Rom 8, 18-23, svētdiena XV, A

Rom 8, 18-23

Apustulis Pāvils sludina romiešiem
manuskripts no 14.gs. Francijas

Paul preaching to the Romans from BL YT 34, f. 1 -

The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_c1313_04a

Kristietis kā Dieva bērns dzīvo gaidīšanas laikā, kad jaunā dzīve, kas saņemta kristību žēlastībā un Svētajā Garā vēl pilnībā nav piepildījusies. Radības nopūtas un vaidi nav sveši kristiešiem, kas saņēmuši Svēto Garu, tomēr šīs ciešanas ir cerības pilnas, jo ļauj uzlūkot pasauli ar jaunu skatienu un šādu skatījumu piedāvā šīs svētdienas lasījums. Vēstules romiešiem 8. nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē kristiešu apdāvināšana ar pārdabisku dzīvi. Kristū parādītais Dieva spēks paveica to, ko Likums nespēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves. Jaunā kristieša esība ļauj paveikt visu, ko Dievs gaida, lai cilvēks izveidotu attiecības ar Dievu. Ticīgo saite ar Kristu iesāk viņu ceļu uz mūžīgo godību. To gaida visa radība. Pāvils savas domas formulē kā jūds, kas mīl pasauli un kā to var lasīt Vecajā Derībā un jūdu pasaules uztverē. Uz ko gaida cilvēki un visums? Uz atbrīvošanu un pestīšanu. No kā gaida to? “Kad Dieva dēli atklāsies godībā” (Rom 8,19). Ko nozīmē Dieva bērnu atklāšanās? Tā notiek augšāmcelšanā notikumā, cilvēka miesas pestīšanā (Rom 8,23.29). Apustulis apcer augšāmcelšanos, to, kas ticīgajiem jau ir dots šajā laikā Svētajā Garā, bet kad Kristus atgriezīsies tiksim atbrīvoti no pakļautības mirstībai, brīvi no grēka un tā sekām ne tikai mēs, bet visa radība. Kad Pāvils rakstīja par neskaidrām un spriedzes pilnām radības gaidām (Rom 8,19), tad viņš domāja, ka radība neapzinās, ka gaida cilvēka pestīšanu. Radība ir solidāra ar cilvēku grēka traģēdijā, lai sasniegtu Dieva bērna brīvību. Šīs neskaidrās visuma gaidās tiek iekļautas cilvēka cerībā.

Apustulis Pāvils aprakstīja ļoti vispārējā veidā situācija pasaulē, kur satiekas cilvēks un visums, kas nav slikti radīts, bet tā ir Radītāja griba, ka lietas var būt pārejošas. Pāvils aprakstot sitāciju pasaulē lieto vārdu “nīcība” (gr. mataiotēs) jeb tukšība, niecība, īslaicīgums: “Jo radība ir pakļauta nīcībai” (Rom 8, 20). Vārds “mataiotēs” izsaka kaut ko kas pieviļ kā elki, kas no tālienas ir apbrīnojami, bet kad turi tos savās rokās, tad tevi piemeklē vilšanās. Radība ir nīcībā ne tāpēc, ka tā ir nepareiza vai kļūdaini radīta, bet tāpēc, ka cilvēks šim stāvoklim pakļaujas. Cilvēks radību padara par savu elku un sagaida no tās piepildījumu un dzīves jēgu, bet piedzīvo vilšanos. Problēma ir tā, ka radība nepilda savu iecerētu uzdevumu, lai kalpotu par palīgu cilvēkam Dieva iepazīšanā un lai piepildītu savu esmi attiecībās ar Dievu. Otrs vārds, kuru lieto Pāvils, lai rakstītu par radību ir “iznīcība” (gr. phthora, Rom 8,21). Cilvēku dzīvē šis vārds izsaka samaitātību, bet vispārjā nozīmē sabrukšanu, to kas viegli brūk; ķermenis, kas trūd, kad sarūk saites, kas iepriekš nodrošināja tā vienotību, dzīvību un līdzsvaru. Šie abi vārdi izsaka to, kas aprakstīts Radīšanas grāmatā, kad visas attiecības pēc grēkākrišanas sakustējās. Saplaisāja ne tikai cilvēks un sabiedrība, bet arī radība, kurai negaidīti cilvēks pievērsās kā pie elka.

Trešais svarīgais vārds, kur Pāvils lietoja ir “nopūtas” (gr. stenazo, Rom 8,22), kas izsaka vaidus, raudas, apnikumu un mazdūšību. Grieķu traģēdijā šis vārds apraksta kāda dvēseles stāvokli, kas pieredz nelaimi un neredz izeju no sava likteņa. Šis vārds Pāvilam attiecas uz visu radību (Rom 8,22), kristiešiem (Rom 8,23) un vēlāk tekstā, kas nav šīs svētdienas lasījumā, attiecas uz Garu (Rom 8,26). Visa centrā ir ticīgo vaidi, kas mums un Pāvilam interesē visvairāk, jo attiecas tiešu uz mums. Šīs nopūtas kristiešiem pavada “gaidīšana” (Rom 8,23) jeb ilgas un Pāvils par tām raksta ir citās vēstulēs (1 Kor 9,28; Gal 5,5; Filip 3,20) un uzsver, ka “mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” (Filip 3,20). Šīm “nopūtām” ir spēcīga cerības pieskaņa un tas nozīmē, ka “nopūtām” ir ne tikai saistība ar sāpīgo eksistenci savā ķermenī, bet arī uz to, ka jaunais un atpestītais ķermenis vēl nav saņemts.

Pirmkristiešu attieksme pret pasauli neizpaudās bēgšanā no tās vai tās meklēšanā, bet to raksturoja zināma neuzticība, jo pasaule var maldināt un būt bīstama. Pāvils rakstīja par zemes prieku un ciešanu kontroli (1 Kor 7, 29-31), bet tā nav filozofiska apātija, jo kristietis nemeklē iekšējo un nesatricināmo mieru un vienaldzību, bet grib sasniegt nākamās godības pasauli. Pāvils Evaņģēliju izprata kā daļu no lielā pestīšanas plāna, ko atklāja Dievs un īstenoja savā Dēlā Jēzū Kristū. Savās vēstulēs Pavils pestīšanu redz ciešā vienotībā ar Kristu un Kunga nestā pestīšana neattiecas tikai uz visiem cilvēkiem, bet arī uz visu radību. Jaunajā Derībā atrodas svarīgas norādes, kur apskata matēriju un cilvēka ķermeni kā elementus, kurus aptvers augšāmcelšanās notikums. Īpaši uzskatāmi tas ir Pāvila vēstulē romiešiem. “Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi” (Rom 8, 20). Šajos vārdos autors raksta par kopēju cilvēces un visuma likteni, par ko bija pārliecināti Bībeles cilvēki, kas nespēja šo lietu kārtību izskaidrot. Vecās Derības cilvēkam pietika ar pestīšanas vēstures izpratne, ka radība pēc grēkā krišanas, bez apziņas un brīvības, piedalās cilvēces traģēdijā un tika pakļauta nāvei, niecībai un iznīcībai. Tāpēc nav jābrīnas, ka radībai, kurai nav gara, jāpiedalās augšāmcelšanās cerībā.

br. Jānis Savickis OFMCap