Is 35, 1-6a.10, III adventa svētdiena, A

Is 35, 1-6a.10

pravietis Isajs sludina
manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Trešajā Adventa svētdienā liturģija aicina uz prieku un atgādina, ka tie, kuri nepieņem Dieva klātbūtni ir tukši, sekli un skumji. Pravieša Isaja grāmatas lasījumā svarīga ir teofānija jeb Dieva atklāšanās, kas cilvēkus iekustina, pievelk un uztur (Is 35,2b-4). Pravietis sludina, ka atklāsies Kunga godība un cilvēki tiek aicināti pieņemt Dieva vadību. Kungs solīja miesas atjaunošanu jeb augšāmcelšanos tautai, kas atgriezīsies no trimdas, un uzsver, ka noguruma un pasivitātes posms izbeigsies. Izvēlētā tauta Babilonas trimdā dzīvoja svešā vietā, kur cilvēki runāja citā valodā un bija izkaisīti šīs tautas vidū; viņiem vairs nebija svētnīca, kur varēja salikt upurus Dievam. Šādos apstākļos tautā radās jautājums, vai Dievs savu tautu ir pametis un vai tai ir nākotne? Depresīvs noskaņojums izplatījās starp jūdiem, jo bija zudusi enerģija, drosme, acis vairs ar cerību neskatījās nākotnē, ausis nedzirdēja neko labu un nebija spara kaut ko mainīt. Pravietis Isajs šādā situācijā sludināja: “Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgus ceļus” (Is 35,3). Cilvēkiem tik nospiestā situācija vārdi par lielajām pārmaiņām bija pārsteidzoši: Kungs atbrīvos tautu un vedīs atpakaļ uz Sionu.

Svarīgākā 35. nodaļas tēma ir tuksneša pārveidošanās un šie vārdi nav vēsturisks teksts, bet drīzāk poētiska vīzija. Isaja grāmatas 34. un 35. nodaļā ir izteikti divi aspekti: tautas iznīcināšana (Is 34, 1-17) un tautas pārveidošana, kura tiks atjaunota un pestīta (Is 35,1-10). Iepriekš grāmatā Isaja pravietoja, ka Libāna, Sarons un Karmels tiks iznīcināts (Is 33,9), bet tagad “ieraudzīs Kunga godu” (Is 35,2). Abas nodaļas ir viena otrai pretējas, jo pirmajā pavēsta skarbu tiesu, bet otrajā atdzimšanu. Dieva tiesā piedalās viss kosmos un debesis savijās kā rakstu rullis, bet 35. nodaļā viss mainās. Stepes un tuksneši uzplauks un piepildīsies ar ziediem (Is 35,1). Baiļu vietā nāks prieks (Is 35,3-4) un aklie redzēs un kurlie dzirdēs (Is 35,5), mēmie runās un klibie lēkās (Is 35,6). Pravietis gaidīja godības pilnu nākotni, bet viņš necerēja tikai uz garīgo atjaunošanos. Isajs gaidīja uz jauno Izraeli un uz visu tautu tikšanos, kad izveidosies jaunas un citas attiecības starp cilvēkiem. Jāievēro, ka lasījumā uzskaita cilvēku grupas, kuras parasti tiek nobīdītas malā un neievērotas, bet tad viss mainīsies.

Pravietis Isajs jūdu atgriešanos no Babilonas trimdas sauca par “svēto ceļu”, bet neierobežojās tikai ar pašu izceļošanu, bet rakstīja par mesiānisku pestīšanas laiku, iezīmē visu tautu ieiešanu Dieva valstībā un pat paša Dieva klātbūtni šajā ceļā. Ja iepriekš ceļš atpakaļ uz Jeruzālemi bija grūts un ilgs, tad tagad tas kļūs vieglāks un tiks izveidots īpašs ceļš, lai atgrieztos dzimtenē. Pravietojums bija aktuāls tautai, kura gaidīja atgriešanos no Babilonas gūsta un šis ceļš atgādinās izceļošanu no Ēģiptes Mozus laikā, kad Dievs veda, sargāja un atbalstīja Izraela vajadzības. Lai nonāktu no Divupes uz Apsolīto zemi bija jāšķērso neapdzīvota un sausa zeme, bet pravietojumi šo ceļu solīja vieglu un drošu. Atgriešanās būs kā iešanu caur plaukstošu dārzu. Tuksneša pārvēršana no sausas, dzīvībai bīstamas vietas par auglīgu, dzīvību uzturošu vietu ir ierasts Bībeles pestīšanas tēls. Dievs var pārveidot tuksnesi un nodrošināt ūdeni. Izraelī nebija plašs upju sistēmas tīkls kā Ēģiptē un Divupē, un sausuma draudi varēja ietekmēt negatīvi graudu ražu un izsaukt badu. Izraela dziesminieki un teologi aprakstījā dabas pārmaiņas, kas vairs nepieļaus bada briesmas. Pravietis atgādināja, ka Dievam viss ir iespējams un nekas nav par grūts. Pats svarīgākais būs tas, ka viss kļūs šķīsts: sirds, rokas un pasaule apkārt (Is 35,7-10). Viss kļūs tāds, kādam tam vajadzēja būt radīšanas brīdī un cilvēku starpā sāks valdīt taisnīgums. Tas nebūs īslaicīgs uzplaukuma laiks, kas drīz vien izbeigsies, bet mūžīgs prieks.

Dievs iedrošinās un stiprinās vājos, lai sagatavotos lielajiem Dieva darbiem. Kāpēc vājām rokām vajadzētu kļūt stiprām? Kāpēc trīcošiem ceļiem vajadzētu kļūt stabiliem? Kāpēc bailīgajiem jābūt stipriem un nebaidīties? Isaja dod atbildi un uzsver, ka stipram un bazbailīgam jābūt tāpēc, ka Dievs solās nākt, lai atriebtu un glābtu (Is 35,4). Pravietis izdala četras kaites, kas ierobežo cilvēka brīvu rīcību (akli, kurli, klibi un mēmi) un ko Kungs var atjaunot. Acu atvēršana simbolizē ticības atgūšanu un kad Jēzus dziedināja aklos, tad tas bija saistīts ar ticības padziļināšanos. Dzirdes atgūšana sasaucas ar centrālajiem Izraela tautas vārdiem: “Klausies Izrael!”, jo ja “ausis ir ciet, es zinu - krāptin tu krāpies, kopš klēpja jau noziedzies" (Is 48,8). Pravietis arī citviet ievēro, ka “ausis tiem biezas… ar ausīm tie nedzird” (Is 6,10) un saprot, ka tikai kad “ik rītu modina manas ausis, lai es kā māceklis klausītos! Kungs Dievs atdarīja manas ausis - es nedumpoju un nenovēršos!” (Is 50,4-5). Klibā atveseļošanās simbolizē jaunās dzīves dinamiku un atgriešanos, kas Rakstos tiek izteikta ar kustības un atrašanas tēliem. Mēmais, kas atgūst runas dāvanu var liecināt, sludināt un godināt Dievu. Pret Izraela tautas vadoņiem Kungs bija skarbs un nosauca viņus par mēmiem suņiem, kas nevar neko sakarīgu pateikt (Is 56,10). Atjaunotam cilvēkam jābūt spējīgam skaidri un spēcīgi izteikties.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā izskan viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuru Vecās Derības cilvēks var uzdot Jaunās Derības cilvēkam: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” (Mt 11,2). Jānis Kristītājs dzirdēja par Jēzus darbību un tā nesaskanēja ar Izraela eshatoloģiskajām gaidām, kas bija visai politiskas. Kungs Jēzus atbildot uz šīm šaubām izmantoja praviešu vārdus un norāda, ka “akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mt 11,5). Pravietis Isajs (Is 26,19; 35,5; 61,1) pirms daudziem gadsimtiem piedāvāja nākotnes vīziju, kas piepildījās Jēzū Kristū. Jēzus sludināto vēsti par Dieva valstību Isaja pravietojumu gaismā ļauj labāk izprast Kunga vārdus. Valstība, kuru sludināja Jēzus neīstenojās tikai sirdīs, bet tā nāk Dieva spēkā un godībā, kas visu mainīs. Tas viss nenotiks neskaidrā nākotnē vai nezināmā vietā, bet jau šeit un tagad, Dieva tautas vidū, kur var piedzīvot prieku. “Kad mēs paši vairs neatceramies, kas ir prieks, mums vienmēr ir Svēto Rakstu vārds. Mēs varam to pieņemt un ļaut tam pastāstīt, kas ir prieks. Mēs nekad neesam bez cerības. Dievs var mūs sastapt visā savā gaismā, lai mēs no tīra prieka vairs nezinām, kas mēs esam un kas mums jādara. Mēs skatāmies uz viņa nevainojamo prieku un tiekam aicināti uz šīm prieka dzīrēm. Tad viss ir prieka aizrauts, pat mūsu rūpes un vilcināšanās, un pat tas, kas liekas apšaubāms, šķiet nozīmīgs. Mēs saņemam atbildi uz mūsu Kāpēc? un brīdis, kas mūs ieved Dieva priekā, izgaismo visas mūsu dzīves dienas. Debesis un zeme ir satikušās; gaisma ir spīdējusi mūsu tumsā. Dievs savu prieku nepaturēja sev. Tēvs to dod Dēlam un Garam, un tie viņam to atdod kā dāvanu. Priekā Tēvs radīja arī pasauli, lai tā varētu piedalīties viņa priekā. Katrs cilvēks no pirmā līdz pēdējam ir izvēlēts un aicināts mūžībā un tās nebeidzamā priekā. Viņš ir Dieva viesis ar mūžīgām tiesībām dzīvot vietā, kur viņš varētu sevi uzskatīt par svešinieku.*

* Adrienne von Speyr, Man Before God, San Francisco: Ignatius Press 2009, 121-122.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap