2 Kor 12, 7-10, svētdiena XIV, B

2 Kor 12, 7-10

Jēzus sludina, iespiedgrafika no Vācija 1500-1625.g.

Jesus predigt. autors Unbekannt  (Formschneider) - Herzog August

Library, Germany - CC BY-SA. https://www.europeana.eu/item/

168/item_ZT32YTPJVSSTARDFMRXOR2DL3AKK4PY4

7. jūlija svētdienā Baznīca piedāvā aplūkot Pāvila attiecības ar Korintas draudzi, kas ir aprakstītas Otrajā vēstulē korintiešiem. Pāvilam svarīgākais šajās attiecībās bija savstarpējā uzticība ar korintiešiem un viņš pacietīgi panesa visas apsūdzības, un uz tām centās reaģēt. Atskatījās uz savu dzīvi un atpazina tajā daudzas patiesas rūpes izpausmes par ticīgajiem, kas liecināja viņam par labu (2 Kor 11,1-12,18). Šajās vēstules nodaļās valoda un rakstīšanas stils kļūst vēl tiešāks un atspoguļo iekšējo dialogu ar vēstules saņēmējiem. Pāvila kritiķi Korintā parādījās pēc viņa pirmās misionārās darbības šajā pilsētā 51-52. gadā. Tie bija kaut kādi misionāri, kas pretojās Pāvila mācībai un draudzē ienesa apjukumu. Šādā situācijā apustulis, kaut arī atradās Meķedonijā (Apd 20,1), aizstāvējās, jo Korintas kristieši varēja pieņemt šo ienācēju ticību un riskēja iekrist doktrinālās un morālās divdomībās (2 Kor 11, 3-4). Tas arī bija iemesls, kāpēc Pāvils uzrakstīja Otro vēstuli korintiešiem un pamatoja savu darības veidu.

Lasījums sākas ar vārdiem par "dzeloni" apustuļa miesā (2 Kor 12,7) un šo vārdu nozīmi daudzi ir vēlējušies izprast. Kas tas bija par dzeloni miesā un sātana enģeli, kurš viņu sita? Vārds “miesa” ietver miesīgo ciešanu saturu un tāpēc jāatmet kādas iekšējās ciešanas, sirdsapziņas pārmetumus vai lielas raizes. Pāvils nedaudz tālāk raksta par savu vājumu (2 Kor 12,9), kas  "dzeloņa" interpretāciju varētu virzīt pie tādām kaitēm kā acu slimība, stostīšanās, dzirdes problēmas, išiass vai kolikas, bet citas problēmas ir mazāk iespējamas. Lai vai kāda būtu diagnoze, Pāvils šo dzeloni uztvēra kā apgrūtinātāju un pat ar dēmonisku izcelsmi (2 Kor 4,4; 1 Tes 2,18), kas traucēja sludināt Evaņģēliju, tomēr viņš nonāca līdz pārliecībai, ka Kungs to ir pieļāvis līdzīgi kā tas bija Ījabam (Īj 1,12; 2.6). Otrā metafora - sātana eņģelis jeb sūtnis var attiekties uz kādu vajātāju vai īpaši naidīgi noskaņotu ienaidnieku. “Kaitējums no ienaidniekiem ir kā dārgakmeņi ar nebeidzamu vērtību debesīs. Mūsu ienaidnieki mūs bagātina: Mīliet savus ienaidniekus, jo - kaut arī paši negrib - apdāvina ar lielākajām žēlastībām: spēks top pilnīgs nespēkā un pretestība pilnveido”*, jo “cilvēks dzīvo ne pateicoties laicīgiem, zemes un šķietamam labumam, bet pateicoties visām Dieva žēlastībām”.**

Kāpēc Kungs ļautu kaut kam tādam notikt? Pirmkārt, Pāvils saprata, ka Kungs vēlējās tādā veidā ierobežot viņa lepnību un atzīstas tajā vismaz divas reizes, un apstiprina, ka viņam bija rakstura tendence uz iedomību. Augšāmceltā ienākšana Pāvila dzīvē skaidroja, ka ataisnošana ir par brīvu un par apustuli viņš kļuva bez nopelniem, un tāpēc viņa vājības, pat tās visslēptākās, pieder pie Dieva paradoksālās darbības. Saskaņā ar šo loģiku, liels krustā sistā Dēla nespēks atklājas varenā pestījošā mīlestībā atdodot savu savu dzīvību Tēva rokās. Izprotot šo paradosku, Pāvils nebaidījās lepoties ar savu vājumu un citām ciešanām, kuras pieredzēja “Kristus dēļ” (2 Kor 12,10). Cilvēcīgi skatoties šajās pieredzēs nav nekas ar ko var lepoties, tomēr Pāvils skatījās uz to visu ar skaidru ticības apziņu, ka, jo vairāk kristietis nepaļaujas uz saviem paša spēkiem, jo vairāk kļūst noderīgs un cauredzams rīks Dieva rokās. Tikai tādā veidā Kunga rīcībā ir kāds, kas var atklāt Dieva varenību un ļauj tai iemājot savā dzīvē. Tas, kas konfrontējas ar ciešanām Kristus dēļ nes sevī mirstošā Kristus mīlestību.

Pāvils rakstīja: “Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību” (2 Kor 12,9). Vārds “pietiek” (gr. arkein) neparādās citviet apustuļa vēstulēs un tā nav ierasta viņa valoda un nesaskan ar viņa raksturu. Viņš bija tāds cilvēks, kuram ar kaut ko nepietiktu, jo viņa dzīvā un impulsīvā persona ar plāniem, sava apustulskā kalpojuma izpratni un neatkāpšanos briesmu priekšā bija pretēja šādam mēram, "pietiek". Šie Kunga vārdi viņam bija grūti, bet tomēr viņš tos pieņēma. Pāvils saprata, ka Kristus ir miris par visiem cilvēkiem un arī par viņu (Gal 2,20), un tāpēc vairs nevarēja dzīvot tikai sevis dēļ un juta, ka jādzīvo Kristus dēļ (2 Kor 5,15). Ja dzīvot Kristum nozīmē dzīvot Viņa mīlestībai, tad tas ietver arī ciešanas un ar tām jāsaduras Viņa dēļ, un tā rezultātā jebkurš, kas sastapsies ar apustuli, ievēros viņā Kristus vaibstus un ieticēt Kungam. Tagad ir skaidrs, kāpēc Pāvils nonāca līdz šādām domām, lai lepotos ar savu vājumu un atklātu mums paradoksālo Dieva darbību pestīšanas vēsturē. Baznīca arī tagad turpina šo paradoksālo loģiju, lai liecinātu par Dieva pestījošo spēku, kas piepildas tās locekļu kalpojuma vājumā.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria sexta post Cineres, homilia 181, I

** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap