2 Ķēn 4,8-12.14-16a, svētdiena XIII, A

2 Ķēn 4,8-12.14-16a

Šumēniete ieved pravieti Eliseju jaunizbūvētajā 
jumtistabā, manuscripts no Austrijas
1349-1351.g.

2. jūlija svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību, kas pārvar personisko vēršanos uz sevi un egoismu. Sevis zaudēšana ir iespējama, kad māceklis sludina Evaņģēliju un savu dzīvību un kalpošanu citiem uzlūko kā dāvanu. Ja kāds pieņem Evaņģēlija nesēju un viņa vēsti, tad saņem savā klātbūtnē dāvanu, iegūst dzīvību un pārtrauc savu neauglīgo esību. Pirmajā lasījumā no 2 Ķēniņu grāmatas pravietis Elisejs, kuru pieņēma bezbērnu ģimene, kura saņēma no Dieva pēc gada dēla dāvanu jeb dzīvības dāvanu. Vecajā Derībā līdzās Izceļošanas grāmatai praviešu Elija un Eliseja dzīvēs bija vienlīdz daudz brīnumi, bet citviet Vecajā Derībā to ir ļoti maz. Brīnumi Eliseja dzīvē bija tāpēc, ka viņš sludināja dzīvo Dievu kā Izraela dzīves avotu un tāpēc svarīgi bija brīnumu, kas liecina par dzīves atjaunošanos. Jāievēro, ka lielākā daļa Eliseja dzīves situācijas tiek aprakstītas apdraudējuma un nāves draudu apstākļos. Pravietis dzīvoja sausuma un bada laikā (2 Ķēn 3,17-19; 4,1-7.42-44), slimību, spitālības un nāves priekšā (2 Ķēn 4,18-37; 5), karā un pilsētas ielenkumā (2 Ķēn 7), indēšanā (2 Ķēn 2, 19-22; 4, 38-41) un citas nelaimes.

Ja nodaļas sākumā Elisejs sastapās ar nabadzīgu, vārdā neminētu atraitni (2 Ķēn 4,1-7), šīs svētdienas lasījumā viņš saskaras ar bagātu sievieti, kas bija pret viņu draudzīgi noskaņota. Tas ir pārsteidzoši, ka nekur stāstījumā viņa nav nosaukta vārdā, iespējams, tāpēc, ka īpaša uzmanība tiek vērsta uz pravieti. Eliseja attiecības ar šumēnieti liecina par pravieša atbalsta bāzes pieaugumu sabiedrībā. Šumēniete uzklausījusi savu tautiešu vārdus par Eliseju un ieraugot viņu savā mājā, saprata viņa uzturēšanās priekšrocības un lika viņam uzcelt jumtistabuistabu. Elisejs apsolīja šumēnietei mantinieku, lai gan viņa to nelūdza. Viņš gribēja samaksāt parādu par viņas viesmīlības pakalpojumu un dievbijīgo palīdzību. Šī sieviete bija neauglīga, bet pēc Eliseja lūgšanas viņai piedzima dēls.

Viesmīlību Vecajā Derībā varēja izradīt gan vīrieši, gan sievietes (Rad 24,31; Izc 2,20; 1 Sam 25,18) un tāpēc viņas piedāvājums nav jāuzskata par vīra pasīvitāti vai neiejūtību. Viss notikuma apraksts pilnībā atbilst viņas kā sievietes lomai Vidusjūras kultūrā, jo mājas bija viņas ietekmes un varas sfēra, un liela daļa stāstījuma detaļu atspoguļo šo vidi. Viesmīlība vairoja saimnieka godu un padarīja viesi par daļu no saimnieka paplašinātās ģimenes un draugu loka. Tādējādi viņas viesmīlība pret cilvēku, kas tiek uzskatīts par ’svētu Dieva vīru’, var aplūkot kā kalpošanu arī savam labumam. Istabai, ko viņa sagatavo uz jumta, bija jāsniedz vēsa atelpu Eliseja ceļojumā un dāsnā tikšanās atspoguļo sieviete nama bagāto statusu. Eliseja piedāvājums samaksāt par saņemto viesmīlību ir kultūras normu pārkāpums. Izskatās, ka Eliseju satrauca viņa parādsaistības pret sievieti, un viņa saskarsme atspoguļo zināmu viņa augstprātību, kas notikumu gaita izgaisīs. Pirmkārt, viņš tikai divas reizes runā tieši ar sievieti (2 Ķēn 4, 16. 36) un visbiežāk izmanto starpniekus, distance tiek uzturēta caur bezpersonisko "sauc šumēnieti" (2 Ķēn 4, 12. 36) un liek savam puisim Gēhazī saukt viņu (2 Ķēn 4, 12. 15).

Sieviete neko nevēlējās no pravieša. Neskatoties uz to, ka sievietes bija apmierināta ar savu dzīvi, Eliseja apsola, ka viņa dzemdēs dēlu īstajā laikā, pavasarī jeb burtiski: nozīmētā vai dzīvošanas laikā. Sievietes pretestība izriet no viņas vīra vecuma. Līdzīgi pirms viņas Sāra šaubījās un smīkņāja par bērna ieņemšanas iespēju viņas vecumā (Rad 18, 12-13). Pravieša vārdi bija patiesi un viņai piedzima dēls. Jāievēro, ka viņas “vajadzību”, uz kuru vērš uzmanību stāsts, nepamanīja Elisejs, bet viņa pavadonis Gēhazi. Sieviete nelūdza dēlu, bet tas ir neparasti, jo patriarhālā sabiedrībā dēls ir obligāts nosacījums drošai dzīvei. Iespējams, viņa nejautāja tāpēc, ka jutās stabila savā labklājībā. Senatnē, kad nepastāvēja skaidra un cerības pilna ticības dzīvei pēc nāves, bērni ļoti skaidri reprezentēja cilvēka nākotni un izcēla sievietes lielāko ieguldījumu sabiedrībā - bērnu dzemdēšanu. Elisejs apsolīja sievietei dēlu un viņa vārdi piepildījās. Baznīca bija sterila pirms Kristus atnākšanas vai cilvēks bez Kristus ir neauglīgs, bet tāpat kā šumēniete dzemdēja dēlu pēc Eliseja lūgšanas, tā Baznīca dzemdē kristiešus, kad Kristus ienāca tajā un kristietis atjaunojas garā.

br. Jānis Savickis OFMCap