1 Jņ 3, 1-2, IV lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 1-2

Miniatūrā attēlots apustulis Jānis ar
savu evaņģēlista simbolu - ērgli,
Svētā Trīsvienība un debesu pulki.

Trešajā lieldienu laika svētdienā lasīsim Pirmās Jāņa vēstules 3. nodaļas pašu sākumu, kurā apustulis pavēsta par Dievu Tēvu, kurš mīl savus bērnus. Apustulis Jānis apbrīno Dieva pestījošo darbību un cik varenas dāvanas Viņš ir sagatavojis saviem bērniem. Mēs esam Dieva bērni, bet pasaule to nespēj atpazīt, jo tā ir atsvešināta no Dieva. Dieva mīlestība veido jaunu tautu, kas ir Viņa bērni un kuri atsvešinās no pasaules uzvedības modeļiem. Šo mīlestības ceļu bērni iet caur Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma pieņemšanu savā dzīvē, un pat atkārtoti grēkojot un noraidot Kungu, pieņem piedošanas dāvanu. Mēs kļūstam par Dieva bērniem pateicoties ticības un kristību žēlastībai. Tā kā kristieši ir dzimuši no Dieva žēlastības, viņi nepieder pasaulei un atpazīst un cenšas sevī apturēt pasaules vēlmes un impulsus. Evaņģēlists Jānis pasauli raksturo kā tādu, kas nepazīst Dievu un tāpēc neatpazīst Viņu ceļu un darbības raksturu. Kristiešiem nav jābrīnās, ka pasaule viņus neatpazīst, jo jau Jēzu savējie “neuzņēma” (Jņ 1,11).

Būt par Dieva bērnu: tas ir kaut kas centrāls kristiešu dzīvei. Tā ir spēja ieraudzīt Tēva dāvāto mīlestību, ka mēs varam tikt saukti par Dieva bērniem. Tas nav tikai kāds ārējs nosaukums vai cienījams tituls, bet dāvana, kuru saņemam kā Jēzus Kristus pestījošajā darba augļus. Jānis uzsvēra, ka Dieva bērna status nav kaut kas statisks, bet gan dinamisks. Tāpēc Jānis lieto vārdu “tagad” (1 Jņ 3,2), jo neskatoties uz visām mūsu vainām un kļūdām, mēs esam Dieva bērni. Bībelē vārds “saukt, aicināt” norāda uz to, kas ir patiess un īsts: ja Pāvils raksta par “aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2), tas nenozīmē, ka mēs tikai tiekam aicināti uz svētumu, bet arī tādi jau esam. Ja tiekam “saukti Dieva bērni” (1 Jņ 3,1), tad tas nozīmē, ka tādi reāli tagad esam. Mēs esam Dieva bērni jau tagad, bet mums vēl ir apslēpta nākotnes pilnība. Jānis neiedrošināja ticīgos spekulēt par nākotni jautājumos, kas attiecās debesu godību.

Apustulis Jānis par mīlestību raksta visvairāk no visiem Jaunās Derības autoriem. Šīs svētdienas fragmentā Jānis īpašā veidā izsaka savu izbrīnu par Dieva mīlestību. Mīlestības lielums izpaužas tās iedarbībā, jo tā padara cilvēkus par Dieva bērniem. Protams, ja skatās plašāk, visi cilvēki ir Dieva bērni un Viņš ir katra radītājs (Is 45, 11-12), un Dievs ir kā Izraela tautas tēvs (At 32,6-12; Is 43, 6-7; Mal 2, 10). Tas, ka kristieši ir Dieva bērni, ir jāizprot daudz dziļāk. Dieva mīlestība nav kaut kas mums ārējs un mēs tikai brīnāmies par to, kā kādu skaistu dabas skatu. Dieva mīlestību mēs pieredzam sevī un apbrīnojam tās darbības mērķi mūsos un tās kvalitāti. 

Pirmajā gadsimtā Tēva mīlestība atradās drūmā pretstatā dažām vecāku mīlestības izpausmēm. Grieķu-romiešu pasaulē dabiskā tēvu mīlestība pret bērniem parasti bija laba, bet ne vienmēr viss bija tik sirsnīgi un adekvāti kā mēs to vēlētos. Bērni varēja tikt vardarbīgi izmantoti un bieži vien bija nevēlami. Pēc bērna piedzimšanas tēvam bija tiesības zīdaini iznest ārā no mājām un atstāt uz ceļa nomiršanai. Tertulliāns (155-220) rakstīja, ka Ziemeļāfrikā bērni tika upurēti Saturnam, visā impērijā bērni tika nogalināti “noslīcinot, atstājot aukstumā, badā un suņiem” (Apoloģija 9). Kristīgā vēsts un liecība uz šī fona kļuva vēl izteiksmīgāka. 

Jānis savos ļoti uzmundrinošajos teikumos rakstīja par to, kas mēs tagad esam - Dieva bērni, lai norādītu uz kaut ko vēl lielāku, jo mūs gaida kaut kas būtiskās: “būsim līdzīgi” Jēzum (1 Jņ 3,2). Apustulis Pāvils rakstīja par ticīgajiem, ka “Dievs… noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam” (Rom 8,29). Baznīcas tradīcijā šai sakarā bieži runā par dievišķošanos, kas savu pilnību sasniegs mūžībā, kad mēs būsim pilnībā pārveidoti pēc Dieva tēla un līdzības. Dievišķošanos ir jāizprot pareizi, jo tas nenozīmē, ka mēs zaudēsim savu cilvēka dabu un kļūsim par maziem dieviem, bet gan sasniegsim pilnību Kristū, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks, kurā Viņa cilvēcību atdzīvina Svētais Gars.* Svētais Gars dāvā cilvēkam žēlastību, lai atjaunotu mūsos Dieva tēlu un līdzību. Tas nozīmē, ka cilvēkā dzīvē dzīve kļūst stiprāka par nāvi un cilvēkā atklājas visas spējas, kuras nomāc grēks: domāšana, jūtas, draudzība un radošums saņem jaunu gaismu, prieku un mīlestību, lai piedzīvotu Dieva žēlastības pilnību.**

*Vairāk par dievišķošanos: Olivier Clément, The Roots of Christian Mysticism: Text and Commentary, New City Press 1995, P. 263-269.

**Turpat P. 264-265

br. Jānis Savickis OFMCap