Jer 20, 10-13, svētdiena XII, A

Jer 20, 10-13

pravietis Jeremijs lūgšanā
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.

25. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģija sākas ar pravieša Jeremija izmisumu un žēlabām (Jer 20, 7-18) un lasījumā iepazīsimies tikai ar mazu fragmentu no viņa vislielākajiem pārdzīvojumiem, kas ir atrodami viņa grāmatā. Šajā svētdienā lasām fragmentu no pēdējām pravieša žēlabām, kurā sajaucies cilvēka rūgtums un prieks, izmisums un lūgšana, slavinājums un apjukums. Jeremijs bija jūtīgas dabas cilvēks un tāpēc nav jābrīnās, ka viņā sastapās vienlaicīgi dažādas jūtas un pieredzes, tomēr savās izvēlēs nepakļāvās īslaicīgai noskaņai un pildīja Dieva gribu neskatoties uz to, ko juta. Savās pēdējās žēlabās dziļi emocionāli izteica trīs svarīgas raizes: Dieva aicinājumu (Jer 20, 7-9), ikdienas briesmas (Jer 20, 10-13) un iekšējo izmisumu (Jer 20, 14-18). Šīs svētdienas lasījumā aplūkojam ikdienas briesmas.

Kā citās savās žēlabās (Jer 11,20; 12,1.3; 15,15-16; 17, 12-14; 18, 19.23), Jeremijs vērsās tiešā veidā pie Dieva un turpnāja runāt par Viņu. Viņš iebilda pret savu aicinājumu, jo zināja, ka tas būs grūts dzīves ceļš. Dievs iedrošināja Jeremiju, ka jaunība nebūs šķērslis runāt Kunga vārdā un apliecināja, ka sniegs pravietim savu palīdzību un klātbūtni tad, kad tas būs vajadzīgs. Jermijs neskatoties uz to bija atklāts un atzinās, ka jutās bezizejā, jo nevarēja aizbēgt no sava kalpojuma. Viņa pretinieki izsmēja pravietiskos vārdus par tautas pazudināšanu. Pats viņš pieredzēja lielu bezspēcību, jo gan Dievs bija spēcīgs un uzstāja uz savu gribu, gan arī pravietojumu klausītāji ignorēja vēsti, bet apdraudēja Jermiju. Svarīgi, ka viņš apzinājās, ja arī viņš nav spēcīgāks par saviem ienaidniekiem, tad Dievs gan ir varens, jo uzlūko cilvēku un redz tā būtību (1 Sam 16,7), un pazīst Jeremija taisnīgumu un vajātāju ļaunumu.

Aicinājuma atjaunošanas pamudinājums ir visai pārsteidzoš, jo Dievs vienlaicīgi Jeremiju iedrošina un norādīja uz vajāšanām un grūtībām, bet pravietim pietika ar apziņu, ka Kungs nav kā periodisks viesis viņa dzīvē, bet vienmēr ir viņam noslēpumainā veidā blakus, tomēr vēl ne tādā veidā kādā viņš vēlējās, lai Kungs ļautu viņam pieredzēt atbrīvošanu un glābiņu no ienaidniekiem. Jeremijs šādos apstākļos sauca pēc Kunga palīdzības, jo labāk lai dzīvē pārsvaru gūst Dievs nekā naidnieki. Tā kā Dievu nevarēja vainot, tad viņš nolādēja cilvēku, kas pavēstīja viņa tēvam par dēla piedzimšanu, jo Jeremijs saistīja savu piedzimšanu ar pravietisko aicinājumu un atklāti izteicās savā krizē, ka labāk nebūtu dzimis (Jer 1).

Pārdomājis savu aicinājumu Jeremijs pievērsās savu ienaidnieku problēmai. Ticība neignorē grūtības, bet atklāti nostājas tām pretī un meklē Dieva plānu un palīdzību attiecīgajā situācijā. Daudzi tautas brāļi vēlējās, lai viņš nesludinātu Dieva vārdu un gribēja viņu apklusināt. Pravietis bija bez cilvēciska atbalsta pret saviem oponentiem, bet pilnībā paļāvās uz Kungu. Jeremijā pāri visam bija izveidojusies uzticība Dievam, jo pārliecinājās, ka uz Viņa varu var paļauties. Viņš lūdza, lai Kungs atmaksā ienaidniekiem saskaņā ar savu plānu un dievišķo dabu, bet pats neuzņēmās izpildīt atriebību vai sodu. Pravietim lūgšana bija vienlaicīgi vājuma un spēka darbs, jo apzinājās savu trauslumu un nespēju uzveikt pretestību, bet bija pārliecināts par Dieva darbību.

br. Jānis Savickis OFMCap