Rad 18, 1-10a, svētdiena XVI, C

Rad 18, 1-10a

Trīs vīri apciemo Ābrahamu,

manuskripts no Anglijas,

tapis starp 1350-1374.g.

17. jūlija svētdienā Dieva vārds kā pirmo lasījumu piedāvā fragmentu no Radīšanas grāmatas, kurā Ābrahams un Sāra uzņem ciemiņu līdzīgi kā šīs svētdienas Evaņģēlijā Marija un Marta uzņēma Jēzu. Saskaņā ar Dieva plānu Ābrahamam jāiesāk svētības ceļš, kas neierobežojās tikai ar viņu, bet izpletīsies uz izvēlēto tautu, kas izcēlās no viņa un caur šo tautu sasniedza visas pasaules tautas. Dieva solījumi lika Ābrahamam vienmēr lūkoties nākotnē un tos stiprināja jaunas Dieva atklāsmes. Dieva solījums varēja likties absurds, jo vārdi, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu atdūrās pret īstenību, jo Sāra bija neauglīga (Rad 11,30; 16,1-12). Viegli ir saprast Ābrahama skumjas: “Kungs Dievs! Ko tu man dosi?! Es esmu bez bērniem [...] Tu man neesi devis pēcnācēju” (Rad 15,2-3). Ābrahams pieņēma Dieva vārdu, kurš apliecināja, ka visi solījumi palika spēkā. Lai īstenotu savu solījumu, Dievs atnāca pie Ābrahama ar labām vēstīm. Ja skatās vēl konkrētāk, tad Dieva ierašanās pusdienas svelmē, kad grūti bija ceļot, attiecas uz Sāru. Šis negaidītais apciemojums, pirmkārt, mainīja Sāras dzīvi: “Kur ir tava sieva Sāra?” (Rad 18,9), jo pēc gada dzemdēja dēlu.

Svešinieku apciemojumiem senatnē bija ļoti svarīga nozīme, jo ceļinieki nāca no citas vietas, pasaules un varēja pastāstīt jaunumus. Šādam bibliskam notikumam bija reāla ikdienas dzīves pieredze, kas šajā lasījumā iegūst pārdabisku līmeni. Tas ir meistarīgs apmeklējuma apraksts - ierašanās, ielūgšana un viesmīlība. Iepriekš Ābrahams pats bija ciemiņš un baudīja viesmīlīgu uzņemšanu pie ēģiptiešiem (Rad 12,10-20). Deviņdesmit deviņus gadus vecais Ābrahams ciemiņus pieņēma ļoti sirsnīgi un sagatavojo bagātīgu maltīti. Ābrahama pirmā rīcība bija acu pacelšana (Rad 18,2). Bībelē acu pacelšana liecina par tikšanos ar Kungu vai Viņa sūtni, un šie vārdi norāda par tā brīžu cēlumu. Saskaņā ar ieražu Ābrahams atnesa ūdeni, lai ciemiņi nomazgātu kājas un pēc tam lūdza viņus paslēpties koka ēnā. Ābrahams veltīja trīs viesiem lielu uzmanību un nodrošināja viņiem sava veida ciemiņu uzņemšanas rituālus. Viņa rūpība atraisīja viņā jaunus spēkus, kas ir kā pretstats viņa vecumam un nevarēja nākt tikai no viņa paša.

Ābrahams sagatavoja maltīti vairāk nekā bija nepieciešams trīs vīriešu pabarošanai. Trīs personām viens pagatavots teļš un daudzi plāceņi, kuriem izmantoja trīs mērus jeb ap 35 liturs miltus, bija par daudz. Ābrahama dāsnums nerimās un deva viņiem “krējumu un pienu” kopā ar “teļu” (Rad 18,8), lai gaļa būtu garšīgāka. Teļa gaļas liecina par zināmu Ābrahama labklājību un sabiedrisko stāvokli vai arī viņa lielu vēlmi dot ciemiņiem visu labāko, vai arī viss kopā. Teksts norāda, ka viņš pats neēda kopā ar viņiem, bet stāvēja viņiem blakus zem koka kamēr viņi ēda un viņš bija gan viesmīlis, gan arī saimnieks. Visa šī pārbagātība uzsver, ka viesmīlība atbrīvo cilvēkā mīlestību. Evaņģēlijā varam atrast pretēju stāju, kad Jēzus tika svaidīts ar alabastra eļļu un mācekļi neapmierināti sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība” (Mt 26,8; sal. Mk 14,4). Tuvajos Austrumos viesmilība goda lieta un ciemiņus pieņēma ļoti silti, bet bija viena tēma, kuru nepārrunāja un tā bija saimnieka sieva. Sāra neatradās ciemiņu tuvumā un nav klātesoša šajā ainā, bet paliek teltī, jo nepieklājās sievietēm ēst kopā ar vīriešiem. Šajā fragmentā ciemiņi zināja, ka Ābrahams ir precēts un nosauca sievas vārdu, un nekas neliecina, ka viņš ciemiņiem būtu par viņu ko stāstījis, zināja arī grūtības, ilgas un skumjas. Ābrahams neizrādīja izbrīnu. Šajā lasījumā Ābrahams pēdējo reizi saņēma solījumu par Īzāka piedzimšanu.

Trīs vīri ieradās “dienas karstumā” (Rad 18,1), kad parasti ceļinieki atpūtās un uzturējās ēnā, un tieši tāpēc viņu ierašanās ir negaidīta un pārsteidzoša. Kunga apciemojums dienas karstākajā daļā ir pretstatā ar Kunga ierašanos “dienas vēsumā” (Rad 3,8) pie pirmvecākiem, kuri slēpās no Dieva. Ābrahams viņu priekšā “klanījās līdz zemei” (Rad 18,2) un īsti nezina, kas viņi bija, bet saprata, ka viņi ir godājami viesi. Pret vienu viņš vērsās vienskaitlī ar vārdiem “Mans Kungs” (Rad 18,3) un stāstā vienskaitlis un daudzskaitlis mijās savā starpā. Ciemiņu jautājumu: “Kur ir tava sieva?” var salīdzināt ar Kunga vārdiem “Kainam: “Kur Ābels, tavs brālis?””, kurš atbildēja “Es nezinu! Vai es - sava brāļa sargs?” (Rad 4,9). Ābrahama atbilde ir daudz cienījamāka, kaut arī pats jautājums bija neatbilstošs saskaņā ar tā laika ieražām: “Redzi, teltī!” (Rad 18,9). Ābrahams rīkojās daudz labāk nekā pirmie cilvēki un uzsāka procesu, kas parādīja, ka grēka sekas neieved nolemptībā, bet var rīkoties savādāk, labāk.

Šīs svētdienas lasījums spēcīgi sasaucas ar Ābrahamu un viņa brāļadēlu Lotu. Radīšanas grāmatas autos parāda kā Ābrahams pieņem viesus (18. nod.) un kā sodomieši pieņem to pašu delegāciju (19.nod.) Fragmenta sākumā Ābrahams “sēdēja telts ejā” (Rad 18,1) līdzīgi kā “Lots sēdēja Sodomas vārtos” (Rad 19,1). Kad Ābrahams ieraudzīja vīrus, viņš “skrēja tiem pretī” (Rad 18,2) un arī Lots ieraudzījis enģeļus, izgāja “tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei” un uzrunāja viņus daudzskaitlī “mani kungi” (Rad 19,2). Šīs abas līdzības abos stāstos uzsvēr atšķirību kā katrs no viņiem sagaidīja ciemiņus. Ābrahams skrēja pretī un trīs vīrus uzrunāja ar vārdu “Kungs”, bet Lots vien formāli uzņēma un daudzskaitlī uzrunāja ar vārdu “kungi”. Vai tā ir būtiska atšķirība abu attieksmē? Ābrahams bija noslēdzis ar Dievu derību (17. nod.) un atzina Dievu, kurš parādījās viņam, bet Lots tai pat laikā dzīvoja Sodomā un nepazina Dievu. Abu vīru dzīves attālinājās ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Vēstule Ebrejiem komentējot šo rakstu vietu un ciemiņu pieņemšanu piekodina: “Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus” (13,2). 

br. Jānis Savickis OFMCap