Is 7, 10-14
 |
| "Zīmes" Dievmātes ikona, Krievija, 19.gs. |
Ceturtajā Adventa svētdienā Evaņģēlijā lasām par svēto Jāzepu*, kurš pieņēma Dieva gribu un Jēzu par savu bērnu. Pretēja stāja bija ķēniņam Ahazam (valdīja 732–716. g. pirms Kr.) ar kuru iepazīstamies pirmajā lasījumā. Ahaza laikā Jūdas valsts piedzīvoja krīzi (2 Ķēn 16,5-20) un karus, kas ķēniņu ļoti biedēja un dezorientēja. Viņš arī zaudēja cerību un negribēja Dievam lūgt palīdzību, un slēpās aiz viltus pazemības: “Kungu es nepārbaudīšu!" (Is 7,12). Ahazs vairāk uzticējās savai politiskajai stratēģijai, taču Dievs nolēma darboties un caur pravieti Isaju pavēstīja par spēcīgu glābēju Emanuēlu - Dievs ir ar mums. Šī persona būs palīdzības un klātbūtnes zīme tam, ka Dievs ir savas tautas vidū. Dieva vārda vēsts ir cerīga, jo Dievs sāks iesaistīties vēl aktīvāk vēsturē. Isaja grāmatas 7.-12. nodaļas tiek dēvētas par Emanuēla grāmatu, kuras centrālo vēsti pauž trīs fragmenti par mesiju (Is 7,10-17; 9,1-6; 11,1-10) un apraksta viņa personu, darbību un valdīšanu. Bērna motīvam šajās nodaļās ir liela loma un sasaucas ar nevainību, sākumu un vājumu. Uzticība Dievam ir viens no pravieša Isaja vēsts pamatmotīviem un ir veids kā Jūda varēs izvairīties no postošās nākotnes. Izvēlētajai tautai jādzīvo pasaulē ar uzticību Kungam vairāk nekā ierastajiem principiem, kas valda starp tautām un sabiedrībām.
Izraela un Sīrijas valsts sacēlās pret Asīrijas lielvaru (2 Ķēn 16, 5-18; 2 Hr 28, 5-21) un centās iesaistīt savā savienībā Jūdu, kuru apdraudēja arī filistieši un edomieši. Ahazs bija tādā kā ielenkumā. Ahazs nevēlējās iesaistīties militārā koalīcija kopā ar citām mazām valstīm pret Asīriju un meklēja veidus kā iegūt sev drošības garantijas no pašas Asīrijas. Pravietis atzina, ka īstermiņā ķēniņa stratēģija atrisinātu problēmas, tomēr ilgtermiņā iznākums būtu pretējs ķēniņa darbības mērķim, kuram bija jāaizstāv Jūdas neatkarība. Isajs aicināja neievērot koalīcijas draudus, jo tā bija nolempta neveiksmei. Isaja atpazina kaut ko vēl svarīgāku un tā bija liela ticības krīze, jo Ahazs sliecās lūgt palīdzību Asīrijai un pravietis gribēja glābt viņu.
Dievs caur pravieti Isaju uzrunāja ķēniņu. Isajs gribēja pārliecināt Ahazu, ka viņam nekas nav jādara, lai glābtu Jūdu, bet ir jāuzticas Dieva vārda apsolījumam, jo citas stratēģijas nenesīs augļus. Ahazs juta, ka viņam ir kaut kas jādara un nepieņēma pravieša piedāvājumu. Isajs aicināja Ahazu uzticēties Dievam pat grūtā dzīves situācijā un atsaucoties uz Natana pravietojumu Dāvidam, atgādina, ka Dievs nevar pievilt un pamest Dāvida namu. Pravietiskā vārda mērķis bija pārliecināt ķēniņu, lai viņa ticība būtu nelokāma vienīgajam Dievam. Ķēniņa lūgums Dievam pēc zīmes bija paredzēts kā viņa labās gribas apliecinājums, tomēr Ahazs izlikās, ka negrib pārbaudīt Dieva spēku un atmeta piedāvāto palīdzību.
Ahazs izvēlējās iet savu ceļu un noteica savas paaudzes likteni, tomēr Dievs ir labs un neprasīja no Ahaza kaut kādu nesaprātīgu ticības rīcību, bet vien lūgt zīmi, jebkādu zīmi kādu viņš iedomāsies, pierādījumu, lai parādītu, ka ir Dievs nopietns ķēniņa sabiedrotais. Kāpēc Ahazs atteicās? Viņš nevēlējās uzticēties Dievam un izteica to dievbijīgā veidā, bet tā bija izveicīga un apķērīga liekulība. Viņš zināja, ka Dievs neizvirza nekādus nosacījumus, bet saprata, ka, ja viņš Dievu ielaidīs savos lēmumus, tad Viņš būs patiesais Valdnieks un noteicējs. Ahazs parādīja kā var noraidīt ticību ar gribas lēmumu neskatoties uz visām pozitīvajām liecībām un savu neticību parādīt kā dievbijību. Iniciatīvu pārņēma Dievs un lietoja jaunas sievietes, jaunavas tēlu, kura ieņems un dzemdēs dēlu. Vārds “Emanuēls” (Immānū-Ēl) burtiski skan “Aiz mums Dievs” un šis vārds ir dziļi simbolisks, bet arī abpusēji uzlūkojams, jo Kungs var būt “ar mums” vai arī kā tas varēja likties Isaja klausītājiem, ka šī klātbūtne var arī sodīt.
Par kādu māti un kādu bērnu domāja Isajs? “Almah” ebreju valodā nozīmē jaunu sievieti, kas vēl nav dzemdējusi, bet ne obligāti jaunavu, jo šādu sievieti apzīmē ar atsevišķu vārdu “betulah”. Jāņem vērā, ka 3.gs. pirms Kristus jūdi pārtulkoja Bībeli grieķu valodā un ebreju “almah” pārtulkoja ar grieķu vārdu “parthenos” (jaunava), nevis “neanis” (jauna sieviete, meitene), kas vairāk derētu, lai pārtulkotu vārdu “almah”. Rakstu tulkotājiem jau vairākus gadsimtus pirms Kristus bija pašsaprotams, ka mesijai jādzimst no jaunavas. Evaņģēlists Matejs izmantoja šo grieķu Bībeles tekstu un pēdējo gadsimtu ticību šajā jautājumā rakstot par Jēzus piedzimšanu (Mt 1,23). Pirmajiem kristiešiem jau nebīja šaubu, ka Isajs pravietoja par jaunavu no kuras piedzims Mesija, Jēzus Kristus.
Rietumu kristietībā cauri gadsimtiem lielu uzmanību piesaistīja vārdi par jaunavīgo ieņemšanu (Is 7,14), bet austrumu kristietībā šajā Isaja grāmatas fragmentā ar lielāku vērību uzlūkoja “zīmi”, kas ir arī ikonogrāfisks motīvs “Zīmes Dievmāte”** ikonai, grieķiski “Panagia”, krieviski “Знамение”. Isaja pravietojums, ka jaunava ieņems un dzemdēs dēlu, un nosauks vārdā Emanuēls ir Kunga dotā zīme. Zīmes Dievmātes ikona parāda jaunavu Mariju “oranta” (lūdzošās) stājā un Bērns Jēzus lūdzas viņas krūtīs, Otrā dievišķā Persona, godības aplī, kas simbolizē Viņa dievišķo dabu, kas tagad ir iemiesojusies. Efezas koncilā (431.g.) svētā Aleksandrijas Kirila vadībā Baznīcas tēvi godināja Dievmāti (Theotokos), kas savā klēpī nesa bezgalīgo un neaptveramo Dēlu un šī Jaunava nesa sevī Vārdu (Logos), kurš kļuva miesa. Par godu šim koncilam tika izveidots Dievmātes attēls Konstantinopoles imperātora kapelā un šo ikonu kopēja visā impērijā un ārpus tās. 11.gs. šis ikonas motīvs ir jau sastopams Venēcijā un Kijivā, bet Kievzemē šī ikona izmantota ikonostasā un 16.gs. tika zīmēta uz griestiem.*** Efezas koncils iedrošinātā Dievmātes ar Bērnu ikonogrāfiju, kas attīstījās visos gadsimtos, jo Marija tika oficiāli atzīta par Dieva pestīšanas plāna izšķirošo personu, kas pasaulei rāda pasaules centrālo personu. Kristus joprojām mūsu dzīvēs ienāk caur dažādām konkrētām zīmēm, kuras īpašā veidā piedāvā liturģija un Baznīcas māksla.
*** Aidan Nichols, There Is No Rose: The Mariology of the Catholic Church, Minneapolis: Fortress 2015, 159-160.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru