Ef 1, 3-14, svētdiena XV, B

Ef 1, 3-14

Jēzus Kristus, manuskripts no Anglijas, tapis pēc 1340.g. 

14. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā kā otro lasījumu lasām Pāvila vēstules efeziešiem sākumu, kurā apustulis mēģina atbildēt uz Efezas un arī citu Mazāzijas draudžu ticības izaicinājumiem. Pāvils no šī reģiona saņēma labas vēstis, tomēr netrūka arī satraucošas ziņas. Jaunajās kopienās parādījās tādas tendences, kuras vēlāk nosauca par gnostiskām. Šis vārds ir radies no grieķu vārda gnosis - zināšanas, iepazīšana un aptvēra domāšanas virzienu, kurā izredzētie un ievadītie slepenās mācībās iepazīst dievišķos noslēpumus. Gnosticisma domāšas veids apdraudēja kristiešus ar to, ka varēja aizēnot Kristus mācības skaidrību un no tās izrietošo morālo mācību. Tikai izredzētie ar “iepazīšanas atslēgām” varēja būt droši par savu pestīšanu, bet citu liktenis bija nedrošs vai nezināms. Šādas tendences parādījās arī Korintā (1 Kor 13,2). Mazāzijas iedzīvotāji un tai skaitā kristieši bija labvēlīga augsne gnosticisma ietekmei, kur sajaucās pagāniskā mistika un mistērijas, un jūdu apokalipe, izveidojās izpratne par duālistisku cīņa starp labo un ļauno. Šo spekulāciju rezultātā veidojās pesimistiks skatījums uz pasauli un ikdienas dzīvi, vairojās minējumi par noslēpumiem, kuri pieejami tikai Dieva izvēlētiem cilvēkiem un tika izceltas būtnes, kas atradās starp Dievu un cilvēkiem, kā eņģeļi. Vēstule efeziešiem cenšas atbildēt arī uz šiem konkrētiem vēsturiskiem un reliģiskajiem izaicinājumiem.

Šīs svētdienas lasījums ir fragments no plašākas Pāvila doktrinālās mācības (Ef 1,3-3,21), kur viņš svinīgā tonī sludināja par Jēzu Kristu. Līdzīgi kā citās Pāvila vēstulēs (Filip, Kol) arī šeit viņš mums piedāvā skaistu kristoloģisku himnu, kurā apdzied Dieva pestīšanas plānu (Ef 1, 3-14) un uzver, ka visa pasaule pieder Kristum, kura noslēpumi īstenojas Baznīcā. Dievs noslēpumainā veidā ir ieplānojis cilvēces pestīšanu un “izredzējis mūs Kristū pirms pasaules radīšanas” (Ef 1,4) un “iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu” (Ef 1,5). Tā kristieši skatās uz pestīšanas vēsturi, kurā Kristus maina visu un Dieva plāns īstenojas: “laikiem piepildoties, visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū” (Ef 1,10). Pasaules radīšana ir pakārtota Kristus iemiesošanai un sagatavo Viņa atnākšanas ceļu. Pāvils uzsvēra, ka esam izvēlēti jau pirms pasaules radīšanas līdzīgi kā iemiesošanās notikums. Pastāv cieša vienotība starp radību un pestīšanu, ko atnesa Kristus. Pestīšanas starpnieks ir arī radīšanas starpnieks. Baznīcas tēviem, kuri cīnījās ar gnosticismu bija ļoti svarīgi uzsvērt, ka Pestītājs ir arī Radītājs vienā personā, jo Viņš nemitīgi turpina savu darbu. Radība ir pirmā Dēla un Gara misija, un tai seko pestīšana, un apustulis centās norādīt uz šo divu dinamiku saistību. Vēsts par Jēzu Kristu kļūst par patiesu Afla un Omega, un iegūst universālu raksturu, ne tikai konkrēta vēsturiska notikuma atklātā personā, bet pestīšanas starpnieks piepilda visas lietas. Sākumā kā radīšanas starpnieks un beigās jaunās radības starpnieks.

Apustulim Pāvilam “piepildījums” cieši saistās ar noslēpumu, kas īstenojas Baznīcā. “Laiku piepildījums” (Ef 1,10; Gal 4,4) un noslēpums atklājas tāpēc, ka Dieva tauta bija nobriedusi Kristū piedzīvot paši savu pilnību. Tas nozīmē, ka pats Kristus ir Dieva pilnība, kas mums atklājas un sevi dāvā, un attiecībā uz Baznīcu tas nozīmē, ka Dieva tauta kļūst par Kristus Miesu un tiek piepildīta ar Dieva pilnību, kura nāk savā Dēlā. Doma, ka augšāmceltajā un debesīs uzkāpušajā Jēzū Kristū visa radība sasniedz savu kulmināciju kristiešu apziņā parādījās ļoti agri, jo Viņā viss sasniedz pozitīvu rezultātu un tas nozīmē, ka sākotnējais plāns īstenojās Kristū. Pāvils šajā lasījumā vēlas mums atklāt noslēpumu, ka Baznīcā visiem cilvēkiem ir pieejama Dieva dēlu un meitu identitāte caur adopciju, pieņemšanu, kas iepriekš bija tikai Tēva mīļotā Dēla privilēģija, kura dēļ viss tikai radīts debesīs un virs zemes. Tas viss Dieva plāna apredzībā, radīšanas iecerē, piepildīsies laiku beigās, kad visas lietas tiks sapulcinātas Kristū, kas ir to sākums un arī visa cilvēces vēsture sasniegs savu kulmināciju caur Viņa zemes dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Kristus atnāca vēstures beigās, lai to apkopotu un sasniegtu visus cilvēkus, kuri paši nevarēja nonākt pie tiešas Dieva apceres un tāpēc Viņš pats atklājās Jēzū Kristū. Neredzamais Dievs atklājās un ļāva sevi iepazīt. Himna, ko lasam šajā svētdienā izsaka vispārējo pestīšanas vēlmi kāda bija Dievā no pasaules sākuma un neatrodam norādes, ka pār cilvēkiem ir akls un neizbēgams liktenis, kuru Dievs nolika pirms pasaules radīšanas; nav kāda scenārija, kas soli pa solim apraksta cilvēku dzīves, kas noteiktas no augšas un ir zināms, kas nonāks peklē un kas paradīzē. Nē! Tas, ko Dievs brīvi un dāsni ir sagatavojis cilvēkiem aiz mīlestības pret viņiem, ļauj pieredzēt Dieva bērnu miera un prieku.

br. Jānis Savickis OFMCap