1 Ķēn 19,16b, 19-21, svētdiena XIII, C

1 Ķēn 19,16b, 19-21

Eliseja aicināšana:

pravietis Elija sastop Eliseju ar vēršu jūgu

manuskripts no Nīderlandes, 15.gs.

26. jūnija svētdienā sākas lasījumu virkne, kurā turpmākās svētdienas līdz augusta vidum pārdomāsim Dieva valstības noslēpumus. Nākamajos svētdienas Evaņģēlijos sekosim līdzi Jēzum ceļā uz Jeruzālemi, kur Viņš devās īstenot savu pashālo misiju. Šajā svētdienā aplūkosim nosacījumus, kurus jāņem vērā tiem, kas vēlas sekot Jēzum. Vārda liturģijas lasījumi parāda skaidrus veidus kā sekot Kungam un šajā izvēlē nevar būt dalīta sirds vai aizgriešanās. Tieši tāpēc pirmais lasījums no 1 Ķēniņu grāmatas un Evaņģēlijs aicina aizliegties sevi. Šo rakstu vietu dēvē par “Eliseja aicinājumu” kaut arī tas notika bez vārdiem un aicinājuma brīdī notiek dziļa un dramatiska tikšanās, kuru saprot tikai abi dalībnieki un no ārpuses grūti ir ieskatīties, kas tur notika starp divām personām vai Dievu un cilvēku. Bet vai tā nenotiek ar katru aicinājumu? Elisejs to uztvēra kā aicinājumu "sekot" un to arī pieņēma. Eliseja aicināšana ir vienīgā Vecajā Derībā, kura ļoti cieši sasaucas, ir kā paraugs un atskaites punkts Jaunās Derības aicinājumiem.

Mēs neko nezinām par pravieša Elija izcelsmi, vai viņš bija bagāts vai nabags, ietekmīgs vai nemanāms, gudrs vai sekls. Elija Rakstos parādas negaidīti un uzreiz kā pravietis, bet ar viņa sekotāju Eliseju bija savādāk, jo sākumā iepazīstam viņu kā zemnieku uz kuru norāda Dievs. Elisejam piederēja “divpadsmit jūgi vērši” (1 Ķēn 19,19), kas liecina, ka viņš bija turīgs cilvēks un ateicās no stabilas un drošas dzīves, lai kalpotu pravietim Elijam. “Divpadsmit vērši” atgādina divpadsmit Izraeļa ciltis, kuras Elijam simbolizē divpadsmit akmeņi (1 Ķēn 18,31), kurām viņiem bija jākalpo. Pravietiskā amata nodošanas brīdis bija bez vārdiem un Elija uzsvieda Elisejam savu apmetni. Apmetnis senajos austrumos tika uztverts kā apģērbs ar brīnumainām īpašībām. Iepriekš grāmatā lasām, ka šis apmetnis aizsedza Elija sejo Dieva godības (ebr. šekina) priekšā, kurš gāja Horeba kalnā gar pravieti (1 Ķēn 19,13). Bībelē nav kāds raksturīgs pravietisks tērps, bet apģērbs bieži nozīmē oficiālo lomu sabiedrībā (Num 20, 25-26; 2 Sam 13,18; 1 Ķēn 22,10; Est 6,8-9; Izc 28).

Apmetņa uzmešana cilvēkam ir bērna adopcijas veids jeb forma kā kādas personas dzīve tiek iekļauta citas personas aprūpē un aizsardzībā (Sal. Rut 3,9). Elija uzmetot apmetni Elisejam pasludināja, ka tas ir viņa dēls, kalps un mantinieks. Pārliecība, ka apģērbam ir kādas īpašības, kas izsaka nēsētāja spēku ir atrodama arī Jaunajā Derībā, kur slimā sieviete pieskārās Jēzus drēbēm un tika izdziedināta (Mk 5, 25-34). Elisejs saprata šī žesta nozīmi un sekoja Elijam, bet pirms tam vēl lūdza: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” (1 Ķēn 19, 20). Elija tikai lika viņam pasteigties un neiebilda. Eliseja aicināšana par pravieti ir nepārprotama un nepieļāva nekādas atkāpes. Elisejam bija vien jāpieņem ielūgums un jāseko Elijam.

Elisejs pirms došanās ceļā vēlējās doties atvadīties no vecākiem un “noskūpstīt tēvu un māti” (1 Ķēn 19,20) un sarīkot dzīres. Tekstā nevar izlasīt iemeslu kāpēc viņš gribēja doties uz mājām, bet tikai to, ka Elija atļāva. Iemeslu var secināt no skūpstīšanas, kas biežāk saistās ar sasveicināšanos nekā atvadām un skūpsts starp tēvu un dēlu vai meitu ir atrodams vairākās Rakstu vietās pirms svētības saņemšanas (Rad 27,26; 31,28.55; 48,10), kas arī varētu attiekties uz šīs svētdienas fragmentu. Pēc tam Elisejs upurēja vēršus, lai sarīkotu svētku maltīti, kas pavadīja vecāku svētību. Netiek izteikts nekāds spriedums par šo kavēšanos sekot pravietim un izskatās, ka tas nebija tik būtiski Vecās Derības autoram. Svarīgi, ka Elisejs pameta visu un sekoja Elijam. Aicinājums paredz, ka cilvēku ir noķēris tas, kurš iet garām un bez atrunām pavelk sev līdzi. Jēzus Evaņģēlijā bija vēl radikālāks un neļāva atskatīties (Lk 9, 61-62), un šajā svētdienā domājot par negaidīto sekošanu Kungam jāatceras, ka centrā ir vēsts par Dieva valstību, kuras dēļ ir jāpieņem bezkompromisu lēmums par labu Kungam. Ja šāds lēmums ir pieņemts, tad kādā veidā tas tiek īstenots, tad tās jau ir detaļas un katra cilvēka dzīvē piepildas atšķirīgi.

br. Jānis Savickis OFMCap