Jņ 10, 11-18
Ceturtajā lieldienu laika svētdienā liturģijā tiek uzsvērts, ka Kristus ir Labais Gans, kurš savu dzīvību atdod par savām avīm. Neviens Viņam to neliek darīt, bet Viņš pats to atdod. Visa Jēzus dzīve bija vērsta uz to, lai būtu tuvu savām avīm. Pirmkārt, Viņš savu dzīvību pilnībā salika Tēva rokās un par šīm dziļajām attiecībām liecināja, parādot, ka cilvēks tajās var piedalīties. Jēzus ar savu mīlestību un rūpēm par sev uzticēto tautu uzveic naidu, savtīgumu un grēku. Tikai Jēzus klātbūtnē cilvēks var justies droši, jo tā ļauj piedzīvot patiesās dzīves skaistumu. Liturģijā tiks lasīta Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas centrālā daļa, kur arī izskan Jēzus galvenā vests šai svētdienai: “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (10,11). Šī vēsts nav svarīga tikai šīs svētdienas kontekstā, bet visas Dieva atklāsmes vēsturē, jo Dievs ir savas tautas gans. Dievs tik ļoti iesaistās savas tautas vēsturē, ka sūta savu Dēlu, kurš mirst un augšāmceļas no miroņiem par visiem cilvēkiem.
Vecās Derības pravieši daudzas reizes atgādināja Izvēlētās tautas karaļiem par viņu neatbilstošo nostāju pret saviem padotajiem un solīja, ka Dievs sūtīs “labo ganu” (Is 40,10-11; Jr 23, 1-4.10; Mih 4,6;5,1-3). Pravietis Ezehiēls kritizēja nepatiesos ganus, kuri tā vietā, lai kalpotu tautai, to izmantoja, apspieda un paverdzināja. Šādā situācijā, kad cerība sāka dzist, un neveidojās patiesas uzticības saites starp ganu un ganāmpulku, pravietis izsaka Kunga solījumu, ka Viņš sūtīs Ganu, kas parūpēsies par savu tautu. Par šādām Dieva raizēm un vēlmi risināt šo problēmu runāja daudzi pravieši. Jēzus sevi nosauc par Labo Ganu un tiešā veidā atsaucas uz šiem solījumiem, jo tie nebija aktuāli tikai praviešu laikos, bet arī Jēzus dienās, apustuļu laika Baznīcā un arī mūsdienās. Tieši tāpēc evaņģēlists Jānis Labajam Ganam veltīja veselu nodaļu, jo Baznīca, kurā darbojās apustulis pieredzēja vilku uzbrukumus, un vienīgais balsts bija Kungs Jēzus. Jēzus ir vienīgais patiesais gans, jo parāda kāda ir gana būtība, kura ir aprakstīta 23 psalmā:
Kungs mani gana: man netrūkst nekā;
Viņš mani guldina zaļojošās ganībās.
Pie ūdeņiem noved, kur mieru es rodu;
Viņš atspirdzina manu dvēseli.
Viņš mani vada pa taisnām takām
Savam vārdam par godu.
Kaut arī staigāšu tumsības ielejā,
es nebīšos ļauna, jo Tu esi pie manis.
Tava rīkste un Tavs spieķis,
tie mani remdina.
Tu man uzklāj mielasta galdu
manu pretinieku acu priekšā;
ar eļļu Tu apsvaidi manu galvu;
līdz malām pilns ir mans biķeris.
Labvēlība un žēlastība man seko
visās manas dzīves dienās,
un es mājošu Kunga namā
uz laiku laikiem.
Jēzus īpaši izteiksmīgi sevi raksturo kā Labo Ganu un tā ir šīs svētdienas centrālā vēsts. Vārds “labais” (gr. kalos) šeit ir īpaši spēcīgs. Vārdam kalos vārdnīcā var atrast tādas nozīmes kā skaists, pievilcīgs, lielisks, izcils, ievērojams, vislabākais, vērtīgs, lietderīgs, pastāvīgs, slavējams, apbrīnojams, lielisks pēc savas būtības un rakstura u.t.t. Šim grieķu vārdam ir tik daudz nozīmes, ka var izveidot veselu litāniju par Kalos Ganu.
Algādzim un vilkam šajā stāstā ir otršķirīga loma, tie veido tikai stāsta fonu, lai labāk izceltu Labo Ganu. Ja Jēzus rūpējas par savu ganāmpulku, tad farizeji domā tikai par sevi. Tam, ka Jēzus ir Labais Gans ir divi svarīgi aspekti. (1) Jēzus ir gatavs atdod savu dzīvību brīvprātīgi par savām avīm. Farizeji ir algādži, kas ļoti labi prot cirpt, bet avju tālākais liktenis viņiem nav būtisks. Gatavība veltīties avju labā izšķir to, ka gans ir labs. (2) Gans pazīst savas avis; avju pazīšanu citos vārdos var nosaukt par mīlestību; tik liela mīlestība, ka Jēzus ir gatavs mirt. Tie ir ļoti svarīgi vārdi: “es pazīstu savas, un manas pazīst mani” (Jņ 10,14). Jēzus attiecības ar ticīgajiem raksturo vārds “pazīt”. Bībelē pazīšanai ir ļoti personisks raksturs; pazīt otru cilvēku nozīmē patiesu interesi un iesaistīšanos tā dzīvē, mīlestība un savstarpēja dalīšanās.
Dzīve Kunga ganāmpulkā nav vienkārša. Jēzus mūs brīdina, ka ar plēsoņām vajadzēs saskarties un atgādina, ka būs jāsadzīvo ar algotņiem, kuri no iekšienes novājina ganāmpulki. Jēzus brīdina par cilvēkiem, kas uz citu rēķina kompensē savus trūkumus, manipulēt ar cilvēkiem, tīksminās par sevi un savu autoritāti, un “analizē un klasificē citus”, tādam cilvēkam “nav patiesas intereses ne par Jēzus Kristu, ne par citiem cilvēkiem”*. “Garīgā sabojātība ir sliktāka par grēcinieka pakrišanu, jo tā ir izdevīga un pašpietiekama akluma forma. Viss liekas pieņemams: krāpšana, apmelošana, egoisms un daudzi smalki veidi kā koncentrēties uz sevi pašu, “jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli!” (2 Kor 11,14)”.**
Pats svarīgākais ir palikt uzticīgiem Labajam Ganam. Evaņģēlists Jānis to īpaši uzsvēra. Vecajā Derībā un citos Evaņģēlija tekstos ar ganiem saprot plašāku personu loku - karaļi, farizeji un tautas līderiem, tie, kas vada ticīgos. Savukārt, evaņģēlists Jānis norāda uz Jēzu kā vienīgo gana paraugu. To ir svarīgi atcerēties, īpaši, ja saskaramies ar vājiem ganiem. Varbūt tik traģiskas situācijas kā mēs to lasām 10. nodaļā savā dzīvē nesastapsim, bet dažādas kaitinošas un apgrūtinošas cilvēku īpašības gan. Tāpēc esam aicināti veidot savu dzīvi saskaņā ar Labā Gana piemēru, kura vārdi un darbi, iekšējā un ārējā dzīve savā starpā saskanēja, lai ar mīlestību un iejūtību izturēties pret gan pret savām vājībām, gan arī pret vājajām avīm un ganiem.
*Francisks, Evangelii Gaudium, nr. 94.
**Francisks, Gaudete et exsultate, nr. 165.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru