Jņ 15, 9-17
Pagājušosvētdien Evaņģēlijs noslēdzās ar vārdiem “kļūstat mani mācekļi” (Jņ 15,8), bet 6. maija svētdienā turpināsim lasīt šos Jāņa Evaņģēlija vārdus, kur Jēzus mācekļus jau nosauks par draugiem. Fragmenta sākumā vīnakoka simboliku nomaina mīlestības tēma. Draugi iepazīst Jēzu daudz dziļākā veidā nekā kalpi; šīs attiecības nebalstās uz zināšanām vai pieraduma, bet veidojas dziļi personiskās attiecībās ar Kungu un kopienas sadraudzībā. Jēzus pirms savas pashas, t. i., savas aiziešanas pie Tēva, atstāja saviem draugiem tuvākmīlestības bausli. Jēzus sākumā runāja par Tēva mīlestību pret Dēlu un pēc tam par Dēla mīlestību pret mācekļiem, un sekojoši par mācekļu savstarpējo mīlestību. Jēzus runāja par vienu un to pašu mīlestību kāda pastāv Dievā un kāda tiek dāvāta mums, lai mēs varētu to pieredzēt. Šis fragments nav jāapskata tikai saistībā ar iepriekšējo svētdienu, bet arī jāņem vēra Kunga Debeskāpšanas svētki 10. maijā. Šo svētku gaismā Jēzus vārdi izklausās kā pēdējā griba un testaments: “Palieciet manā mīlestībā!” (Jņ 15, 9).
Šīs svētdienas Evaņģēliju var uzlūkot kā teoloģisku un garīgu komentāru vīnakoka alegorijai no pagājušās svētdienas (Jņ 15, 1-8). Jau divas svētdienas pārdomājam visdziļākās ticības patiesības, un tāpēc arī tagad varam pieskārties Dieva atklāsmes būtībai. Mīlestība ir Dieva atklāsmes centrā un šī mīlestība nav kaut kāda īslaicīga, pārejoša vai jutekliska, bet izpaužas paklausībā baušļiem. Jēzus skaidri norāda, ka Viņš gaida ārēju mīlestības liecību. Lai labāk saprastu mīlestības nozīmi kristīgajā dzīvē jāievēro, ka Jēzus sākumā par baušļiem runāja daudzskaitlī (15,10), bet vēlāk jau runāja tikai par “bausli” vienskaitlī (15,12). Šādu pāreju no daudzskaitļa uz vienskaitli var ļoti plaši skaidrot. Kungs zināja un par to liecina ticības pieredze cauri gadsimtiem, ka Viņa mācība ir jāuzlūko un jāizdzīvo nedalīti un vienoti. Kristietim jāidentificējas ar visām ticības patiesībām un baušļiem tā, it kā tie būtu viens: “Kunga baušļi ir daudzi un vienlaikus kaut kas viens: daudzi, jo dažādi ir darbi, bet tiem ir viena sakne - mīlestība” (pāvests Gregors Lielais, 540-604). Ja nebūs šīs identitātes, nebūs arī ārējas liecības un kristiešu liecība zaudēs savu spēku.
Pildīt baušļus nozīmē ar sapratni izturēties pret to, kas es esmu, kas ir cilvēki man apkārt un kas priekš manis ir Kungs. Mīlestības bauslis savā ziņā piedāvā gan ceļu, gan līdzekļus mērķa sasniegšanai un pašu mērķi; aptver visu dzīvi un ne tikai mūžību, bet šodienu - manu pestīšanas laiku. Jēzus aicina atklāt to, kas ir katram ticīgajam dots. Kā var raksturot mīlestību uz kuru aicina mūs Jēzus - noteikti radošu, jo tā ir jāiedzīvina neparedzamos notikumos; katru dienu mēs piedzimstam jaunām situācijām - mēs tās neizvēlamies. Tās ļauj mums pildīt mīlestības bausli un nenogurt no vienveidības. Jēzus pats kā galva dod vislielāko piemēru, atdodot savu dzīvību par saviem draugiem. Tomēr Viņš ir izdarījis kaut ko vairāk, Viņa mīlestība ir lielāk, jo spēja atdot savu dzīvību ne tikai par draugiem, bet arī par tiem, kas Viņu ienīst un ignorē. Tā patiešām nav garlaicīga mīlestība.
Jēzus pēdējo vakariņu laikā un uz krusta veidoja jaunu kopienu. Pārsteidzoši, bet visgrūtākais šajā darbā ir tuvākmīlestība! Jēzus vēlas saviem draugiem dot visu, ko dzirdēja un saņēma no Tēva, lai viņi varētu iet mīlestības ceļu. Jēzus iepazīstina viņus ar tām attiecībām, kādas Viņam ir ar Tēvu. Dēls ir patiess sava Tēva liecinieks un aicina savus draugus būt par mīlestības lieciniekiem. Fragmenta sākumā (15,12) un beigās (15,17) evaņģēlists Jānis norāda, ka mīlestības baušļa jēga, pamatojums, paraugs un avots ir Jēzus: “kā es jūs mīlēju” (15, 12). Visā Jēzus dzīves kontekstā Viņš runā ne tikai par izolētu savstarpēju mīlestību, bet par tādu mīlestību, kas iziet ārā no noslēgtas kopienas un izplatās, kas ir misionāra un auglīga, un aicina uz darbību: “lai jūs ietu un nestu augļus” (15,16). Jēzus nerunā par individuāliem mācekļiem, bet par visu mācekļu kopienu, visu vīnakoku.
Jēzus skaidri norāda arī uz vīnakoka praktisko pusi. Vīnakoks un zari savā starpā ir savienoti, bet to visu kopā nesatur anonimitāte vai abstrakcija. Mīlestība un draudzība ir tas, kas Kunga kopienai dod iespēju īsteno savu aicinājumu. Draugi zina, kas ir vienotība,cik tā ir vērtīga un neaizstājama, viņi zina, kas ir kopīgas intereses, vēlmes un mērķi. “Draudzība veidojas arī nevienlīdzībā” (R. Cantalamessa). Jēzus kā Dieva Dēls ir neizsakāmi pārāks par mums, bet vienlaicīgi vistuvāk mums, tuvāk mums pašiem nekā mēs varam būt. Viņa draugu loks ir ļoti dažāds un Viņš dāvā mums savus draugus, visdažādākos. Evaņģēlists Jānis pieņēma Jēzus vārdos ļoti nopietni un uzskatīja sevi par Jēzus draugu, un to vēlējās pavēstīt Evaņģēlija lasītājiem, ka Dieva Dēls ir viņa draugs, mācekļu draugs un visu ticīgo draugs. Ar šādu pārliecību viņš varēja rakstīt, ka “Viņa baušļi nav grūti” (1 Jņ 5,3). Evaņģēlists Jānis redzēja ticības dzīvi draudzības un tuvākmīlestības perspektīvā, un tā viņam neliekas sarežģīta vai nospiedoša. Tādā ticības dzīvē nav pašam jācīnās, bet var uzticēties tiem, kas pirms manis ir paveikuši labu darbu: “Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju” (2 Tim 4,7). Varu smelties un dalīties pieredzē, iedvesmā un stiprinājumā, lai vienoti pieņemtu visu baušļu vienību, kas ļauj netērēt enerģiju uz sūrošanos par sīkumiem, šaubām vai tas tā ir, bet domāt par augļu nešanu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru