At 5, 12-15, Svētdiena IX, B

At 5, 12-15

Dievs Mozum dāvā Desmit Baušļus, 

manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.

2. jūnija svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Atkārtotā likuma grāmatas, kurā tiek uzsvērta sabata dienas nozīmība. Tā ir nedēļas pēdējā diena, kuru iedibināja Dievs un lika Izvēlētai tautai to turēt par svētu, jo tā ir Kunga diena. Tajā dienā nav tikai jāatturas no darba, bet jāvelta laiks un domas Dievam, kurš ir visas dzīves un visu darbu Kungs. Ja sabats būtu tikai diena bez darba, tad tā būtu tāda kā mirusi vai zudusi diena, jo ja darbadienā cilvēks strādā savas iztikas nodrošināšanai, tad sabata diena ir dzīva, kad tajā valda Kungs, kas dod patieso dzīvību. Sabats nozīmē to, ka Dievs ir spēcīgāks par savu paša spēku ar kuru radīja pasauli un prata atturēties no darba. Līdzīgi cilvēks ir cilvēks tad, kad strādā un nestrādā, un ticīgs cilvēks ir tas, kas prot atpūsties, ar drosmi atrast laiku neko nedarīt un veidot sevī pašaizliedzības stāju, atvērtību uz apceri, apstāties klusumā un bezdarbībā, nedomāt tikai par savu efektivitāti, lai domātu, iepazītu sevi un atvērtos uz sarunu ar Dievu. Atkārtotās likuma grāmatas baušļu sarakstā pirmajā vietā ir nedalīta goda izrādīšana Dievam (At 5, 7-10) un starp pirmajiem diviem baušļiem un pārējiem, kas attiecas uz rīcību, ir trešais bauslis (At 5, 12-15): sabata atpūta ir redzams ticības apliecinājuma veids Dievam. Svarīgi, ka Bībelē, tas neattiecās tikai uz ģimenes galvu vai saimnieku, bet visiem ģimenes locekļiem, pat lopiem. Trešais bauslis Desmit baušļu sarakstā ir kā savienojošais posms, kas atgādina par visu klausītāju pestīšanu, jo atpūšas ne tikai kungi, bet arī kalpi jeb visi un tādā veidā vienmēr ir jāpārvar paverdzinoša stāja un mentalitāte, kas bija Ēģiptē.

Dievs ir radījis laiku un sadalījis divās daļās: sešas darba dienas un viena diena bez darba. Cilvēks var dzīvot laika ritējumā kurā ir noteikts ritms un notikumu izšķīrums. Ikdienas ir diena un nakts: “Uzlec saule [...] cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram” (Ps 104, 22-23), bet sabats ir “Kungam, tavam Dievam” (At 5,13). Sabats ir cits laiks, atšķirīgs un tātad svēts. Sabata ievērošana nozīmē ticības apliecināšanu, Credo, ka ne cilvēks ar saviem sasniegumiem virza pasauli, bet Dievs. Sabata baušļa skaidrotājiem gadsimtu laikā par galveno aspektu kļuva negatīvais - nedarīšana un tā rezultātā tiek mazvērtēts tas, kas sākotnēji bija pozitīvais aspekts: Dievs šo dienu izveidoja svētu, lai atgādinātu par Viņa darbiem glābjot no Ēģiptes verdzības. Atpūtai no ārējiem darbiem bija jākalpo tieši šai piemiņai. Jēzum bija svarīgāks pozitīvais aspekts: darīt labu, dziedināt. “Šajā divvienībā ticīgajam tiek dots Svētais Gars. Ar Svēto Garu mēs vairs neizšķiram starp to, ko Dievs dara savā Garā mūsus un ko mēs daram Viņa Garā Viņam. Izsakoties Evaņģēliski tas nozīmē to, ka vienlaicīgi mums ir sabats un nedēļas dienas, neatkarīgi no tā, vai dominē aktīva kontemplācija vai darbība kontemplācijas garā. Vai izsakoties vēl savādāk, neatkarīgi no tā, vai runa ir vairāk par mūsu rīcību Gara vadībā vai drīzāk par Gara darbību, ko mēs pieļaujam, sabata un darba diena saskan”.*

Atkārtotā likuma grāmatā sabats nav saistīts ar pasaules radīšanu, bet ar Izraela tautas atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības un tiek uzsvērts šīs dienas atbrīvojošais raksturs. Mozus nedaudz atšķirīgāk skaidro trešo bausli no tā kā to var lasīt Izceļošanas grāmatā (Izc 20,8-11) Sabata diena nav tikai jāciena un jāatturas no darba, bet jāsvin, jo brīvības iegūšanu vienmēr ir jāatzīmē. Izceļošanas un Atkārtotā likuma grāmatā var ievērot Dieva rūpes par sabiedrības taisnīgumu pret vergiem, kuriem garantēja iespēju atpūsties. Abās grāmatās teoloģiskais pamatojums nedaudz atšķiras, bet nav arī viens otram pretējs. Izceļošanas grāmatā tiek uzsvērta Dieva atpūta pēc radīšanas darba pasaules sākumā, bet šīs svētdienas lasījumā pamatojums pārvirzās uz noteiktu vēsturisku brīdi, kad Dieva tauta izgāja no Ēģiptes spaidiem un pārmērīga verga darba. Atkārtotā likuma grāmatā sabata atpūta tik daudz neatdarina Dievu Radītāju visuma sākumos, bet izsaka Dieva tautas atmiņu par saņemto brīvību. Tādā veidā viņi pateicās Dievam Pestītājam par vēsturisko atbrīvošanas darbu no faraona nebrīves ar dažādu Dieva spēka zīmju palīdzību, kas izpaudās dažādās sodībās un izceļošanā jeb pashas naktī. Pilna atpūta un brīvība būs paradīzē, kas tiek saukta arī par mūžīgo mieru un tāpēc Likumā sabats ir pirmtēls debesīm.

* Hans Urs von Balthasar, You Have Words of Eternal Life: Scripture Meditations, San Francisco: Ignatius Press 1991, 167.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap