Sof 2,3; 3,12-13, IV svētdiena, A

Sof 2,3; 3,12-13

Pravietis Sofonijs sež pie neaprakstīta rakstu ruļļa

Manuskripts tapis Hagano pilsētā (Francija)

1441 - 1449.g.

29. janvāra svētdienas Vārda liturģijā uzsāksim lasīt Jēzu Kalna sprediķi līdz pat gavēņa laikam un šajā svētdienā pārdomāsim Kalna svētības (Mt 5,1-12). Baznīca turpmākajās svētdienās parādīs mums laba Kunga mācekļa tēlu. Lai mēs uzsāktu šo māceklības ceļu, esam aicināti meklēt Kungu. Atkārtotā Likuma grāmata uzsver: “Taisnību, taisnību meklē, lai tu dzīvotu un iemantotu to zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!” (At 16, 20). Jēdzienam "meklēt" šeit ir spēcīga piepūles, dedzības, neatlaidības un neelastības pieskaņa un ietver cieņu pret taisnību un izpratne, ka par to ir uzstājīgi jācīnās, lai to nepazaudētu. Šajā svētdienā primais lasījums tiek ņemts no pravieša Sofonija grāmatas un fragments sākas ar trīškāršiem vārdiem: “meklējiet” (Sof 2,3). Pravieša Sofonija laikabiedri bija pravieši Nahums un Habakuks, kuri darbojās 7.gs. pirms Kr., kad aktīvs bija arī pravietis Jeremijs un pāris desmitgades līdz Jeruzālemes nopostīšanai. Par Sofonija personu nekas nav zināms. Sofonija grāmatā ir izklāstītas vispazīstamākās tēmas, kuras pārdomāja iedvesmotie Bībeles autori pirms Babilonas gūsta. Sofonijs formulē domas izmantojot daudzus ierastus izraēliešu tēlus un tradīcijas: Kunga diena, radīšana, Siona un derība.

“Kunga diena” ir viena no Sofonija grāmatas galvenajām tēmām un šo izteicienu pravieši izmantoja, lai norādītu laiku, kad pašreizējo situāciju nomainīs Kunga iecerētā lietu kārtība. Kunga dienas jēdziens vēlas aktivizēt pravieša vārdu klausītāju uztveri un simbolizē Dieva dusmas par cilvēku galveno grēku — atkrišanu, apostāzi. Lielākā daļa pravietiskajā literatūrā atrodamo paredzējumu atspoguļo virzību uz ideālo stāvokli. Kļūst skaidrs, ka jaunais stāvoklis ir jāsasniedz nevis ar vienu milzīgu Dieva iejaukšanos, bet gan ar procesu, kurā tiek risināta netaisnības problēmu, kas ir liels drauds vēlao mērķu sasniegšanai. Tā rezultātā pirms Kunga dienas var būt vairākas “Kunga dienas”, kas ieviesīs jaunu kārtību, kas vairs nekad netiks apdraudēta. Bībeles pravietiskajā literatūrā bieži var atrast pravietojumus par tuvāko nākotni, kas sajaukti ar tālākiem un apokaliptiskiem elementiem. Sofonijs redzēja gan Jeruzalemes krišanu, kas notika vairākas desmitgades vēlāk, gan priekšskatīja Dieva pēdējo spriedumu pasaulei. Sofonijs šo tuvojošos Dieva taisnības dienu apraksta ar spēku un asumu. Šādos apstākļos Sofonijs liek meklēt Dievu. Kāpēc lai mēs meklētu to, kurš mūs tiesās? Viņš ir jāmeklē, jo Viņš ir Tas, pret kuru mēs esam grēkojuši, un tāpēc Viņam ir mums jāpiedod, jo Viņš ir mūsu vienīgā cerība. Ja Kungu meklē ar pazemību, atzīstot savu vājumu un vajadzību, var saņemsiet patvērumu Viņa dusmu dienā. Pravieša misija ir ne tikai atklāt pārkāpumus, bet arī sniegt cerību grūtībās nonākušajai tautai.

Dievs no savas tauta prasīja pazemību, lai varētu īstenot Dieva solījumus savā dzīvē. Pazemības meklēšana ir nepieciešams elements attiecību veidošanā ar Dievu un liecina par patiesu gudrību, kas praksē izpaužas atmiņā par Kunga klātbūtni un sevis pazīšanā. “Zemes zemie” (Sof 2,3) jeb pazemīgie tiek slavēti un sasaistīti ar evaņģēliskajām Svētībām (Mt 5, 1-12) un tādā veidā Matejs parāda, ka “garā nabagie”, kuriem “pieder Debesu valstība” (Mt 5,3) nav nekāds jaunievedums, bet praviešu attīstīta doma par nabadzīgo un taisnīgo mazākumu. Bībele tik ļoti neinteresējas par kvantitāti vai skaitliskumu, bet to, ka maza cilvēku grupa var iemiesot ideālu jeb daļiņa bieži reprezentē kopumu. Kad 8. gs. pirms Kr. pravieši sāka pravietot par Jeruzālemes un Svētnīcas nopostīšanu, viņi runja par mazu tautas daļiņu, atlikumu. Mācekļu pulciņš ap Jēzu ir pazemīgs un zems kā pravietoja Sofonijs, un šī kopiena pārtapa Baznīcā. Isaja grāmatā (Is 8, 16-18) lasām kā ap šo pravieti pulcējās nabadzīgu mācekļu grupa, bet pēc simts gadus Sofonijs rakstīja, ka “Es atstāšu tev apspiestus un nabagus ļaudis un tie zemosies Kunga vārdam! [...] neviens tos vairs nebaidīs” (Sof 3,12-13). Izraela atlikums pulcēsies ap Mesiju un Viņš būs atlikuma galva un gods. Šis atlikums atgriezīsies pie Dieva. Praviešiem atlikums bija tā tautas daļa, kura izglābās no Dieva soda (Is 4,2; Jer 6,9; 40, 15; 42, 15; Am 5,15; Mih 3, 12; 5,6; Sof 3,13). Pravietis Jeremijs izprata atlikumu kā mazu cilvēku grupu no Jūdas, kuri netika deportēti un palika Apsolītajā zemē. Šī atlikuma doma piepildījās Jēzū Kristū, jo sevī Viņš ietvēra visu Izvēlēto tautu. Kristīgā pestīšanas ideja nav izprotama bez šī jēdziena, kurā daļa pārstāv visus. Ne visi jūdi atmeta Jēzu, tomēr visi nabadzīgie garā Viņu pieņēma un tādā veidā kļuva par atjaunotā Izraela iedīgli, uzticīgos Jaunajai Derībai un tas bija Izraela atlikums par kuru rakstīja Vecās Derības pravieši un piepildījās Baznīcā.

br. Jānis Savickis OFMCap