Jņ 17, 11b-19
13. maija svētdienā, nedēļu pirms Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, Evaņģēlijs atklāj Jēzu Kristu kā Baznīcas vienotības avotu. Jēzus lūdz savu Tēvu, lai Viņš uzturētu mācekļus svētumā. Bibliskajā izpratnē svēts ir tas, kas ir atdalīts, un šeit skaidri parādās šī doma, ka Jēzus sekotāji atšķirās no pasaules. Vispirms svētums attiecas uz vienotību, kuru viņi saņem no Tēva un Dēla. Mācekļi ir aicināti pievienoties šai Trīsvienības vienībai, lai savu dzīvi izdzīvotu atvērtībā, tuvībā, uzticībā un drošībā. Jēzus lūgšana par vienotību paceļ ļoti augstu māceklības standartu, ne mazāk un ne vairāk kā vienotība starp Tēvu un Dēlu. Svarīgi uzsvērt, ka šī vienotība ir iespējama “vārdā”.
Lai šīs svarīgās patiesības pavēstītu, apustulis Jānis sava Evaņģēlija 17. nodaļā ietver tās visgarākajā Jēzus lūgšanu, kura tiek saukta par “Augstā priestera lūgšanu”, jo Jēzus tajā atklājās kā priesteris, kurš lūdzās ne tikai par savu tautu, bet arī par sevi. Šī nodaļa arī noslēdz Jēzus pēdējo vakariņu uzrunu (13-17. nodaļa), kuras beigās mēs dzirdam Jēzus misijas būtību šajā pasaulē: ka Viņš ir Dēls, kurš ir uzticīgs savam Tēvam, un šo uzticību piepilda krusta upurī.
Jēzus uztic Tēvam visus savējos, un lūdz, lai Tēvs viņus sargātu un svētītu. Kas notiks ar mācekļiem, ja Gans viņus pametīs? Vai vienotība bez Gana redzamās neklātienes ir iespējama? Jēzus viņus uztic Tēvam un tā ir visdrošākā garantija vienotībai. Tomēr aizsardzība ir ļoti nepieciešama, jo cīņa ar ļauno mācekļiem vēl būs priekšā un no tās nevarēs nekādā veidā aizbēgt. Jēzus mācekļiem būs jācīnās ar ļaunuma uzbrukumiem un jāatsit tie, lai pasauli atgūtu Kristum.
Jēzus ar pasauli šeit izprot neticības zonu un neticības cīnītājus, bet ne ģeogrāfisku vietu; pasaule šajā fragmentā ir garīga nostāja. Jēzus mācekļi šādai pasaulei, šādam cilvēku lokam nepieder. Tas nenozīmē, ka pasaule pati sevī ir slikta - tāda doma būtu ļoti kļūdaina. Jēzus vārdos “pasaule” iegūst ļoti personisku pieskaņu, un tāpēc šeit tā nav jāsaprot kā pasaules noliegšana, bet kā īstenība aiz kuras slēpjas konkrēti cilvēki, kas atmet un ienīst Jēzu, un Viņa mācību. Apustuļa Jāņa teoloģijā Dievs Tēvs ir parādīts kā tas, kas mīl pasauli (3,16) un sūta pasaulē savu Dēlu, lai to glābtu (1,29;3,17; 4,42), dāvātu savu dzīvību (6,33.51; 12,35) un ienestu tajā savu gaismu (8,12; 9,5; 11,9; 12,46).
Jēzus ir uzvarētājs, tomēr šīs uzvaras īstenošana vēsturē un cilvēku dzīvē tiek uzticēta mācekļiem un visai Baznīcai. Jēzus darbs ir gandrīz jau pabeigts un Viņš lūdzas par saviem sekotājiem. Kā gans Viņš atdod savu dzīvību par savām avīm (10,17) un lūdzas, lai ganāmpulks paliktu nesadalīts. Jēzus upurim ir jāstiprina un jāsvēta mācekļi, un jāmodina viņos upurgatavību, lai viņi varētu turpināt Kunga iesākto darbu.
Jēzum īpaši rūpēja mācekļu vienotība; Viņš vēlējās, lai mācekļi piedzīvotu savstarpējo tuvību un vienumu - tā kā Dēls un Tēvs to piedzīvo. Mācekļi paliek pasaulē - vidē, kurā viņi sastapsies ar neticību un cinismu, un, kas vēl nepatīkamāk, ar naidīgi noskaņotiem cilvēkiem (15,18-27). Jēzus sekotāju jeb Baznīcas misija ir sava veida izaicinājuma mešana pasaulei (16,8-11), lai no meliem izvilktu visus, kas mīl un meklē patiesību, un pievienotu viņus ganāmpulkam, un arī lai novilktu ļaunuma dekorācijas, lai atklātos siržu nodomi (Lk 2,35). Jēzus neaicināja cilvēkus piedzīvot zaudējumus: “Kas ir tas, kas pasauli uzvar, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?” (1 Jņ 5,4).
Jēzus uztraucās par mācekļu vietu pasaulē, jo ticības ceļš ir bīstams, un tāpēc lūdzās par pavadību un aizsardzību viņiem. Jēzus viņiem deva savu vārdu (17,14), kas ir būtisks līdzeklis, lai liecinātu un izturētu Kunga klātbūtni pasaulē. Kunga vārdā var meklēt patvērumu: “Stiprs tornis ir Kunga vārds, turp skrien taisnais un ir glābts!” (Sak 18,10). Kunga vārdā var patverties un atpūsties tad, kad māceklis ir noguris, un atrast patvērumu, kad viņš tiek vajāts, lai paceltos pāri ienaidniekiem un nostiprinātos pret tiem. Vienotība ir vide, kurā šis vārds var darboties un būt iedarbīgs (Ebr 4,12). Vienotības pretstats ir izkaisītība, sašķeltība, atomizācija u.t.t. Jēzus zina, cik neaizstājama ir vienotība un šo vēsti ļoti skaidri vēlas nodot visiem mācekļiem katrā gadsimtā un paaudzē. Jau no Ādama un Ievas dienām, Babeles laikiem cilvēki ir izvēlējušie savas šaurās intereses un izolāciju, bet Kungs Jēzus aicina atklāt un pieņemt to, ko mēs esam zaudējuši un sirdīs nemitīgi alkstam - vienotību ar Dievu un cilvēkiem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru