At 30, 10-14, svētdiena XV, C

At 30, 10-14

Miniatūrā attēlots Mozus un

izraelieši pie Jordānas upes.

Atkārtotā Likuma grāmatas sākums.

Manuskripts no 15.gs. pirmā ceturkšņa

Anglija

10. jūlija svētdienā Dieva vārds aicina uz žēlsirdību. Kā var īstenot Dieva žēlsirdības aicinājumu savā dzīvē (šajā svētdienā lasām līdzību par žēlsirdīgo samarieti)? Pirmais vārda liturģijas lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas uzsver domu, ka Dievam ir jābūt dzīves centrā, lai arvien vairāk sekotu Jēzus dzīves modelim un mācībai. Mozus atgādināja Izraelim, ka viņi nevar neņemt vērā Dieva prasības un aicināja pieņemt lēmumu (At 30,10-14), un brīdināja, ka izvēle ir starp lāstu un svētību, nāvi un dzīvību (At 30,15-20). Atkārtotās Likuma grāmatas mērķis bija atgādināt tautai, pirms ieiešanas apsolītajā zemē, ka ir nepieciešama paklausība un uzticība, lai īstenotu Sinaja kalnā noslēkto derību ar Dievu. Šajā grāmatā raksturīgi ir sava klausītāja uzrunāšana ar vārdu “tu” un tam ir savs retorisks spēks, kas vēlas izsaukt cilvēkā emocionālu atbildi, prasību pieņemšanu un aktualizēt to savā dzīvē. Atkārtotā Likuma grāmatā pēc likuma prezentācijas tiek aprakstīti derības rituāli (At 27) un oficiālais derības noslēgšanas dokuments (At 28). Pēc šīm nodaļām seko tāds kā sprediķis, kurš aicina uz uzticību derībai.

Grāmatā ir vairākas galvenās tēmas, kas ir svarīgas, lai izprastu šīs svētdienas lasījumu. Pirmkārt, Tora jeb Likums ir grāmatas centrālā tēma, kas tautai dod dzīvību, lai tā sasniegtu savu mērķi - svētumu (At 14,2.26; 28,9) un piederētu Kungam (At 7,6; 26.19). Dievs savu tautu iemīleja kā pirmais un gaida no tās mīlestības atbildi. Mīlestības sekas ir tautas vēlme pieņemt Kunga prasības ar visu sirdi un dvēseli (At 4,29; 6,5; 10,12). Dieva likums nav grūts (At 10, 12-13; 30,11-14), tomēr tauta ietiepīgi pretojās likuma prasībām (At 9,6-7.13.22-24; 10,16; 29,17-18). Otrkārt, grāmatā svarīga tēma ir apsolītā zeme un visi likumi ir jāpiepilda tieši tur. Treškārt, derība jeb sena ideja, kurā ietekmīgs valdnieks uzņemas rūpes par vājāku partneri, kurš sola paklausību un uzticību.

30. nodaļa veido daļu no Mozus aicinājuma nākamajai paaudzei nožēlot grēkus un izvēlēties dzīvi kopā ar Dievu saskaņā ar Viņa gribu. Dievs no savas tautas neprasīja kaut ko nesaprotamu vai nesasniedzamu. Izraela uzdevums nebija apslēpts vai nepieejams, vai aiz kādas nepārvaramas barjeras. Mozus apstiprināja, ka derības likumam nav nepieciešami īpaši kvalificēti skaidrotāji, speciālisti, bet drīzāk tas tika dots, lai katrs varētu zināt, ko Dievs sagaida no mums un kā varam Viņam paklausīt. Šie vārdi atbild uz iebildumiem, ka Toras prasības ir neiespējams izpildīt, jo tās ir pārāk prasīgas, neskaidras un tālas no Izraela ikdienas dzīves. 

Atkārtotās Likuma grāmatas 30. nodaļa kristiešu lasītājiem var būt pārsteigums, jo izrādās, ka derība, bauslības nosacījumi ir pilnībā īstenojami. Saskaņā ar kristīgo skatījumu un apustuļa Pāvila mācību likuma prasības cilvēks nevar pilnībā ievērot. Cilvēks nevar nopelnīt sev šķīstu stāvokli Dieva acīs, jo cilvēki nav pilnīgi un pēc grēkā krišanas ir grēka ievainoti ar tendenci uz kļūdām. Abrahamam zemes iemantošanas nosacījums ir ticība nevis likums, jo ja taisnību iemantotu ar likumu, tad ticība būtu lieka. Atkārtotā Likuma grāmata un Jaunā Derība pauž kopīgu viedokli, ka pestīšana ir Dieva žēlastības darbs. Dieva pestījošā žēlastība ir iedarbīga, jo tā dāvā svētumu.

30. nodaļa sasniedz augstāko punktu grāmatas pārdomās un aicina tautu pieņemt lēmumu, jo Izraelis ir brīvs, pieņemt vai nepieņemt Dieva pestījošo dāvanu vai pielūgt citus dievus. Mozus pārrunājot likumu pieejamību izmantoja iespēju, lai polimizētu ar citām reliģijām ar kurām tauta varēja nonākt tiešā saskarsmē. Mozus salīdzināja veidu kādā Dievs atklāj savas prasības Izraelim ar pagānu dieviem, ko tie dara divdomīgi pret saviem pielūdzējiem, bet vienīgais Dievs sevi izsaka ļoti skaidri. Dievs parādīja savu spēku un glābjošo gribu Eģiptē, bet tauta nespēja to saprast un paklausīt. Pamudinājums pieņemt pareizo lēmumu mēģina skaidrot galvenos iebildumus pret likuma ievērošanu. Pirmais iebildums ir tāds, ka tas, ka nevar ievērot derību, attiecas uz pārliecību, ka izaicinājums ir cilvēka gribā darīt labu nevis cilvēka iespējās darīt labu. Gribas lēmums ir izšķirošais nevis noskaņa cik labs ir cilvēks. Otrkārt, derības prasības nav mistiskas vai apslēptas, jo Dievs ir atklājis cilvēkiem savas gribas pamatprincipus: “Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa - spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu” (Mih 6,8).

Mozus skaidroja jaunajai paaudzei, kura dzīvoja jaunos apstākļos un centās likumus pielāgot un parādīt kā skaidrot likumu. Atkārtotā Likuma grāmata uzskata, ka varam ievērot likumu. Grāmata norāda uz cilvēka spējām un brīvās gribas spēku, ko Dievs mums ir devis, kad radīja mūs pēc sava attēla un līdzības. Mūsu izvēlēm ir sekas dzīvē un nāvē, un ar Dieva žēlastību mēs varam izvēlēties prieku un uzplaukumu, kad sākam dzīvot saskaņā ar Dieva vārdu. Jozus bija gatavs pārņemt tautas vadoņa pienākumus un turpināt šo tradīciju. Atkārtojot un skaidrojot Dieva darbību savas tautas vidū, Mozus apliecināja, ka Dievs bija darījis visu nepieciešamo savas tautas labā: izglābis no Ēģiptes verdzības, deva caur Mozu savu derību, izveda droši caur moābiešu zemi un tagad atkal atkārtoja derību.

Atkārtotā Likuma grāmatā ir spēcīgs katehētisks uzsvars, kas ietver muti un sirdi, un jau grāmatas sākumā tiek uzsvērts “Klausies, Izrael..” (At 6,4-9). Cilvēki domāja, ka likums var būt katra ticīgā mutē, ja viņš to atkārto un ļauj tādā veidā ieiet sirdī un iepludināt savā dzīvē. Šāda pieeja neprasīja dziļus eksistenciālus un filozofiskus vai visuma noslēpumu meklējumus, jo likums ir tik pat tuvu kā dzirdēšana un redzēšana. Tautai bija dota īsta iespēja izvēlēties un uzticība Kungam nebija nekas nesasniedzams. Divus negatīvus vārdus “nepiepildās” un “neiespējams” (At 30,11) ilustrē domas par debesīm un jūru (At 30,12-13), bet fragmentu noslēdz pozitīvs apstiprinājums. Atbilde negatīviem apgalvojumiem bija četri pretargumenti: ne pārāk grūti, ne pārāk tāli, nav debesīs un jūrā. Tēlainā valoda un ceļojums uz debesīm un pāri jūrai, lai meklētu patiesību (At 30,12-13) atspguļu daudzu seno cilvēku pārliecību, ka dzīves jēga ir tumšs noslēpums, kas bija izdiedelēts no dieviem. Derības tautai viss bija atklāts un patiesība par dzīvi un nāvi, labo un ļauno bija izteikts vārdos, ko Dievs runāja caur Mozu.

Ko mēs domājam par Svētajiem Rakstiem? Vai tie nav seni un nesaprotami teksi, un nesaistīti ar mūsu šodienas pasauli un dzīvi? Vai vieglāk nebūtu gaidīt kādu pārdabisku vai mistisku pieredzi, bet kamēr tās nav, var likties mierā? Atkārtotā Likuma grāmata izaicina mūsu uzskatus un maldus par Dieva vārdu un uzsver, ka tas ir tuvu mums. No Izceļošanas grāmatas mēs zinām, ka Dievs vēlas veidot attiecības ar savu tautu un šī doma vijas cauri visai Bībelei. Dievs dod mums savu vārdu, lai mēs tam varētu paklausīt un caur šo paklausību ir pieejama pestīšana. Dieva vārda mērķis ir veidot cilvēka attiecības ar Dievu, kurš glābj no verdzības. Apustulis Pāvils, atsaucas uz šīs svētdienas fragmentu, vēstulē romiešiem (10,5-13) skaidro, ka pestīšanai pietiek ar Jēzus Kristus pazīšanu. Dieva vārds nodrošina ticamu vēsta par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, un Svētie Raksti dāvā visas nepieciešamās patiesības ne tikai pestīšanas iepazīšanai, bet arī pieredzēšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap