Jēk 2, 1-5, svētdiena XXIII, B

Jēk 2, 1-5

Apustulis Jēkabs kā svētceļnieks
manuskripts no Anglijas, 1270-1280.g.

8. septembra svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ņemts no Jēkaba vēstules otrās nodaļas, kur apustulis brīdināja ticīgos nedot priekšroku bagātajiem un nediskriminēt nabagos. Lai gan pasaule nicina un apspiež nabagus, Dievs viņus pagodina un svētī ar bagātīgu ticību (Jēk 2,5; 1Kor 1,26-31). Jēkabs iepriekš vēstulē izklāstīja bagāto un nabago atšķirības (Jēk 1,9-11). Viņš skaidro kā bagātie izmanto savas pozīcijas, lai apspiestu vājos. Cilvēku diskriminācija nav savienojama ar ticību Jēzum Kristum. Šīs svētdienas lasījumā ir otrā no divām  atsaucēm uz Jēzu Kristu vēstulē (Jēk 1,1). Atsaucoties uz ”ticību uz godības Kungu Jēzu Kristus”, Jēkabs atsaucas uz Jēzus uzticību Tēva gribai. Jēzus uzticība kļūva par piemēru visiem ticīgajiem. Jēkaba ​​vēstulē ticība ir vērsta uz Tēvu, nevis uz Jēzu (skat. Jēk 2:19.23). Jēkabs ilustēja spilgtu diskriminācijas ainu: labvēlība, kas tiek parādīta bagātajiem uz nabadzīgo rēķina (2,2-4) un, kas vēl ļaunāk, šī diskriminācija notiek ticīgo sapulcē, kur tai nevajadzētu notikt.

Jēkabs apskata konkrētu situāciju, kurā var rasties priekšrokas došana bagātajiem: “Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās” (Jēk 2,2). Interesanta ir vārda “sinagoga” izvēle un nevis ierastāks kristiešu apzīmējums “ekklesia”. Šī ir vienīgā reize Jaunajā Derībā, kad kristiešu sapulce tiek identificēta kā “sinagoga”, kas norāda uz Jēkaba ​​kopienas tuvību tās saknēm Izraēla pasaulē. Vārds sinagoga (gr. synagōgē) var attiekties uz cilvēku sapulci vai uz ēku, kuru sauc par sinagogu. Vecajā Derībā šis vārds attiecās uz Izraela sapulci (Sk 16,3; Joz 22,16; Ps 74,2). Vārda lietojums Jēkaba vēsturē ​​(2,2) ir neskaidrs. Tas var atsaukties uz sinagogas ēku kā vietu, kur pulcējās agrīnie ticīgie vai nu kā baznīcas kopiena, vai kā ebreju kristiešu klātbūtne kopā ar nekristiešu ebrejiem (Apd 9, 2). Jebkurā gadījumā jūdaismam tradicionālā valoda šeit tiek izmantota, atsaucoties uz Kristum ticīgajiem.

Jēkabs sniedza piemēru tik skandalozai uzvedībai, ka ikvienam lasītājam ir jāpiekrīt, ka Jēzus sekotājiem tā nevajadzētu rīkoties. Savā ziņā Jēkabs izaicina pasaulē pieņemtās vērtības, kurā gods tiek piešķirts bagātajiem un varenajiem. Šis piemērs arī izaicina katru nākamo paaudzi pārvērtēt savu attieksmi pret cilvēkiem un izskaust jebkāda veida diskrimināciju. Netieši Jēkabs viņiem atgādina Jēzus mācību: nabagiem tiek apsolīts valstības mantojums (Jēk 2,5; skat. Mt 5,3). Jēkabs nelieto vārdu "bagātnieki", jo šo jēdzienu viņš attiecina tikai uz nekristiešiem, taču viņš atzīmē, ka viņam pirkstā ir zelta gredzens un viņš valkā smalkas drēbes. Otrs cilvēks ir nabags un tiek lūgts apsēsties uz zemes. Ebreju likumi prasīja, lai abas puses vai nu sēdētu vienā līmenī, vai stāvētu. Likums arī prasīja, lai, ja kāds būtu bagāts, viņš vai nu apģērbtu nabadzīgo vīrieti tā, kā viņš ģērbies, vai arī pats ģērbtos noplukātās drēbēs kā nabadzīgākais.

Jēkabs norāda, ka nabagi, par kuriem viņš raksta, ir materiāli nabagi, bet viņi ir nabagi tikai pasaules acīs. Dieva priekšā viņi ir bagāti ticībā. Tāpēc ne visi nabagi ir iekļauti svētībā, jo ne visi ir izvēlēti pestīšanai, lai mantotu valstību, bet tikai tie, kas mīl Kungu. Ironija bija tāda, ka ticīgie varēja spriest tā, kā to dara pasaule, nevis kā Dievs. Viņi nebija pamanījuši, ka cilvēks noplukušās drēbēs patiesībā ir bagāts Dieva acīs un ar savu rīcību viņi apvainoja nabagos, apvainojot tos, kurus Dievs ir izvēlējies par saviem mantiniekiem. Ja kaut kas tāds ielavās ticīgo kopienā, tad tas liecina par nepilnīgu un nenobriedušu ticību, jo pats Kungs, pirmkārt, vērsās pie nabadzīgajiem (Lk 4,18), ko pats izteica kalna sprediķī (Mt 5,3). Dieva vērtības skala ir saistoša visiem un ir pretēja tai, kas vērtē cilvēkus saskaņā ar dabiskajiem kritērijiem. Dievs pestīšanas vēsturē izteikti nostājās nabadzīgo pusē un viņus izvēlējās par bagātajiem ticībā.

br. Jānis Savickis OFMCap