Rom 8, 14-17
 | |||
| Trīsvienība, manuskripts no Francijas, Parīze 1443-1445 The Trinity from the Coëtivy Hours - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY https://www.europeana.eu/item/1100/2464 |
Kristību laikā notiek šī adopcija un tā ir Dieva dāvana Kristū. Grieķu valodā to izsaka vārds “hiothesia”, kas nozīmē likumīgu adopciju un pieņemšanu par dēlu vai tikt adoptētam. Šo vārdu lieto tikai Pāvils (Gal 4,5; Rom 8, 15.23; 9,4; Ef 1,5). Ko nozīmē šī adopcija? Līdzīgi kā mūsdienās, bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli, iegūst tās vārdu un mantošanas tiesības. Kristietis kļūst par Dieva dēlu, piedalās visā, ko dod šī cieņa un sāk dzīvot jaunajā ģimenē, kurā Dievs ir Tēvs un Jēzus Kristus brālis, un iegūst mantinieka tiesības. Ja grieķiem adopcija bija tiesisks un ārējs jēdziens ar sabiedriskām un psiholoģiskām sekām, tad Pāvilam tā ir Dieva dāvana, kura adoptētajā veido jaunu dzīves kvalitāti. Kristību piedzimšana šeit ir reāla un eksistenciāla, jauna radība. Svētais Gars iemājo sirdīs un cilvēki tiek atbrīvoti no nebrīves un bailēm, jo brīdis, kad cilvēks vienojas ar Kristu ticībā ir īpašs brīdis Gara klātbūtnei. Svētajam Garam nevar būt citas svētnīcas kā tikai tā, kas veidota no dzīvajiem akmeņiem, kuriem stūrakmens ir Kristus un kurā visi ir aicināti uz vienotību, lai ar Kristus palīdzību veidot vienu sabiedrību, kuru atdzīvina Tēva mīlestība. Jēzus atklāja mums šo mīlestību caur savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.
Dieva bērnu pārliecība nav tīri intelektuāla, bet tā ir jāizprot vairāk pieredzes kategorijas un tāpēc nav ierobežota īsā un pārejošā izpratnē par Dieva tēvišķību, bet aptver visu mūsu esību un pestīšanu, kurā tēvišķības fakts ir noteicošais. Svarīga ir jaunā radība, kurai ir Gara dāvātā jaunā sirds, jaunas maņas, pateicoties kurām kristietis spēj uztvert jaunā veidā visu īstenību un adopciju. Jaunas Dieva dēlu esības veids, rodas no uzticības Garam, izpaužas tajā, ka kristieties spēj saukt: “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15). Gars padara par Dieva dēlu un apdāvina ar dēla garu, lai Dievu sauktu par Tēvu. Pāvils ļoti spēcīgi šajā lasījumā uzvēra Dieva tēvišķību un norāda uz to, kas ir tai pretējs - “verdzības gars” (Rom 8,15) un šis gars ir raksturīgs nebrīviem un baiļu vadītiem cilvēkiem. Bailes šeit ir izprastas visradikālākajā veidā un nevis bailes pret kaut ko konkrētu, bet eksistenciālo mocību veids, kas raksturīgs nebrīvei; tā ir esība ieslēgta pati sevī un nolemta pati uz sevi bez citas perspektīvas kā vien nāve visplašākajā šī vārda izpratnē. Šīm mocībām nav nekāda eleksīra un tās nevar mazināt ar filozofiskiem argumentiem, kas varētu izskaidrot eksistenci vai ļauties baudām, lai apslēpētu trauksmi, vai arī darbaholisms, aktīvisms vai profesionāla darbība, kas pārņem visu dzīvi, vai pieņemt kādu morālo ideālu un censties to īstenot - kā Likums jūdaismā vai kādu no mūsdienu dzīves stiliem - ekoloģiju, vienlīdzību. Tā šo sarakstu var turpināt ilgi.
Gars visu pārvar un uzveic, kad padara mūs par Dieva bērniem, jo ļauj mums justies par Dieva mājiniekiem un atklāj mums mūsu jauno esību. Kad Gars iemājo cilvēkā, dāvā viņam brīvību un atjauno, un visa iekšējā dzīve mainās un līdz ar to pieredz savu skatpunktu radikālu pārmaiņu. Vārdo “Garu, kurā saucam: Aba! Tēvs!” (Rom 8,15) vārds “saukt” atklāj intensīvu darbību, jo šī saukšana nav vienkārša un sakļa uzvedība, bet izsaka lūgšanu, kas ir dziļas pieredzes pilna, jo izriet no adopcijas pieņemšanas prieka un ne no sausas teorētiskas iepazīšanas, ka Dievs ir Tēvs. Bībēlē “saukšana” nozīmē kādas iedvesmotas personas vārdus, kuru ir aizkustinājis kāds spēks, piemēram, psalmos tā bija pravietiskas iedvesmas zīme (Ps 29,2; 107,13). Saukšana “Aba! Tēvs!” ir arī ar liturģisku pieskaņu, jo saukt var svinīgi, publiski, apliecinoši un atgādina citas aklamācijas Jaunajā Derībā: “Maranatha” (1 Kor 16,22), “hosanna” (Mt 21,9), “alleluja” (Apd 19,1.3.4.6) un “amen” (Apd 19,4). Jāievēro, ka saucējs ir ticīgo kopums - “mēs” un šis kopējais “mēs” ir saucējs Svētajā Garā. Ticībā atzīstas tieši mesiāniskā kopiena un pasludina kādu dogmatisku patiesību, ne abstrakciju, bet eksistenciālu faktu, kas dziļi pieredzēts pateicoties Gara darbībai, jo Gars ne tikai adoptē, bet arī reāli ļauj piedzīvot šo pieņemšanu par dēlu.
Verdzības gars mūsos sauc: “Atbrīvojies pats, jo neviens tev nepalīdzēs” un rezultātā cilvēks nonāk savā nebrīvē ar garu, kas visu laiku paverdzina. Brīvība priekš sevis kļūst par atdalīšanos no citiem, bet cilvēks ir radīts komūnija ar citiem, ar otru, un tāda ir cilvēka būtība kādu Dievs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Atvērtība uz Dēla Garu ienes sirdī arvien lielāku vēlmi būt saistītam un piesaistītam, paklausīgam Svētajam Garam, lai atbrīvoties no sevis un būt par dēlu. Šāds cilvēks vairs nesauc: “Pats sevi atbrīvošu!”, bet “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15), lai izdzītu no sevis bailes un nebrīvi, un Svētajā Garā piedzīvotu šo patieso brīvību, kurā saites un atvērtība iekļauj komūnijā ar Trīsvienīgo Dievu un brāļiem un māsām. Cilvēka sirds dziļumos notiek radikālas pārmaiņas. Ja iepriekš cilvēks uz Dievu skatījās ar aizdomām, nezticīgi un bailīgi kā vergs skatās uz savu īpašnieku, tagad var skatīties uz Viņu kā sabiedroto, draugu un Tēvu, kurš nav mūsu prieka un cilvēciskā piepildījuma pretinieks kā to iestāsta kārdinātājs, bet atbalstītājs. Cilvēks, kas “padots vairāk netikumiem un grēkiem ir vairāk līdzīgs velnam nekā Dievam. Tēpēc ļaunie tiek saukti par velna bērniem: Jūsu tēvs ir velns [Jņ 8,44], taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8, 14-23; Gal 3,26; 4,6]. Tas ir vislielākais cēlums [summa nobilitas], kas iziet no patiesas un dzīvas ticības”.* “Tā ir mūsu cieņa [dignitas], tas ir vislielākais cilvēka dzimuma cēlums [nobilitas], tāpēc Kristus nāca pasaulē, lai dotu mums pieņemto Dieva dēlu garu [spiritum adoptionis filiorum Dei], tādi kļuvām kristībā.”**
Mēs saucamies un esam Dieva bērni, un ne vergi, bet mantinieki (Gal 4,4-7; Rom 8,14-17), Dēla, Jēzus Kristus brāļi un māsas (Mt 25,40; 28,10; Mk 3,31-35; Rom 8, 28-30), Viņa miesa (Ef 4, 15-16) un līgava (Jņ 3,29; 2 Kor 11,2; Ef 5,25-27), Dieva mājvieta un Svētā Gara svētnīca (Jņ 14, 23-26; 1 Kor 3,16; Ef 2,19-22). Visus šos apzīmējumus lietoja un, kas svarīgi, pieredzēja pirmie kristieši un tad, kad tapa Jaunās Derības raksti, šie vārdi jau bija lietoti un aprakstīja kristīgo dzīvi un būtību, kas kristību brīdī tika izteikta vārdos un pieredzē. Ja ir vēlēšanās izteikt kristīgās ticības pieredzes bagātību, tas ir iespējams tikai izmantojot trinitāru valodu un trejādu vienas un tās pašas īstenības izteikšanu. Tēva darbība caur Dēlu Svētajā Garā pirmajiem kristiešiem nebija teoloģiska vai intelektuāla apcere, bet ticīgie iesaistījās ar kristību šajā attiecību dinamikā, kurā atklāja Dieva labvēlību pret sevi, kas aptvēra visu dzīvi kā dzīvu īstenību. Dievs Svētajā Garā nemitīgi ir klātesošs mūsu vidū un tādā veidā kristieši var apliecināt dzīvu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurā pieredzēja dzīves pilnību. Jaunajai Derībai ir ierasta izpratne ir tā, ka distance starp Dievu un cilvēkiem ir salauzta, un teoloģiskā valoda lieto vārdus, kas izsaka brīvu pieeju pie Dieva vai bērnu attiecības ar Tēvu (Rom 8, 14-15) un ikdienas pieredzē varam runāt par vēsas un neitrālas sajūtas zudumu un tās vietā nāk tuvība un pieķeršanās, kas atdzīvina ticības, draudzes un Baznīcas dzīvi.
* sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V
** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru