstenot. Nevis likums vai apstākļi liek sekot Kungam, bet attiecības, bet kā to var redzēt tajās var rasties pārpratumi un saspīlējumi.

Dievs mūs pazīst un redz to, ka mūsu kļūdīgie un vājie mēģinājumi mīlēt ir patiesas mūsu ticības un mīlestības izpausmes. Mūsu mēģinājumi atbildēt uz citu vajadzībām var būt nepārdomāti, palīdzīga roka var tikt noraidīta, labs nodoms var sajaukties ar savtīgām interesēm. Pastāv daudz iemeslu, kāpēc mūsu labie darbi var likt mums justies neapmierinātiem, nedrošiem un apjukušiem. Mīlestība var sarežģīties un Dievs to labi zina, jo Viņa paša mīlestība pret pasauli tika pārprasta un noraidīta. Neskatoties uz to, Dievs turpina mīlēt savu radību.

Jānis zināja, ka viņam ir jānomierina savu lasītāju sirdis, lai viņi varētu turpināt iet ticības ceļu ar Jēzu un mīlēt tuvākos. Sirds, kas nemitīgi sevi apsūdz un pārmet, ka nesasniedz Dieva plāna augstumus, pamazām noplacinās un neļauj izbaudīt attiecības ar Tēvu. Apustulis apliecināja saviem lasītājiem to, ka pat tad, kad viņiem liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar izvēlēto ceļu un viņi iekšēji sūrojas, Dievs zina, ka ticīgo sirdis iet labā virzienā. Kristieši var uzticēties Dieva žēlsirdībai un droši un pārliecināti var Viņam tuvoties. Pats ticības akts Jēzum Kristum un rūpes par citu vajadzībām ir liecība, ka Dieva Gars mājo viņos, jo kristīgās mīlestības modelis, izsaka to, ka tāda nav krituša, neglābta un nebrīva cilvēka rīcība. Tātad ticība un autentiski mēģinājumi mīlēt savus tuvākos ir laba liecība, ka nemieram nav jāienāk sirdī. Tramīgo neveiksmes sajūtu Jānis grib uzveikt ar vienkāršu uzticību Dievam. To nevar sasniegt ar kādu vingrinājumu palīdzību, bet tā ir žēlastība. Uzticība Dievam, kurš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, atjauno savu bērnu spēkus.

Jānis rakstīja par kristiešu sirdsapziņas izaicinājumiem un problēmām, ka sirds, redzot nespēju mīlēt tā, kā Dievs māca, apjūk un nogurst. Neskatoties uz to, ka ticība uz Jēzu Kristu ir autentiska un ticīgais mēģina iedzīvināt Evaņģēliju attiecībās, katram kristietim ir iekšējā balss, kas atgādina par neveiksmēm, kļūdām, slinkumu, sasteigšanu un citām lietām. Tas veicina vēlmi apstāties un iepauzēt, vai pat pamest uzsākto ceļu. Nav brīnums, jo vēstulē varam lasīt par augstām mīlestības prasībām. Tomēr apustulis nevēlas izsaukt lasītājos vainas sajūtu it kā Dievs prasītu no katra nesasniedzamu pilnības standartu piepildīšanu. Jānis uzsvēra, ka brīžos, kad šaubas par sevi ir lielas, tad jāuzticas Dievam.

Kāda ir saistība starp mīlestību un ticību Jēzum? Tāda, ka tikai Jēzus Kristus dzīves modelim ir jēga un spēja pārmainīt sirdis un pasauli. Pārveidoties var tikai pateicoties mīlestībai pret brāļiem un māsām. Jēzus piedāvātais dzīves modelis aicina uz nemitīgu gatavību atbildēt uz citu vajadzībām. Jānis apliecināja, ka pat tad, ka tuvākmīlestības prasības sajauc jūtas un liekas, ka ticīgais nespēj un nav piemērots izaicinājumiem, Dievs pazīst mūsu sirdis labāk nekā mēs paši pazīstam sevi un vēlas mūsos apklusināt šo apsūdzošo un bailīgo iekšējo balsi. Jānis skaidro, ka ticība Kristum un tuvākmīlestība ir liecība, ka ticīgajā ir Svētais Gars.

Jānis rakstīja, ka “bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā” (1 Jņ 3,23). Kā var likt ticēt? Jānis tā rakstīja, jo viņam ticība nebija tikai priekšlikums ticēšanai, bet arī iekšējā uzticība, padošanās Dievam un ārēja ticības izpausme. Ticība nav tikai atbilstošas informācijas uzkrāšana par Dievu, bet tā atspoguļo mūsu sirds attieksmi pret Dievu. Sasaistot bausli ar ticību Jānis uzsvēra nepieciešamību veidot dziļas attiecības ar Dievu. Dievs prasa no mums ticēt Jēzum un mīlēt vienam otru. Patiess mīlestības eksāmens neizpaužas vārdos, bet vēlmē palīdzēt. Praktiskā mīlestības puse vēršas pie citiem un viņu vajadzībām. Kristus tieši tuvākmīlestībā ir dāvājis ticīgajiem augstus standartus, bet cilvēks var just dziļu savu neatbilstību un izgāšanos. Ja sirds nosoda, tad jāzina, ka Dievs ņem vērā visu cilvēka mānīgo un nezinušo sirdi.

Mūsdienās arī var dzirdēt aicinājumus “ieklausīties sevī, savā sirdī, savā patiesajā es u.t.t”, tomēr pastāv arī savā ziņā pretēja patiesība: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17,9) Uz šo jautājumu Kungs arī atbild: “Es - Kungs, es caurskatu prātus, es pārbaudu sirdi” (Jer 17.10). Lai izbēgtu no lamatām, ko var sagatavot Dieva vārda neformēta sirds, apustulis Jānis uzsver uzticības nozīmību, jo savādāk ticīgais var iemaldīties sevis nosodīšanas lamatās. Katrs to var piedzīvot atšķirīgi: daudzi cilvēki ir melanholiskāki vai vairāk ielūkojas sevī, analizē sevi; kādam nepieciešama speciālista palīdzība; kādas grēka sekas; apstākļi un citi iemesli. Neviens nav pasargāts no savas iekšējās balss un katram ticīgajam ir jāmērojas ar šīm šaubām. Jānis tāpēc piedāvā vienu drošu recepti, lai dziedinātu savu sirdi un tā ir uzticība Kungam. Pats Dievs un nevis mūsu sirdis ir mūsu pārliecības avots. Tas ir tik nepieciešams, lai pieredzot savu vājumu attiecībās ar cilvēkiem, ticības un mīlestības gars nepagurtu. Dialogs ar savu iekšējo apsūdzošo balsi var būt nomācošs un tāpēc Dievs vēlas iedrošināt un nest savu gaismu ticīgo sirdīs. 

br. Jānis Savickis OFMCap