Ebr 7, 23-28, svētdiena XXXI, B

Ebr 7, 23-28

Jēzus Kristus, manuskripts no Austrijas 1400.g.

Jesus Christ autors Meister des Hasenburg-Missales

(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages

and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005337

3. novembra svētdienā lasām kā otro lasījumu fragmentu no vēstules Ebrejiem, kurā Kristus ir parādīts kā pilnīgs augstais priesteris. Šis vārds atrodas pašā vēstules centrā, kurā Kristus persona atklājas kā patiesais un pilnīgais priesteris. Var likties, ka Kungs ir tāls, majestātisks un nesasniedzams, tomēr būtībā ir tuvu cilvēkiem. Ja senatnē priesteri salika Dievam upurī dzīvniekus, tad Kristus upurī salika pats sevi “reizi par visām reizēm” (Ebr 7,27) un, lai to uzsvērtu vēstules autors šos vārdus atkārto piecas reizes (Ebr 7,27; 9,12.26.28; 10,10). Šis vienreizējais upuris tika salikts vienu reizi, konkrētā laikā un vietā, bet aptver visu īstenību un laikmetus. Tāpēc kristieši joprojām svin šo upuri kā aktīvu un iedarbīgu, apdāvina un baro ticīgo dzīves, un pestī visus cilvēkus. Kunga pestīšana ir nemitīgi ir klātesoša kristīgajos rituālos visās pasaules vietās un laikos.

Tikai Vēstulē ebrejiem Jēzus priesterības tēma ir attīstīta, lai parādītu, ka starpniecība un izpirkšanas upuris, kas saistīts ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, ir pārāks par bijušās augstās priesterības upurēšanas kalpošanu, kas tika veikta Jeruzalemes svētnīcā. Vairs nav nepieciešams ikdienas upuris, kas tiepriekš tika upurēts svētnīcā (Ebr 7, 23-27). Jēzus upuris nodibina debesu tabernakuli, jaunu un mūžīgu derību starp Dievu un ticīgajiem (Ebr 8,1-10,18). Vēstules Ebrejiem pamatdoma ir tāda, ka Vecās Derības upuriem bija jābūt saliktiem nepārtraukti, gadiem ilgi ik dienas. Šie upuri nevarēja atpirkt cilvēku, jo ja varētu, tad nevajadzētu šos upuris atkārtot. Kristus salika savas dzīves upuri pilnīgā brīvībā un atdodot sevi vienu reizi uz visiem laikiem. Viņa upuris apņēma visu Viņa esību, kas bija pilnīga un neatkarīga no laika, jo Upurētais tika Dieva paaugstināts mūžībā. Tāpēc Kristus ir visu iepriekšējo kultu upuru beigas un Viņš ir pēdējais un pilnīgais augstais priesteris. Jaunajā Derībā ir tikai viens priesteris Jēzus Kristus (Ebr 4,14; 7,22-28; 9,11; 9,24; 1 Tim 2,5) un viena priesteriskā tauta (1 Pēt 2,9), un tāpēc Rakstos neatradīsim Jaunās Derības priesterus tādā nozīmē kā Vecajā Derībā.

Trīs reizes piedēvējis Kristum mūžīgo priesterību “pēc Melhizedeka kārtas” (Ebr 5,6.10; 6,20), vēstules Ebrejiem autors uzsver, ka Melhizedeka priesterība bija agrāk un lielāka par Levitu priesterību. Tā kā Bībelē nav minēti Melhizedeka senči, vai viņa dzimšana vai nāve, viņš paliek “priesteris uz mūžiem” (Ebr 7,3), atšķirībā no Levītu priesteriem, kuri visi nomira un nevarēja mūžīgi turpināt savu amatu. Ābrahāms atdeva Melhizedekam desmito daļu no laupījuma no uzvaras pār "ķēniņiem" un saņēma no viņa svētību, tādējādi parādot, ka Melhizedeks ir lielāks par Ābrahāmu un viņa pēcnācēju Levītu (priesteru cilts galvu). Kad Melhizedeka loma ir izcelta, vēstule Ebrejiem turpina apgalvot, ka Kristus, būdams priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas, ir pārāks par jebkuru Levītu augsto priesteri. Viņš pastāvīgi ir priesteris un vienmēr dzīvo, lai aizlūgtu par tiem, kas tuvojas Dievam.

Jaunās Derības sakramentālā priesterība kalpo Dieva tautas vispārējais priesterībai. Vecajā Derībā priesteris bija starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Īpašs viņu kalpojums bija ieiešana Svētnīcā un upuru salikšana par cilvēkiem. Jēzus Kristus vienu reizi iegāja garīgajā Svētnīcā un Viņa Miesā notika Dieva tikšanās ar cilvēku, kas piepildījās Krusta noslēpumā vien reiz uz mūžiem. Jēzus Kristus nepiederēja nevienai priesteru paaudzei, bet tikai jūdas paaudzei. Pretēji mirstīgajiem priesteriem, kuri nebeidzami katrā paaudzē nevarēja piepildīt savu misiju, Kristus tiek pielīdzināts Melhizedekam, ķēniņam-priesterim, kurš svētīja Ābrahamu, Dieva tautas tēvu jeb visu paaudžu priekšteci. Kristus priesterība ir pārdabiska un pārsniedz levītu priesterību, kas bija mantota un rituāla. Kristus upurī lūgšana, pārlūgums, ciešanu pilns upuris veido vienotību. Pashālais nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir dievišķs darbs un tāpēc ir pilnīgs, vispārīgs un nekad nenoveco. Vārdiem “reizi par visām reizēm” (gr. ephapax) (Ebr 7,27) ir pārvēsturisks skanējums un attiecas uz mums visiem pateicoties Dieva visvarenībai, kurš veido ar mums komūniju Jēzū Kristū.

Vecās Derības kults nodrošināja starpniecību starp Dievu un Viņa tautu, kad cilvēka grēcīgums un trauslums prasīja nemitīgu šķīstīšanos, lai ieiešanu svētumā būtu iespējama. Vēstulē Ebrejiem tiek uzsvērts lūzuma punkts pestīšanas vēsturē, kad Jēzus parādījās uz vēstures skatuves, kura priesterība, kas pastāv uz mūžiem, ar vienreizēju Viņa upuri atvēra ceļu pie Tēva. Grēcinieka atgriešanās ir saistīta ar Sakramentiem, kuros cilvēks saņem no debesīm pārliecību, ka Kristus viņu stiprinās, svētdarīs un papildinās mūsu vājos pūliņus atgriešanās ceļā uz Tēva mājām. No mūsu puses ir pienākums sakramentāli “pavairot” šo vienīgo un pilnīgo upuri, lai šis vienīgais krusta notikuma ar no tā izejošās žēlastības varētu sasniegt katru cilvēku. Šie sakramentālie upuri neaizvieto vienīgo vēsturisko un personisko upuri, tieši pretēji, bet to stiprina un dara klātesošu mūsu ikdienā, kad dzīvojam dziļu sakramentālu dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap