Apd 1, 15-17.20a.20c-26, VII lieldienu laika svētdiena, B

Apd 1, 15-17.20a.20c-26

Matijs tiek izvēlāts par Divpadsmito apustuli, 
manuskripts no Austrijas, 1425-1435
St. Matthias is chosen as an apostle - Institute of Material Culture
of the Middle Ages  https://www.europeana.eu/item/15501/005269

12. maija svētdienā kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas fragmentu par to kā mācekļi izvēlējās citu apustuli Jūdasa vietā. Jēzus atgriežoties pie Tēva iedibināja Divpadsmit apustuļu institūciju un pirms savas aiziešanas lika viņiem gaidīt Svātā Gara atnākšanu un norādīja viņu misijas vispārējo raksturu. Pienāca laiks viņiem uzņemties atbildību ar Pēteri priekšgalā, lai vadītu Baznīcu. Mācekļi tikās uz lūgšanu un ieguva izpratni par sevi un sāka saprast Rakstus. Par to liecina šīs svētdienas Pētera runa, kurš uzsvēra nepieciešamību papildināt apustuļu pulku, lai atjaunotu simbolisko skaitli "divpadsmit", kas pēc Jūdasa nodevības bija sarucis uz "vienpadsmit". Tuvojoties Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Raksti atgādina par visdažādākajām Gara dāvanām, kuras tiek mazākā vai lielākā mērā dāvātas visiem ticīgajiem, bet Apustuļu darbu grāmatā varam lasīt par Baznīcas kalpotāju uzdevumiem un funkcijām. Visi ticīgie atzina “divpadsmit apustuļu” autoritāti un jēdzieni “divpadsmit” un “apustuļi” evaņģēlistam Lūkasam ir identiski, jo apzīmē tos, kas visu laiku sekoja Jēzum Viņa publiskās darbības laikā sākot “no Jāņa kristības” (Apd 1, 22).

Lasījums sākas ar Pētera uzrunu mācekļiem, kurā viņš iedvesmas piepildīts un spēka pilns vēlējās sagatavoties Svētā Gara nosūtīšanai. Tas vairs nebija tas pats Pēteris, kurš iepriekš aizliedzās Kungu, bet Svētā Gara vadīts vīrs. Šī bija Pētera pirmā runa, kas pierakstīta Apustuļu darbu grāmatā, kurā tiek risināts jautājums kā izvēlēties nodevēja Jūdasa aizvietotāju. Šī runa noteikti bija emociju pilna, jo atmiņas par nodevību bija svaigas un neizdzēšamas. Jūdasa grēks bija lepnība, jo savus paša plānus uztvēra augstāk par Dieva plāniem. Pētera pieredze bija cita un viņš pārliecinājās, ka Dieva plāni nesamērojami ar savām iegribām. Jau īsi pēc Kunga augšāmcelšanās Pētera loma mācekļu starpā bija izteikta un arī kā pirmais uzņemās iniciatīvu uzrunāt pārējos mācekļus. Kā Pēteris novadīja šo atpazīšanas procesu? To viņš darīja ar autoritāti un bez liekiem priekšrakstiem, bet ticībā atcerējās pagājušos notikumus (Apd 1, 16-17), Dieva gribu atpazina caur Rakstu uzlūkošanu ticības gaismā (Apd 1,20), pieņēma lēmumu, kas bija kā kopīga paklausība Dieva vārdam (Apd 1, 21-22) un rīcība - mācekļa izvēle lūgšanas garā (Apd 1, 23-26).

Kāpēc tik svarīgi bija atjaunot šo “Divpadsmit”? Tas saistījās ar Baznīcas pašizpratni, jo pēc Jūdasa nodevības mācekļiem bija jāizvēlas viņa vietā jauns dalībnieks. Šo jauna mācekļa pievienošanu var izprast vienīgi kā sākotnējās Divpadsmit apustuļu funcijas pildīšanu, jo viņi bija eshatoloģiskie liecinieki Izraelim. Evaņģēlists Lūkas vēlējās arī uzsvērt, ka pastāv nepārtrauktība starp Jēzus publiskās darbības laiku un Baznīcas laiku, jo tāpat kā katrs dzīvs organisms, tā arī Dieva tautai nepieciešami pārmantojamības mehānismi. Lūkasam "Divpadmit" ir kā pastāvīgs atgādinājums tam, ko darīja un mācīja Jēzus Kristus un "Divpadmit" garantē autentiskas Jēzus vēsts saglabāšanu. Brīdis, kad cilvēkiem atkal tika dota iespēja atgriezties pateicoties Jēzus pestījošajai nāvei un bija nepieciešams, lai Divpadsmit apustuļi kļūtu atkal simbolisks skaitlis attiecībā pret divpadsmit Izraela ciltīm. Divpadsmit apustuļu institūcijas atjaunošana, kristību iespēja un mācekļu atgriešanās Jeruzalemē izveidoja Izraela tautas eshatoloģisko sapulci, ko ierosināja Jēzus un turpināja Kungam uzticīgā Baznīca. Jaunā tauta pulcējas uz atgriešanās nosacījumiem, kurus dāvā Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Mācekļu kopiena uzņēmās nest Jēzus un Evaņģēlija likteni, bet šīs kopienas identitāte bija ievainota, jo trūka viens elements, viens cilvēks, tomēr jaunais mācekļu pulks pēc šīs tikšanās varēja cerīgi uzelpot, jo paši varēja risināt savas problēmas saskaņā ar Rakstiem un veikt savas situācijas interpretāciju, ko iemiesoja Pēteris un tie, kas bija ar viņu. Pirmbaznīcas kopiena bija redzama sapulce ap Divpadsmit apustuļiem, kas sasniedza skaitli 120 (Apd 1,15), kurā katrs apzinājās labo un slikto, rūpes un prieku par citiem. Vai bija iespējams šādā skaitā ātri augošā kopienā uzturēt atbildību par ticību. Ticīgie apzinājās, ka Baznīcas pirmtēls nav vienkārša sapulce, ko vārds ekklēsia nozīmē, jo pasaulē pastāv neskaitāmi daudz sapulces. Baznīca ir iespējama vienīgi tad, kad tā lūdz un aicina Svētā Gara nākšanu, jo Tā zina, ka pati ar saviem spēkiem ir pilnīgi bezspēcīga un pati nespēj izveidot vienotību un viss var noslēgties ar sāncensību un intrigām.

Kandidātiem izvirzītie kritēriji uz apustuļa kalpojumu Jūdasa vietā bija dalība visā Kunga mācekļu vēsturiskajā ceļā un dinamikā kopā ar Jēzu (Apd 1,21-22) un nevis tikai noskatīšanās no malas vai zināšanas. Aicināšana arī nesaistījās ar žēlsirdību pret cilvēkiem, kuru vēlāk piemēros diakoniem vai laba slava sabiedrībā. Viss izvēlēšanas process iesākās ar lūgšanu un tas bija daudz svarīgāk nekā pati lozēšana, jo Dievs īsteno savus plānus un cilvēks tajos iekļaujas, un lūgšana ir svarīgāka sastāvdaļa. Mācekļi izvēlējās lozešanu, jo gribēja, lai lēmums būtu Dieva ziņā un nevis viņu pašu viedoklis vai stratēģija. Loze krita uz Matiju, jo viņš bija kopā ar Jēzus mācekļiem ne tikai dažas dienas, bet no paša sākuma līdz Debeskāpšanai. Izvirzītais nosacījums bija ļoti precīzs un tas nebija nekas individuāls, bet dalība Kunga mācekļu grupā. Matija aicināšanas mērķis bija liecināt par Kunga augšāmcelšanos. Evaņģelizācija ir prioritāte un nekas pašā Baznīcas iekšējā struktūrā nevar to aizkavēt, lai liecība par Jēzu Kristu varētu izskanēt.

br. Jānis Savickis OFMCap