Jņ 15, 26-27; 16,12-15, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Jņ 15, 26-27; 16,12-15

Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu.

Miniatūra komentē (Jņ 15,26)

Manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija 

Vasarsvētki jūdu tradīcijā ir konkrēta diena, kas seko piecdesmit dienas pēc Pashas, bet kristīgie Vasarsvētki ir visas piecdesmit dienas pēc kristīgās Pashas. Vasarsvētki jeb grieķiski Pentēkostē, kas tulkojas “piecdesmit” sākotnēji tika izprasts kā skaitlis, kas apzīmē piecdesmit Lieldienu laika dienas, bet vēlākos gadsimtos attiecās tikai uz Vasarsvētkiem. Šī tradīcija ir senāka nekā Lielās Nedēļas svinības. Lieldienu laiks aicina pārdomāt pestīšanas noslēpumus un noslēdzas ar Svētā Gara nosūtīšanas jeb Vasarsvētkiem, kuros varam lūgts Svēto Garu, lai mēs visas apcerētās patiesības varētu pieņemt savā sirdī. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragments iepazīstina mūs par vienu no Svētā Gara apzīmējumiem - Patiesības Gars, kurš izsaka būtisku patiesību. Darbīgais un svētdarošais Gars mūsos vēlas veikt dažādas darbības un grib būt mācītājs, liecinieks un tiesnesis. Visu Viņa darbību apraksta evaņģēlists Jānis Jēzus atvadu runā.

Jēzus atvadu runā (Jņ 14-16) piecas reizes tiek pieminēts Svētais Gars, kur Viņš tiek atainots kā Paraklēts (aizstāvis, palīgs, mierinātājs): Kurš būs ar mācekļiem un mācekļos (Jņ 14,16-17); mācīs un atgādinās (Jņ 14,26); liecinās par Jēzu (Jņ 15,26-27); pārliecinās pasauli par grēku (Jņ 16,7-11) un ievedīs mācekļus visā patiesībā (Jņ 16,13-15). Pirmā Svētā Gara funkcija ir mācīt un atgādināt mācekļiem, ko Jēzus viņiem teica. Svētā Gara darbība nesaistās ar jaunas mācības vai atklāsmes došanu, jo Gars “nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks” (Jņ 16,13). Gars veicinās to, lai Kunga mācība iemājotu ticīgo apziņā, lai viņi paliktu vārdos (sal. Jņ 8,31; 15,7-8; 2 Jņ 9). Gars nedos nākotnes zināšanas, bet dos izpratni par to visu jauno, ko dod Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Svētā Gara uzdevums ir atklāt kristīgās dzīves jēgu un visā redzēt Dieva plāna zīmes, lai uz katru notikumu un laiku skatīties caur Jēzus Kristus Atklāsmes prizmu. Līdz Debeskāpšanai Svētais Gars mācekļiem bija Jēzus Kristus personā, bet līdz otreizējais Kunga atnākšanai Viņš būs mācekļos.

Svētais Gars mācīs iekšēji, jo nevar runāt pasaulē tiešā veidā, bet tai vietā lieto mācekļus. Paraklēts ir Patiesības Gars, kurš vada patiesības ceļā. Jēzum bija daudz kas sakāms mācekļiem, ko viņi Kunga zemes dzīves laikā nevarēja saprast, bet Gars to paveiks. Gars risinās problēmu kā jaunā un dziļākā veidā uzlūkot notikušo Atklāsmi. Kad Tēvs pasaulē sūtīja savu Dēlu, tad visa Atklāsmes pilnība mums tika dota, jo Jēzus ir pats Dieva Vārds, bet šis Vārds runāja dzirdamā veidā noteiktas kultūras ietvaros. Katrā laikmetā un vietā Gars neatklāj kaut ko jaunu, bet iemieso Dieva Vārdu no jauna katrā laikā un vietā. Efezā apustulis Pāvils piekodināja prezbiteriem: “Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi… esiet nomodā”, jo nāks viltus mācītāji (Apd 20, 28-31).

Baznīcas ganu instituācijas veidošanās bija cieši saistīta ar vēlmi nesagrozīt patiesību un viņiem tika uzticētas rūpes par patiesību. Apustuļa Jāņa kristīgajās draudzēs sākotnēji bija uzsvars, kuru iepazīstam šīs svētdienas Evaņģēlijā. Jānis uzsvaru lika uz Paraklētu, kas vada visā patiesībā, kas dots visiem ticīgajiem. Vēstures gaitā kāda no šīm tendencēm kristietībā ir bijusi stiprāka, bet karai no tām ir savi trūkumu. Gani, kuri sargā patiesību, bet baidās to iemiesot jaunā laikā un vietā, var padarīt to nesaprotamu un svešu. Gars ir dinamisks un redz labāk kā sastapties ar jauniem apstākļiem. Ja rodas starp diviem dedzīgiem ticīgajiem nesaprašanās, tad kas izšķirs, kurā virzienā Gars viņus ved. Tieši tāpēc Baznīcā abām tendencēm ir liela nozīme, jo tā vada kristiešus ar labu mācību tā, lai Gars varētu vadīt un Baznīca nemitīgi atpazītu ticīgo ceļus. Katrs ticīgais un kopienas ir aicinātas būt uzticīgas patiesībai un vienlaicīgi meklēt ceļus kā šo patiesību iemiesot savās dzīvēs, bet arī vienmēr būt gataviem saglabāt paklausību ganiem. Savukārt, gani ir aicināti uz atvērtību un dziļu patiesības pazīšanu. Svētais Gars ir visa šī procesa centrālā Persona, kurš vienmēr ir jāieaicina ticības dzīvē, lai tā augtu un ietu uz priekšu.

br. Jānis Savickis OFMCap