Ps 29, 1-4, 9b-10, Kunga Kristīšanas svētki, A

Ps 29, 1-4, 9b-10

Attēlots 29. psalma sākums: Exaltabo te Domine... (Gavilējiet Kungam) Angļusakšu ilustrācija no 10.gs. pirmās puses

Šogad Kunga Kristīšanas svētkos pārdomāsim 29. psalmu, kuru dziedam katru gadu apcerot šo pestīšanas noslēpumu. 29. psalms ir vienīgais, kas pilnībā veltīts Dieva goda slavināšanai un neko nelūdz no Kunga. Tas ir viens no senākajiem psalmiem. Psalms iesākas ar Dieva aicinājumu atdot Viņam godu: jūdiem Jeruzālemes svētnīcā un kristiešiem - Euharistijā. Pateicības iemesls ir tas, ka Dievs sūtīja savu Kalpu pie saviem ļaudīm. Tālāk tekstā tiek aprakstīta Dieva varenība un majestāte, kas īpaši atklājas vētrās, jo tā ir kā Dieva balss. Šie simboli sasaucas ar lasījumu no pravieša Isaja grāmatas un Evaņģēlija, kur Gara spēks nāk pār Kunga Kalpu un katru, kas pieņem kristības.

29. psalms ir viens no visvairāk pētītajiem psalmiem un Vecās Derības tekstiem, un iemesls ir tāds, ka Sīrijā Ras Šamra tika atklāti ķīļraksti, kuros bija līdzīgi motīvi, kompozīcija, valodas formas, frazeoloģija, tēli, paralēlismi, metrika un ritms kā 29. psalmā. Bībeles pētniekiem šķiet, ka Ugaritas ķīļrakstu atklāšana apstiprina, ka senā kanāniešu himna Bālam ir aizgūta, pielāgota un izmantota, lai slavētu Kungu. Pērkons, zibens un vētra ir tieši kānaāniešu dieva Bāla izpausmes Ugaritu ķīļrakstos. Psalmista uzmanība ir vērsta uz pērkona negaisu, taču šeit aprakstītā dabas stihija nebija raksturīga Izraēlim, bet vētrai, kas šķērsoja Libānas un Sīrijas zemes, Kanānas teritoriju. Vētras lokalizācija un izmantotā valoda liecina, ka psalms varēja tik izmantots polēmiskos strīdos ar Kanānas reliģiju, jo šajā reģionā pielūdza vētras dievu Bālu. Kad cilvēki gaidīja lietu, viņi griezās lūgšanās pie Bāla (skat. 1 Ķēn 18), un kad lija un zibeņoja, tad pateicās Bālam. Pērkona negaisi Svētajā Zemē ir reti sastopami un tie veidojās pavasarī un rudenī. Virzoties no rietumiem uz austrumiem, tie sākas virs ūdeņiem, Vidusjūrā, un nonāca iekšzemē, tuksnesī. Mežonīgā vētra virzījās pāri Libānas kalniem, salaužot ciedrus, kas ir labi pazīstami ar savu spēku un varenību. Kānānieši uzskatīja, ka jūras reģions ir kaujas lauks starp Jamu, jūras un haosa dievu, un Bālu, auglības un pērkona negaisu dievu. 

Psalmists uzsver, ka vētras balss nav Bāla, bet Izraela Dieva balss. Tiek pieņemts, ka daļa no psalma tika paņemta no kanāniešiem, lai izmantotu to pret Bāla pielūgšanu un apstiprinātu, ka Izraela Dievs ir vienīgais valdnieks pār dabu un tautām. Izraēliešu skatījums uz dabu nekad nav bijis sentimentāls, romantisks vai antropomorfisks. Daba kalpoja kā atgādinājums par cilvēka dievišķajiem pienākumiem, debesu, saules, mēness un zvaigžņu brīnumu, kas demonstrē Dieva likumu un valdības spēku (Ps 8, 19, 104). Acīmredzams, ka Izraēls apzināti atsaucās uz apkārtējo pagānu reliģijas aspektiem (piem., ēģiptiešu, kānaāniešu un babiloniešu), lai apstiprinātu, ka tas, ko pagāni uzskatīja par saviem dieviem, attiecas tikai un vienīgi uz Izraēla Dievu. 29. psalms ir labi zināms piemērs auglības dieva Bāla varas atribūtu pielietošanai Izraela Dievam, lai pierādītu, ka šādas īpašības piemīt tikai Viņam. Tas notika polemisku iemeslu dēļ, nevis reliģiskā radošuma trūkuma dēļ.

Dievs sēž tronī pār plūdiem (Rad 6-9). Zemes pamatu drebēšana atgādināja Noasa plūdus. Dievs pakļauj haosu un ir spēcīgāks par visu, kas tam pretojas. Vētra un plūdi simbolizē cilvēka grēku, taču vēl vairāk parādīja Dieva kontroli pār visiem dabas spēkiem. Dievs tiek attēlots kā haosa sakārtotājs un Kunga apraksts šajā psalmā sasaucas ar kanāniešu mitoloģiskajiem tēliem, kur haosu bieži raksturoja kā ūdeņus negaisā, un dievība, kas varēja kontrolēt šos ūdeņus uzskatīja par galveno dievu. To visu paveic tikai Dieva balss un nevis uzvara kosmiskā cīņā, jo Dievam nav ar ko un par ko cīnīties kā tas bija pagānu dieviem. Šī balss īsteno varu pār kosmiskajiem haosa spēkiem un pār valstīm un tautām. Psalmists apzināti izmantoja kanāniešu valodu un tēlus, lai uzsvērtu Kunga spēku un uzvaru pretstatā naidīgā Bāla vājumam. Psalmā ir daudz dažādu mitoloģisku tēlu un iesākas ar Dieva goda izteikšanu. Izsaukums ir vērsts pie Dieva dēliem un tādā veidā Izraēls demitoloģizēja maznozīmīgas apkārtējo tautu dievības, un visus garus atzīst par vienkāršiem debesu radījumiem vai eņģeļiem (Ps 8,6) un nevis daudzdievības izpausmi.

Visā psalma vienpadsmit rindās Dieva vārds parādās astoņpadsmit reizes un tas ir lielisks Vecās Derības doksoloģijas piemērs, kurā tiek slavēta Kunga vara pār visumu. Šis spēcīgais, aizkustinošais psalms uzsver Dieva diženumu. Šis psalms virzās no debesīm uz zemi, kur pērkona negaiss ar biedējošu niknumu virzās no jūras, pāri kalniem un tālāk uz tuksnesi. Psalms beidzas ar atsauci uz Dieva tautu un meklē tiem spēku un mieru. Psalmā septiņas reizes atkārtojas vārdi “Kunga balss” un kā tā sadrebina zemi un klausītājam ļauj iztēloties sevi lielas vētras centrā ar zibeņiem un pērkoniem. Interesanti, ka Kungs nerunā ar vārdiem, bet ar savu baismīgo balsi, kas sakustina visu radību. Psalms atklāj Dieva varenību un godu. Iemesls kāpēc Viņam jādod gods ir tas, ka Kungs valda pār dabu ar savu vārdu. Doksoloģija ir Dieva pielūgsmes galvenā iezīme. Kristieši saka: “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam” vai Svētajā Misē: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un citos veidos. Vecajā Derībā īpaši izteiksmīgi 29. psalms izsaka Izraela doksoloģiju Dieva godam.

Kunga Kristību svētku liturģiskais konteksts šim psalmam dod dziļāku nozīmi un skaidro Kunga teofāniju Jordānas ūdeņos, kur Dieva “balss no debesīm sacīja: 'Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.' ” (Mt 3,17). Psalmā tiek teikts, ka arī vētrā visums pieder Dievam, bet Jēzus kristībās, ka Viņš ir Dieva Dēls. Šis psalms mums atgādina, ka Dieva spēks un miers dabā darbojas, un padara to pieejamu cilvēkiem. Psalma saturs attēlo to, ko Kunga spēks var izdarīt un cik nomierinošs ir Viņa sniegtais miers. No tā visa izriet, ka, ja cilvēki vēlas izmantot Viņa spēku vai mieru, viņiem ir jāpierāda sava uzticība, atzīstot, ka viss gods un spēks pieder Viņam, taču viņiem tas jādara saskaņā ar Kunga gribu. Apustulis Pāvils rakstīja Filipas draudzei, ka viņš atteicās no visa, kas traucēja Kristus un Viņa augšāmcelšanās spēku  un gribas pazīšanai (Filip 3,1-11). Svētie uz zemes pievienojas eņģeļu un erceņģeļu pulkam debesīs, lai bezgalīgi slavētu to, kurš ir cienīgs saņemt godu, jo ar savu vareno vārdu Viņš ne tikai visu radījis, bet arī uztur (Ebr 1,3). Jaunajā Derībā mēs redzam, ka Jēzus Kristus nomierina vētras, staigā pa ūdens virsmu, pārvērš ūdeni vīnā un pat Viņa nāvi pavada zemestrīce. Tas viss apliecina, ja Jēzus ir debesu un zemes Kungs, un ticīgie griežas pie Pestītāja, lai savā dzīvē pieredzētu Viņa spēku un mieru. Baznīca godina “Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem” (Mk 14,62), kura priekšā “visi mestos ceļos” (Filip 2,10), lai laikam piepildoties Jaunajā Jeruzalemē tautas dzīvotu Dieva klātbūtnē (Atkl 21, 1-3).

br. Jānis Savickis OFMCap