Is 8, 23b-9,3, III svētdiena, A

Is 8, 23b-9,3

 "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu,
tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Is 9,2)
Franciskāņu misāle no Francijas, 14.gs. vidus

22. janvāra svētdienā Dieva vārds atklāj mums Jēzu kā gaismu, kas apgaismo pasauli un praksē Viņa darbība saistījās ar dažādu vietu apciemojumu. Evaņģēlists Matejs rakstīja, ka Kungs apmeklēja Zebulūnas un Naftālī pilsētas un uzsvēra, ka tādā veidā piepildījās pravieša Isaja vārdi: “Zebulūna zeme un Naftālī zeme - ceļš uz jūru viņpus Jordānas, citu tautu Galileja; tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē, gaisma uzaususi” (Mt 4, 15-16; sal. Is 8,23; 9,1-2). Asīrijas valdnieks Tiglat-Pilesers III 734-732 g. pirms Kr. iekaroja lielu daļu Izraela teritorijas un Samariju padarīja par marionetes valsti, ko pārvalda asīriešu izvēlēti pārvaldnieki. Asīrieši iekarotās zemes iedalīja trīs daļās: Megido (pagānu Galileja), Dora (“jūras ceļš”) un Gileada (“gar Jordānu”). Isajs deva tautai cerību par šīm zemēm, kuras ķēniņam Ahazam atņēma un izpostīja asīrieši (732-722 g. pirms Kr., 2 Ķēn 15) un no kuras tika deportēti pirmie jūdu, un no šī laika šīs zemes bija pagāniskas jeb tālu no Dieva, bet Jēzus ar savu klātbūtni liecināja, ka Dievs ir arī ar Galilejas iedzīvotājiem.

Kad pravietis runā par nākotni, viņš skatās daudz tālāk nekā skarbā īstenība viņam apkārt to ļāva, jo sludināja par dienām, kad abas izvēlētās tautas karalistes apvienosies viena un cēla Dāvida dinastijas turpinātāja vadībā. Pravietojumu Izraela nākotnes godam Isajs iesāka ar pašu ziemeļu zemju pieminēšanu, kuras visvairāk apdraudēja Asīrija. Nākotnē šo zemju iedzīvotāji priecāsies, jo tiks izglābti no Asīrijas žņaugiem. Pravietis izmanto vairākas metaforas, lai aprakstītu Dieva jauno žēlastības darbu. Iekarotajā zemē cilvēki bija noskumuši, izsalkuši un neapmierināti ar ķēniņu, jo pieredzēja vardarbību un nabadzību. Iekarotā tauta, kas pakļauta virskungu iegribām un prasībām, ir bezspēcīga un baiļpilna, jo jebko var atņemt valdnieks vai pat padarīt par vergiem. Šādā pasaulē glābiņš nevar nākt no valdniekiem. Tumsā cilvēks neredz kur spert nākamo soli, bet pravietim Isajam gaisma ir kas vairnāk nekā spēja redzēt. Svarīgākā gaisma šeit ir spēja ieraudzīt Dieva darbus, jo ja cilvēki vairs nevar redzēt Dieva darbību un glābšanu pagātnē, tad vēl aktuālāk vai ieraudzīs kā Viņš darbojas tagad un tāpēc viņi meklē patvērumu pie svešiem dieviem, jo neredz Dievu ne pagātnē, ne tagadnē. Dievs ienāk pasaulē, lai apspīdētu cilvēkus un lai viņi pieredzētu Kunga klātbūtni un priecātos. Dieva atzīšana ir svarīgāka nekā redzēšana, jo cilvēki neredz tikai gaismu, bet to, kas darbojas tajā.

Kristus nestā pestīšana kristīgajā tradīcijā tiek izprasta kā no Dieva nākošā gaisma, kas uzvar tumsu un atbrīvo nomocītos cilvēkus. Gaismas un tumsas tēli ir ierasta Vecās Derības pasaules valoda, kur Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5) un ir apsedzies ar “gaismu kā drānu” (Ps 104,2) un atklājas kā “mūžīgās gaismas atspulgs” Gudrībā (Gudr 7, 26). Tieši tāpēc mesijas ienākšana vēsturē tiek izteikta izmantojot gaisms tēlus (Is 9,1). Fragments sākas ar tumsu, kuru uzveic gaisma, jo iepriekš Galilejā cilvēki meklēja okultās gudrības no dažādiem mēdijiem un noraidīja Dieva gudrību; cilvēki izmisīgi un drūmi klīda pa zemes virsu meklējot kādu piepildījumu savām dzīvēm “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (Ef 2,12). Kārtējo reizi Dievs teica “Lai top gaisma” (Rad 1,3), “jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaismas, - ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2 Kor 4,6). Jēzus Kristus pats par sevi saka: “Es esmu pasaules gaisma” (Jņ 8,12). Kungs Jēzus nāca ar mācību, brīnumiem un zīmēm, un uzsāka Dieva valstības sludināšanas uzvaras gājienu tumšajā Galilejā vai mūsdienu vietās un sirdīs.

br. Jānis Savickis OFMCap