Vissvētākas Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētki, Sk 6, 22-27

Sk 6,22-27

Ārons kā priesteris
manuskripts no Anglijas, 15.gs. sākums

Gada pirmajā dienā Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu Mariju kā Dieva Māti un šogad šie svētki iekrīt arī svētdienā. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Skaitļu grāmatas un interesanti, ka netālu no Jeruzalemes 'Ketef Hinnom' alā tika atrasti divi sīki sudraba ruļļi, kas datēti ar septīto vai sesto gadsimtu pirms Kristus, kuros bija vismaz daļa no priesteriskās svētības, kuru lasām 1. janvāri katru gadu. Šis ir senākais atrastais bibliskais teksts, kurš tika uziets 1979.g. un visdrīzāk cilvēki šos rakstu ruļļus nēsāja sev līdzi ikdienā kā svētības nesēju. Rakstu ruļļi satur šīs svētdienas lasījuma centrālo daļu (Sk 6,24-26). Priesteriskā svētība ir ierasta seno Tuvo Austrumu svētība, kurā ir klātesošs Dieva gaišā vaiga jēdzienam un vēlējums, lai Kungs dāvātu labklājību. Priesteriskā svētība ar trīskāršo “lai” senatnē tika izmantota arī Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur) svētnīcā. Šī svētība ir iecienīta arī kristiešu liturģijā un šī trīs tūkstošus gadus vecā lūgšanas tradīcija joprojām ir dzīva. Baznīca augsti vērtē šo trīskāršo svētību ar Dieva vārda piesaukšanu un uzsāk ar to laicīgo gadu. Izraēla un Baznīcas liturģiskajā tradīcijā svētība noslēdz dievkalpojumus un kalpo kā Dieva svētības apsolījums dievlūdzējiem, kad tie dodas ikdienas gaitās jeb pasaulē.

Vecajā Derībā varam atrast daudzas vietas, kur tiek pieminēta svētīšana (Rad 24,27; Izc 18,10; Rut 4,14; 1 Sam 25, 32–33; 2 Sam 18,28; 1 Ķēn 1,48; 5,7; 8,15.56; 1 Hr 16,36; 2 Hr 2,12; 6,4; Ps 28,6; 31,21 u.c.). Daudzos gadījumos cilvēks svētī Dievu, jo tādā veidā tiek izteikta pateicība Kungam. Svētīšana Bībelē galvenokārt saistās ar materiālajiem labumiem, pēcnācējiem (Gen 28,3; At 1,11), īpašumiem, labklājību (Rad 24, 35), zemi (Rad 35,12; 48,3), auglību, veselību, uzvaru (At 7, 12-16), spēku un mieru (Ps 29,11). Pilnu svētību sarakstu var atrast Atkārtotā likuma grāmatā (At 28, 3-14), kur apkopoti Derības dāžādās žēlastības savai tautai. Viens no Vecās Derības priestera pamatuzdevumiem bija Izraela svētīšana Kunga vārdā (At 10,8; 21,5) un kaut arī svētība nāca tikai no Kunga, tad priestera funkcija bija piesaukt to pār cilvēkiem konkrētos laikos un apstākļos. Ārona svētība (Sk 6,42-26) iesākas ar tās Autora un cilvēcisko starpnieku pieminēšanu (Sk 6,22), nosaka priesterisko pienākumu to nest (Sk 6,23) un pasludina svētības sekas (Sk 6,27). Dievs ir autors, bet Mozus starpnieks, bet Ārons un viņa dēliem šī lūgšana būs jāizsaka tautai. Priestera uzdevums bija Kunga vārdu izrunāt un 'likt' pār tautu. Ārons šo lūgšanu izteica tuknešainā vidē, kur vēl nebija nostabilizējušās sabiedriskās struktūras, kas nestu drošību. Neskaidros politiskos apstākļos Tuvajos Austrumos ceļošana bija visiai bīstama nodarbe un bija nepieciešams dzirdēt cerības vārdus.

Daži no priesteru svētības jēdzieniem teoloģiski un literāri ir saistīti ar daudziem Vecās Derības fragmentiem, bet īpaši pārsteidzoši sasaucas ar tā sauktajām Svētceļnieku dziesmām jeb pakāpienu vai uzkāpšanas dziesmām (Ps 120-134), jo gan Ārona svētībai, gan šiem daudzajiem Psalmiem raksturīgi ir četri vārdi: svētīt (bērēḵ Ps 128,5; 133,3; 134,3), sargāt (šāmar, piem., Ps. 121), žēlīgs (ḥānan, piem., Ps 123; 130) un miers (šālôm, piem., Ps 122,6–8; 125,2.5; 128,5–6; 133,1). Sargāt jeb saglabāt (bērēḵ) Dieva klātbūtni vajag, lai Viņš dāvātu savu žēlastību, bet Dieva žēlīgā (ḥānan) klātbūtne beigās dod mieru (šālôm). Ar “mieru” svētība noslēdzas līdzīgi kā sākās. Miers Bībelē nav tikai pārtraukums starp nesaskaņām, kaut arī negatīvais aspekts jeb brīvība no visām nelaimēm ir miera galvenā nozīme (Lev 26,6; Īj 21,9), tomēr savā būtībā miers ir piepildīta dzīve visās tās sfērās - materiālā, garīgā, ģimenes un attiecību. Mieram ir dziļa drošības, iekšējās harmonijas un saskaņas pieskaņa. Aizsardzības solījuma mērķis bija nodrošināt Izraelim Derības attiecības ar Dievu, jo Kungs bija Izraela sargātājs (Ps 121,7-8). Jēzus Kristus kā labais gans arī turpina sargāt un uzturēt savu ganāmpulku.

Ebreju vārds “svētība” (berakhah) izcēlies no vārda, kas nozīmē “krist uz ceļiem”. Svētība ir kā lūgšana, ka Dievs dāvās savu žēlsirdīgu klātbūtni un aprūpi saviem ļaudīm. Svētības struktūra ir ļoti vienkārša un tās vienkāršībā ir tās spēks. Tā ir izteikta trīs nevienāda, pieaugoša garuma poētiskās rindās. Ebreju valodā attiecīgi katrā svētībā ir trīs, pieci un septiņi vārdi, līdzskaņu skaits attiecīgi 15, 20, 25. Tādējādi tika radīts iespaids par svētības straumi, kas sākas kā strūkla, kas plūst arvien spēcīgāk. Vārdi “lai Kungs” katra panta sākumā ir kā Dievu kustība pie cilvēkiem, bet otrajā panta daļā lūgums darboties viņu labā. Katrs pants piemin sākumā tiešā un otrajā daļā netiešā veidā Kungu. Uzsvars ir likts uz svētību vienskaitļa piederības vietniekvārdu "tevi", kas norāda, ka Dieva svētība nāk pār indivīdu kopienā un pie kopienas. Jāņem vērā, ka vienskaitļa uzruna var attiekties uz kolektīvo personu - tauta. Svētības iesākuma vārdi “lai Kungs” norāda uz to, ka svētība nenāk automātiski, jo Dievs ir brīvs savā darbībā. “Lai Kungs” ir iesakņots cerībā, ka Dievs žēlīgi turpinās to vadīt kā iepriekš pestīšanas vēsturē, kas šīs svētības senajiem klausītājiem saistījās ar atbrīvošanu no Ēģiptes un Derību Sinaja kalnā.

Šī svētība apkopo Dieva gribu un mērķi Izraela tautai, kas praksē izpaudās reliģiskā kulta un ētisko regulējumu jomā, kas ietver sabiedrisko, ekonomisko, psiholoģisko un garīgo sfēru. Svētība izsaka cerību par nākotni, kas ir centrēta ap Dieva klātbūtni savas tautas vidū un šeit izpaužas Kunga klātbūtnes sajūta caur paklausību priekšrakstiem, kurus Kungs atklāja tautai. Svētība veido tiltu no dievkalpojuma uz ikdienas dzīves svētumu. Svarīgi ir izvairīties no svētības izpratnes kā dievkalpojuma noslēgumu un jāpieņem patiesība, ka svētība savieno svēto darbību ar darba dienas gaitām. Svētība norāda uz vienu pamatpatiesību, ka Dievam mūsu dzīvēs ir centrālā vieta un jāuzticas Viņam. Apustulis Pāvils parasti savas vēstules iesāk ar “žēlastības” un “miera” pieminēšanu (piem., Rom 1,7; 1 Kor 1,3; 2 Tim 1,2) un žēlastība un miers nāk no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus, un parāda apustuļa kalpošanas priesterisko raksturu. Šī svētība piepildīsies laiku beigās, kad mēs skatīsim “Viņa vaigu, un Viņa vārds būs uz viņu pierēm” (Atkl 22,4) un “nekāda nolādējuma vairs nebūs” (Atkl 22,3). Svētrais Asīzes Francisks brālim Leonam uzrakstīja kartiņu, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienān, kurā izmantoja priesterisko svētību, lai stiprinātu garā savu brāli:

“Kungs lai svētī tevi un lai tevi sargā! Kungs lai dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs!

Kungs lai pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru.

Kungs lai tevi svētī, brāli Leon.”

br. Jānis Savickis OFMCap