Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Lk 19, 1-10

Jēzus aicina Zaheju kāpt lejā
Manuskripts no Nīderlandes
 1430.g.

Iepriekšējos gados Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām Pirmās Ķēniņu grāmatas fragmentu, 84. psalmu un lasījumu no Pirmās vēstules Korintiešiem, bet citās svētdienās ielūkojāmies jau divas reizes Lūkasa Evaņģēlija stāstā par Jēzus tikšanos ar muitnieku Zaheju*. Šajā svētdienā vēl vienu reizi apcerēsim šo notikumu, lai vēl dziļāk izprastu šo dzīvi pārveidojošo tikšanos ar Kungu saistībā ar šīs svētdienas svētkiem. Šajā lasījumā ir apslēptas svarīgākās Evaņģēlija vēstis un vērtības. Divas personas, Kungs un grēcinieks, satikās un piedzīvoja pestīšanu. Vārds Zehejs ebrejiski Zakkai jeb šķīsts, tīrs, nevainīgs ir pārsteidzošs šīs svētdienas Evaņģēlijam, jo viņš bija bagāts virsmuitnieks un cilvēki uzlūkoja viņu kā grēcinieku. Jēzu ejot garām kokam, kur bija uzkāpis Zahejs, lai redzētu (Lk 19,3.4.7: choraō) Jēzu, Kungs paskatījās (Lk 19, 5: anablepō) uz augšu. Evaņģēlists Lūkas izmantoja divus dažādus vārdus, lai apraktītu skatīšanos. Jēzus skatījās kā Kungs, kurš redz, kas notiek Zaheja sirdī un saprata, ka viņa rīcība nav tikai ziņkārības vadīta, “jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi” (1 Sam 16,7). Tēlaini skatoties Zaheja uzkāpušu koka var skaidrot, ka viņa dzīve nonāca sarežģītā situācijā no kuras viņš pats nezināja izeju un kā no tās nokāpt, un Kunga iniciatīva deva viņam atgriešanās impulsu.

Jēzus atbildēja uz Zaheja vēlmi ieraudzīt Viņu un gāja uz viņa māju. Pirmais, kas ir jāievēro, ka Zahejam bija liela vēlme un tas ir svarīgs šī stāsta elements un patiesība par katru cilvēku, jo cilvēki seko savām vēlmēm. Ja pozitīvi palūkojamies uz Jēzus vārdiem “Kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds” (Lk 12,34), tad atklājam dziļu patiesību par cilvēku, kurš seko savām vēlmēm, bet paliek tikai jautājums, vai velme ir cēla, slikta vai greiza. Jo spēcīgāka vēlme, jo vairāk tā var pārvarēt dažādus šķēršļus un ierobežojumus. Zaheja vēlme ļāva viņam pārvarēt sava mazā auguma barjeru un ieraudzīt Kungu. Paliek jautājms kāda bija Zaheja vēlme, vai tikai ziņkārība vai kas vairāk. Noteikti, ka viņš nebija apmierināts ar savu dzīvi, jo savādāk ignorētu klaidoni, kurš staigā ar slimiem un nabadzīgiem ļaudīm. Viņš saprata, ka Jēzus viņam kaut ko var dot vai izdarīt. Jēzus ieraudzēja ne tikai Zaheju, bet arī viņa vēlmi un ne tikai uz to atbildēja, bet paplašināja un atklāja tās dziļumus pašam Zahejam. Viņā atklājās dažādas iespējas un muitnieks bija gatavs izdalīt pusi no savām mantām. Katrs grēcinieks, kurš dzīvo netaisnībā, var kādā dzīves posmā pieredzēt lielāku vēlmi pēc labā un taisnīgā, kas simboliski izpaužas došanās ceļā, sekošanā vai kā šajā Evaņģēlijā, kāpšanā kokā un mantas dalīšanā. Bagātnieki izvairās no smieklīgām situācijām, bet Zahejs tādā iegāja, bet tā vēl nebija atgriešanās. Jēzus vārdi “steigšus” izsaka Viņa lielās rūpes par cilvēka glābšanu “šodien” (19,5). Tekstā divas reizes ir vārds “šodien” un tam ir liela nozīme.

Vārds “jāpaliek” (Lk 19,5) uzsver paliekošu un reālu Kristus klātbūtni Zaheja namā, un tam ir liela nozīme Emausa stāstā (Lk 24,29)**, bet Jāņa Evaņģēlijā šis vārds izska vēstī par Jēzus Euharistisko klātbūtni: “Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā” (Jņ 6, 56, skat. 6,27). Zaheja dzīvē “pestīšana” īstenojās “šodien”. Vārdi “šodien” un “pestīšana” ir būtiski jēdzien, kuris evaņģēlists Lūkas lieto savā darbā. Šī "pestīšana šodien" notika maltītes laikā. Sēdēšana pie viena galda simbolizē vienotību un Jēzus izvēlējās šo zīmi, lai izteiktu savu vienotību ar mācekļiem un mācekļiem savā starpā. Jēzus kopība ar grēciniekiem bija pretrunā ar šķīstības priekšrakstiem, kas aizliedza jūdiem sēdēt pie galda kopā ar pagāniem un grēciniekiem. Jūdi domāja, ka Dievu pagodina ar attālināšanos no grēciniekiem, bet Jēzus rīkojās pretēji un parādīja, ka Dievu jāgodina daudz savādāk. Atgriešanās iesākas ar dziļu vēlmi sastapt Kungu un mazums, grēcīgums, ierobežojumi nav šķērslis, jo Kunga uzmanība pārvar visas barjeras un ieved Viņu mājās. Jēzus Zahejam teica, ka “man šodien jāpaliek tavā namā” un līdzīgi uzrunāja noziedznieku uz krusta: “šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23, 43).

Kristieši sākotnēji praktizēja maltītes sadraudzību un evaņģēlisti rakstot savus darbus mēģināja kristiešu draudzēm parādīt kādām jābūt šīm maltītēm, sadraudzībai un kalpošanai un kā jāsvin Euharistija. Evaņģēlists Marks uzsvaru liek uz Krustāsisto Kungu, ka Viņam jābūt centrālai Personai kristiešu kopienā un Euharistijā. Evaņģēlists Matejs arī pievēršas Jēzus centrālai lomai un grēku piedošanai, kas saistās ar euharistisko biķeri un aicināja kristiešus kalpot izsalkušajiem, izslāpušajiem, slimajiem, kailajiem un ieslodzītajiem (Mt 25). Apustulis Jānis rakstīja par “dzīvības maizi” (Jņ 6, 25-71) un kāju mazgāšanu Vakarēdiena laikā (Jņ 13), lai atpazītu Euharistijas laikā Kungu, kurš kalpo un mīl. Lūkasa Evaņģēlijā var atrast desmit mielastus, kas sagatavo Pēdējam Vakarēdienam. Trīs no tiem sāsta par Jēzus kalpojuma sākumu (Lk 5,27-39; 7,36-50; 9,10-17), četri mielasti bija Jēzus ceļā uz Jeruzālemi (Lk 10,38-42; 11,37-54; 14,1-35; 19,1-10), bet pēc Pēdējām Vakariņām divas maltītes: Emausā (Lk 24, 13-35) un īsi pirms debeskāpšanas Jēzus ēda zivis (Lk 23, 36-49). 

Evaņģēlistam Lūkasam Euharistijas pirmtēli ir Pēdējo Vakariņu aprakstā un stāstā par Emausu. Viņš uzsvēra atvērtību uz atraitēm vai spitālīgajiem (Lk 4, 26-30), muitniekiem (Lk 5,27-38) un šis svētdienas varoni Zaheju, kā arī maizes laušanu un dalīšanu ar nabagiem (Apd 2, 42-47), kas ir kā Euharistijas augļu nešana ārpus sapulces. Euharistijai jābūt kā Levija mielastam, kurš sāka sekot Jēzum (Lk 5,27-38), grēciniece, kura no Kunga saņēma vārdus farizeja Sīmaņa namā: “viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl” (Lk 7, 47), mielasts Marijas un Martas namā (Lk 10,38-42), pazudušā dēla atgriešanās bagātīgās dzīres (Lk 15, 1-2.11-32). Visos Evaņģēlijos Euharistijai un sadraudzībai bija jāved ticīgos uz kalpošanu kopienas ietvaros vai ārpus tās, bet Lūkasam visā stāstījumā mielastiem ir īpaši liela nozīme. Jēzu pat apsūdzēja, ka Viņš ir “izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs” (Lk 7, 34). Pārmetums, ka Viņš ir grēcinieku draugs (gr. philos) tieši attiecās uz Kunga draudzību un mīlestību. Rakstu mācītāji un farizeji neatteica tiem, kas bija jau nožēlojuši grēkus un bija gandarījis par tiem, bet Jēzus pieņēma un mīlēja grēciniekus vēl pirms viņu pārmaiņas un atgriešanās. Jēzus nenosodīja cilvēku, bet izrādīja iecietību un sirsnību, un pievērsās konkrētajai personai. Kā Jēzus bija klātesošs dažādos mielastos tā kristieši Euharistijā pie galda sastapās ar to pašu Krustāsisto, augšāmcelto un dzīvo Kungu, kurš vēlas būt kopā ar visu kopienu un katru ticīgo atsevišķi.***

Jēzus Kristus dzīvē, ciešanās un nāvē pestīšana kļuva taustāma, dzirdama un redzama, un daļa no pestījošajiem notikumiem turpina pastāvēt Baznīcā sakramentālā veidā. Kunga dzīves noslēpumi ir pamats sakramentiem un tas, kas bija redzams Pestītāja dzīvē caur Baznīcas kalpojumu ir pieredzams ticības dzīvē. Sakramenti ir kā Jēzus pestījošās darbības paplašinājums vēsturē un zīmes, ka Viņš pats ir klātesošs. “Baznīcas žēsti ir paša Kristus žesti, kurš noliecas pār cilvēka vājumu Baznīcā, tāpat kā Viņš noliecās pār kroplu ķermeni, pieņemot tādu kāds tas ir, lai to mainītu. Piemēram, vārdi, ar kuriem Viņš vērsās pie grēcinieka Zaheja - “Zahej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā” (Lk 19,5) - atkārtojas katrā Euharistijā, kad Jēzus aicina cilvēkus: “Es nāku pie tevis”. Euharistijā var arī piekļauties Jēzum cieši blakus kā māceklis, kuru Jēzus mīlēja, jo Viņš ir mūsos un mēs Viņā.”**** 

* Lk 19, 1-10 & Lk 19, 1-10
** Artūrs Džasts, Lūkas Evaņģēlijs 9:51 - 24:53, Rīga: Luterisma mantojuma fonds 2003, 750.lpp.
*** Gordon Lathrop, The four gospels on Sunday: the New Testament and the reform of Christian worship, Minneapolis: Fortress Press 2012, 47-51.lpp.; Bryan Spinks, Do this in Remembrance of Me: The Eucharist from the Early Church to the Present Day, London: SCM Press 2013, 14-15.lpp.

**** Christoph Schönborn, God Sent His Son: A Contemporary Christology, San Francisco: Ignatius Press 2010, 195.lpp.; Кристоф Шенборн, Бог послал Сына Своего: Христология, Москва: Христианская Россия 2003, 233-234.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap