Rom 5, 1-5, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Rom 5, 1-5

Pāvils sūta vēstuli romiešiem, 

manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Nedēļu pēc Vasarsvētkiem Baznīcā ikgadus svin Svētās Trīsvienības svētdienu. Šie svētki patreizējā formā mums pazīstami kopš 1570. gada, kad kļuva vispārīgi visā Baznīcā. Baznīcas tēvu laiku liturģija apcerēja Trīsvienību pestīšanas vēstures kontekstā un uzlūkoja Viņu kā dinamisku un darbīgu katrā dievkalpojuma brīdī, jo viss iziet “no Tēva caur Dēlu Svētajā Garā”. Svētki par godu Trīsvienībai parādījās atsevišķos reģionos, bet Romas pāvesti neatbalstīja šos svētkus. Pāvests Aleksandrs III (1159-1181) vēstulē Terdonas bīskapam skaidroja šādas nostājas iemeslus: “katru svētdienu, un pat katru dienu tiek svinēta Trijādības piemiņa”. Neskatoties uz to svētki izplatījās un pāvests Jānis XXII Avinjonas trimdā 1331. gadā apstiprināja to svinēšanu visā Romas katoliskajā Baznīcā, bet vēl ilgi netika plaši svinēta. Dieva vārda liturģija šogad piedāvā lasījumus, kuri aicina mūs nepalikt tikai pie pašas dogmas, bet meditēt par Trīsvienību kā komūnijas, dzīves un mīlestības noslēpumu. Pārdomāsim otro lasījumu no vēstules Romiešiem, kurā apustulis Pāvils apgalvo, ka ticības ataisnots cilvēks saglabā mieru “caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom 5,1). Līdzīgi kā Baznīcas Tēvu laikā arī mēs esam aicināti pārdomāt Trīsvienības noslēpumu pestīšanas vēstures perspektīvā un savās dzīvēs.

Vēstules sākumā (1-4.nod.) tiek uzsvērts, ka Dieva pestījošos solījumus var pieredzēt ticības dzīvē. 5. nodaļas pirmie pieci panti ir kā apcere par savastarpējo saistību starp Tēva, Dēla un Svētā Gara darbiem mūsu pestīšanā un dzīvēs. Apustulis Pāvils šīs svētdienas lasījumā vairāk vēlas rakstīt par savu iekšējo ticības pieredzi nekā par teoloģiskajām idejām un grib saviem adresātiem pavēstīt par žēlastības pieredzi. Pāvils grib, lai mēs pieņemtu jauno un pārsteidzošo Dieva atklāsmi, ka Viņa mīlestība mūsos ir uz palikšanu. Ja iepriekš starp Dievu un mums tika celti mūri gan dabiskie, gan grēks, kas lika šķēršļus kopībai ar Dievu, tad Jēzus Kristus iemiesošanās noārdīja šos mūrus un ar savu nāvi un augšāmcelšanos izdarīja to pašu ar nāvi. Starp Dievu un cilvēku nav vairs šķēršļu, un Svētais Gars var tikt ieliets cilvēku sirdīs. Mīlestība, kuru Dievs mums dāvā ļauj mums arī Viņam un tuvākajiem ar atbildēt mīlestību. Tā ir jauna mīlestības spēja, jo mīlestība ir arī zīme un atklāj jauno dzīvi.

Pāvils skaidro jaunās ticīgo attiecības ar Dievu, jo viņi ir ataisnoti un samierināti ar Dievu. Šajā fragmentā tiek uzsvērts mūsu miers ar Dievu. Romas kristiešiem miera vārdi varēja izsaukt pozitīvu atbildes reakciju, jo miers bija arī tas, ko Romas impērija solīja un dāvāja saviem pilsoņiem (Pax Romana). Tomēr Pāvils savā domā gāja daudz tālāk un uzsvēra mieru, kas neiekļaujas politiskās platformās. Dieva piedāvātais miers cilvēci samierina cilvēkus savā starpā ne tikai ārēji, bet iekšēji. Tāpēc arī vēstules sākumā Pāvils sveicināja savus lasītājus ar miera un žēlastības vārdiem (skat. Rom 1,7) un aprakstīja Dieva valstību ar saistībā ar taisnību, mieru un prieku (skat. Rom 14,17), un pašu Dievu sauc par “miera Dievu” (Rom 16,20). Mieru dāvā izlīgšana ar Dievu un tā ir tūlītāja ataisnošanas pieredze un dāvana. Jau pravietis Isaja redzēja saistību starp mieru un taisnību: “taisnība atnesīs mieru, taisnība dos mieru un paļāvību uz mūžiem!” (Is 32,17). Miers šeit jāizprot kā saskaņu starp divām personām un ne tik daudz cilvēka iekšējais miers, kara trūkums vai pat grēku piedošana. Miers ir vērtība, kura vienmēr ir attiecības ar kādu un jāuzlūko pozitivā gaismā. Šalom - šis vārds jūdiem izsaka taisnīguma stāvokli, kas izriet no ataisnošanas.

Pāvils aicināja lepoties ciešanās, bet kā to var panākt? Pirmkārt, tā laika sabiedrībā lepošanās bija pieņemama tikai tad, ja tā ir pieklajīga. Apustulis atbild uz šo lepošanās domu pakāpeniski, kas ļauj ciešanām pieiet pakāpeniski. Zinot, ka ciešanas rada izturību un pacietība veido izturību jeb raksturu, bet raksturs veidos cerību. Tātad tie, kas iztur ciešanas aug pacietībā un pacietība, kuru viņi mācās veido raksturu, kas rada cerību. Antīkajā pasaulē šāds domu gājiens nebeigtos ar cerību, bet tikai ar rakstura veidošanu. Ikdienas dzīves īstenība var veicināt to, ka ticīgie var svētdarīties un kļūt arvien līdzīgāki Kristum. Cerība Pāvilam norāda uz laiku beigām, jo ikdienas cilvēciskā cerība bieži beidzas ar apbēdinājumu un vilšanos, bet pastarā cerība nebeigsies negatīvi. Pārdabiskā cerība nenovedīs līdz rūgtumam, jo Dievs mūsu sirdīs ielies savu Garu.

Šajā īsajā lasījumā tiek pieminētas visas trīs svētās Trīsvienības personas un Viņu darbības pestīšanas augļi ticīgajos. Jaunās attiecības ar Dievu Tēvu dāvā mieru baiļu vietā, kas nāca no grēka un padara mūs par Dieva pretiniekiem. Ataisnošanu mēs iegūstam caur ticību Dēlam un Svētais Gars uztur mīlestību, lai mēs varētu pieredzēt pestīšanas augļus. Viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par pašiem nabadzīgākajiem, veltīja Svētā Gara godam, jo skatoties uz pūstošiem audiem un lipīgām slimībām, galvenā atbilde varēja būt, ka “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5), jo tik drūmos apstākļos svarīga bija pārdabiskā cerība un mīlestība. Ne velti apustulim Jānim un Pāvilam Dieva mīlestību dāvā Svētais Gars (Jņ 3,16; Rom 5,5; Ef 2,4-7), kurš izrauj mūs no nāves, saista un savieno ar pagodināto Kungu. No Dieva mums nāk svarīgas svētības: miers, pieeja Dievam, žēlastības, cerība un mīlestība. Apustulis Pāvils daloties savā ticības pieredzē ļoti labi zināja, ka ataisnotais cilvēks netiek atbrīvots no šīs pasaules likstām. Pārbaudījumi kristiešu dzīvē ļauj veidot izturību un raksturu, bet lai augtu žēlastībā nepietiek apstāties uz redzamiem panākumiem un personiskā izaugsme, bet vienmēr jāaicina svētā Trīsvienība, lai atjauno pestīšanas pieredzi un pārdabisko cerību.

br. Jānis Savickis OFMCap