Is 11, 1-10, II adventa svētdiena, A

Is 11, 1-10

Jesses koks: ģeneoloģijas koks, kas izaug 
no Jesses gurniem:
Jesse, ķēniņš Dāvids un Jēzus Kristus
manuskripts no Nīderlandes, 1297-1320.g.

Visskaistākie pravietojumi par gaidāmo mesiju ir atrodami Isaja grāmatā, kura tapa 8. gs. otrajā pusē pirms Kristus. Šīs svētdienas dziesma no Isaja grāmatas Adventa laikā izskan ļoti bieži un pavēsta, ka mesijas nākšanai sekos līdzi dāvanu dažādība. Lielākā dāvana ir Svētais Gars, kas piepildīs cilvēkus ar mieru, saskaņu, gudrību un taisnību. Mesija cilvēkam dāvās atbrīvošanu, jo viņš pateicoties Kunga Garam valdīs ar prasmēm un harizmām, kas bija diviem ķēniņiem - Dāvidam un Salomonam un vēl neaprakstāmi lielākām dāvanām. Pravietis Isaja šajā savas grāmatas vietā novērsās no skarbās politiskās un militārās īstenības un pievērsās ideālistiksai nākotnes ainai, kas atver uz vispārīgo un kosmisko līmeni. Tā būs pasaule, kurā ikdienišķa būs Kunga pazīšana un kur valdīs miers un taisnība. Izvēlētās tautas vēsturē Kungs īpaši vērsās pie ķēniņiem un prasības pret viņiem bija ļoti augstas, bet viņi tās nepildīja. Pravietis skarbi izsakās par Dāvida dinastiju, kura kritīs no asīriešu un babiloniešu pārspēka, tomēr Dievs piepildīs savus solījumus. Viņš aicinās jaunu Dāvidu savai tautai un no Dāvida dinastijas nogāztā koka izaugs jauns dzinums. Uzmanība atkal tiek pievērsta pieticīgajiem Dāvida pirmsākumiem un līdzīgi jaunais Dāvids - mesija valdīs jau mūžīgi.

Šo lasījumu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā no 1. līdz 5. pantam tiek izmantoti simboli no augu valsts un mesija tiek nosaukta “dzinumu”. Otro himnas daļu (6.-10.) var uztvert kā līdzību, kurā tiek izmantota dzīvnieku valsts simbolika, kas slavē mieru un alegoriski attēlo mesiāniskā laika harmoniju. Jaunās miera valstības vīzijā tiek attēlota izlīgšana, kas tiek aprakstīta kā samierināšanās starp mežonīgiem un mājas dzīvniekiem, starp cilvēku un izseno cilvēka pretinieku (Rad 3). Isaja vīzija parāda, ka sabiedrības pārmaiņas pavadīs radikāla dzīvnieku pasaules pārveide, kurā ierasti valda stiprākā zobi pār vājākiem. Svarīgi, ka cilvēku sabiedrībā izzudīs apspiedēja un apspiestā cilvēku kategorijas. Jaunās radības motīvs (Is 11,6-9) sola atjaunošanos, jauno Ēdeni: kā viss bija pirms krišanas (Rad 1,29-30; 9,3). Pestīšana par ko pravietis raksta nav vien individuāla cilvēka glābšanu, bet visas radības atjaunošanu, jo pasauli ir radījis Dievs un tā nepazudīs nebūtībā, taču tiks pārveidota un atjaunota pastarā dienā.

Šis pravietojums ir gārākais un detalizētākais (Is 11,1-16) par nākošo karalisko dēlu un mesianisko figūru visā Isaja grāmatā. Celms šeit ir Dāvida dinastijas grēku un neuzticības simbols no kura negaidīti izaugs dzinums un atvase kā kaut kas pilnīgi neparedzēts jeb kā dāvana un žēlastība. Ījabs apraksta šo situāciju: “Jo pat kokam ir cerība, ka nocirsts vēl ataugas dzīs un tā atvases neiznīks - kaut sakne tam zemē dēd un pīšļos iztrup celms, no ūdens dvašas tas plaukst un dzinumus dzen kā stāds” (Īj 14,7-9). Sasaistos jauno ķēniņu ar Jesses celmu (Is 11,1) un nevis ar Dāvidu, ļāva pravietim aprakstīt valdnieki kā jauno Dāvidu un nevis ar vēl vienu neapmierinošu Dāvida pēcteci. Interesanti ir tas, ka ķēniņš nāks no Jesses nevis no Dāvida pēcnācējiem un Isaja apzināti norādīja, ka viņš būs cits Dāvids. Citi pravieši nākošo ideālo ķēniņu sauca par “Dāvidu” vai arī atkārtotu Dāvida nākšanu (Jer 30,9; Ez 34,23-24; 37,24-25; Os 3,5; Mih 5,2). Līdzīgi kā vecais Dāvids tika Gara stiprināts (1 Sam 16,13), jaunais ķēniņš tiks Gara vadīts, saņems lielu gudrību, īstenos Dieva plānus un iedvesīs pilnīgu uzticību Kungam.

Pēc mesijas personas aprakstīšanas pravietis pārgāja pie sabiedrības pārveides iezīmēšanas, kuru vadīs pats mesija. Pārsteidzošs būs pastarā valdnieka taisnīgums un tas neatgādinās pasaules tiesu, kur svarīgs ir redzamais un šķietamais, jo jaunais ķēniņš nevērtēs saskaņā ar ārējām pazīmēm, bet tiesās sirdis ar Dieva skatienu. Isaja aprakstīja īpašības, ko Gara klātbūtne radīs mesijā: gudrība, saprāts, padoms, varonība, atziņa un Kunga bijība (Is 11,2). Gudrība, saprāts, atziņa un Kunga bijība Sakāmvārdu grāmatā ir būtiskas dzīves īpašības, kas patīk Kungam. Tam, kam būs šīs īpašības, spēs pielietot padomu un varu atbilstoši katrai situācijai. Izraelī un Jūdejā nebija neviena ķēniņa, kas iemiesotu šīs īpašības tik pilnīgi. Vārdi “gudrības un saprāta gars” šajā kontekstā ir sinonīmi, kas uzsver ķēniņa lielo izpratnes spēju. Vecajā Derībā šie jēdzieni bieži tiek lietoti kopā. Ar “gudrību” izprata praktiskās prasmes un arī spēja izmantot līdzekļus, lai sasniegtu mērķi un tikai vēlākā laikā to uztvēra kā reliģisku tikumu, kas veido dzīvi saskaņā ar Dieva gribu. Pirmatnējā gudrības izpratne bija ļoti svarīga valsts pārvaldīšanā, kur sabiedrības drošība bija atkarīga no labiem lēmumiem un ļaunā atmešanas. Pārdabiskā gudrība ļauj ķēniņam pieņemt taisnīgus lēmumus balstoties uz patiesību un nevis sekliem spriedumiem. “Saprāts” cieši saistīts ar gudrību un ļauj precīzi novērtēt situāciiju un atšķirt labo no ļaunā, patieso no nepatiesā, lietderīgo no nevajadzīgā.

Savukārt vārdi “padoma un varonības gars” izsaka domu par spēju īstenot ieplānotos nodomus. “Padoms” tika izprasts kā prasme norādīt ceļu uz laimes sasniegšanu neskatoties uz iespējamiem šķēršļiem; padoms ir spēja atpazīt Dieva plānu vēsturē, kas bezdievim ir nesaprotams, jo viņš veltīgi izdomā savus plānus. “Varonība” izpaužas visu pienākumu pildīšanā un darbībā par labu taisnīgumam. Šī spēja ļauj aizstāvēt vājos un tikt galā ar apspiedējiem. Uzticība taisnīgumam ir šīs valdīšanas pamatā un sniedz stabilitāti un atbalstu. Frāze “atziņas gars un Kungs bijība” attēlo ķēniņa pilnīgo uzticību Kungam un šī “atziņa” nozīmē, ka Dieva autoritāte tiek pieņemta un persona labprātīgi padodas Viņam, bet “Kunga bijība” izsaka veselīgu cieņu pret Dievu un paklausību Viņam. “Atziņa un Kunga bijība” norāda uz reliģisko dzīves sfēru un atziņa šeit nav teorētiska Dieva pazīšana, bet praktiska Viņa atzīšana, gribas pildīšana un iemīlēšana. Ar atziņu sasaistās Kunga bijība, kas ir cieņas pilna stāja pret Radītāju un Glābēju. Kunga bijība īpaši svarīga bija ķēniņiem, jo nodrošināja to, ka viņi neatkāpsies no Dieva baušļiem un neizmantos savu varu savu savtīgo interešu labā uz vājāko rēķina.

Fragmenta sākumā pravietis nosauc jauno Kunga darbu izcelsmi, kas nāks no Jesses ciltskoka, Bētlemes iemītnieka un ķēniņa Dāvida tēva (1 Sam 16,1.10-13). Ebreju vārds atvase jeb zars “netser” sasaucas ar Nācaretes pilsētas vārdu “Natseret”, pilsētu, kur Jēzus dzīvoja un šī Rakstu vieta skaidro Mateja Evaņģēlijā minēto, ka “piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti” (Mt 2,23). Nevienā pravieša grāmatā nevar atrast šos vārdus un var jautāt ko evaņģēlists domāja veidojot šo saistību starp Jēzus dzīves vietu un pravietojuma piepildīšanos? Atbilde jāmeklē šajā vārdu spēlē. Matejs saviem lasītājiem pavēsta, cik brīnišķīgi Dievs īsteni savus plānus un Vecā Derība piepildas Jēzū Kristū. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām: “Es esmu Dāvida sakne un dzimums” (Atkl 22,16). Kristus ir mūsu miers un taisnība, tomēr pasaule, kurā dzīvojam vēl to nepieredzam, jo tikai ar Viņa otro atnākšanu iestāsies jaunā zeme un debesis. Tas nenozīmē, ka ticīgajiem jāsamierinās ar netaisnību un vājāko apspiešanu, bet mums ir jau tagad jākļūst par Viņa miera ieviešanas līdzdalībniekiem.

br. Jānis Savickis OFMCap