Os 6, 3-6, svētdiena X, A

Os 6, 3-6

Pravietis Oseja un viņa sieva Gomera

manuskripts no Francijas, 1275 - 1300

11. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām Kunga vārdus: “Es vēlos žēlsirdību, nevis upuri” (Os 6,6), bet Evaņģēlijā Jēzus atkārto šos vārdus muitnieka Mateja aicināšanas laikā, kad ēda kopā ar grēciniekiem un muitniekiem. Vecajā Derībā pravieši atkārtoti teica tautai, ka patiesa Dieva iedibināta taisnībai ir svarīgāka nekā visi dzīvnieku upuri (Os 6,6; Ps 50; Sak 21,3). Daudz svarīgāks par visu dzīvnieku upuri ir “slavas upuris” jeb lūgšana, kas nāk no visas cilvēka būtības (Ps 51,19; Rom 12,1). Praviešu uzdevums Vecajā Derībā bija cīnīties par taisnīgumu, lai cilvēki savā dzīvē ievērotu likumu un taisnību. Pravietis Osejs gāja savos vārdos vēl tālāk un uzsvēra, ka Dievs vairāk sagaida mīlestību/žēlsirdību (ebr. hesed) un nevis asiņu upuri. Mīlestība ir neatsaucams noteikums cilvēku attiecībās un pret Dievu, pret kuru arī jāizrāda bijība (Is 8,13). Mīlestība un bailes iet roku rokā kalpošanā Dievam, jo Izraelim jāatceras, ka viņš ir Dieva kalps.

Pravietis Osejs darbojās 8 gs. pirms Kristus. Oseja grāmatas 4.–13. nodaļās Kungs Izraelas ziemeļu valsti bieži dēvēja par Efraimu. Efraima bija lielākā un ietekmīgākā no desmit Izraela ziemeļu ciltīm, un tāpēc šo zemi šeit sauca par Efraimu. Kad tika izveidota ziemeļu valsts, Izraēls, tās pirmais ķēniņš uzcēla zelta teļus Danā un Bētelē, lai cilvēki tos pielūgtu. Osejas laikā divi galvenie Izraela elku pielūgsmes centri atradās Bētelē un Gilgalā. Vārds "Bētele" nozīmē "Dieva nams". Acīmredzamā parodijā un vārdu spēlē Osejs šo kulta pielūgsmes centru dēvē par “Bet Aven”, kas nozīmē “netaisnības nams” (Os 4,15; 5,8; 10,5). Viena no apsūdzībām, ko pravieši izvirzīja Izraelim, bija reliģiskais rituālisms. Cilvēki uzskatīja, ka, ja viņi veiks reliģiskos rituālus, tad viss būs kārtībā. Viņi varēja grēkot tik daudz, cik vēlas, un pielūgt citus dievus, ko vēlējās, ja vien viņi ievēroja Kunga pielūgsmes galvenos reliģiskos rituālus.

Osejas pravietojumā ir jauns elements: personīgās pieredzes iekļaušana izpratnē un mācībā par Dievu. Pravietis apprecējās, bet viņa sieva bija viņam neuzticīga, tomēr Osejs viņu pieņēma un neatraidīja, un savu personisko mīlestības pieredzi attiecināja pret Dievu, kurš pieņem un mīl savu tautu. Dievs bija kā mīlošs vīrs, bet Izraels neuzticīga sieva un pirmo reizi Rakstos parādījās šāds tēls par Dieva attiecībām ar savu tautu. Neuzticība Dievam izpaudās elkdievībā un kad tauta attālinājās no vienīgā Dieva, kurā Kungs ir greizsirdīgs kā mīlošs vīrs par savu sievu. Mīlestības un uzticības jēdzieni ir ļoti svarīgi Dieva izpratnē, lai Viņa izpratne nebūtu abstrakta vai filozofiska, bet personiska, konkrēta un tuva.

Svarīgs ebreju vārds, kuru lieto pravietis Osejs ir “hesed”. Šis vārds nozīmē “mīlestība”, taču tas satur arī spēcīgu uzticīgas un lojālas mīlestības nianses (piemēram, spēcīgas, ilgstošas un nobriedušas laulības mīlestība). Tas ir svarīgs Vecās Derības teoloģiskais jēdziens, kas sastopams Rakstos vairāk nekā 246 reizes. Puse reizes šis vārds tiek lietots psalmos, kur dažos tulkojumos tas bieži tiek tulkots kā “žēlsirdība”, “mīlestība” un“nezūdoša mīlestība”. Osejs izmanto hesed sešas reizes (Os 2,19; 4,1; 6,4.6; 10,12; 12,6) un divas reizes šīs svētdienas lasījumā. Kamēr Isaja un Jeremija uzsvēra taisnīgumu un taisnību kā galvenos tikumu, tikmēr Osejs pravietisko domu papildināja ar hesed (“uzticīgu mīlestību”), norādot, ka uzticīga mīlestība ir tikpat svarīga kā taisnība un taisnīgums.

Pie Dieva nenāk pieprasot sev kaut ko nepieciešamo un pravietis Osejs ļoti skaidri atbild tautai šīs svētdienas fragmentā. Cilvēks vienmēr var pieredzēt plaisu starp Dieva kulta ārējo pusi un reliģiskās dzīves iekšējo saturu. Ja iekšējā dzīve ir tukša, tad ārēji ir nepieciešamība uzvesties liekulīgi. Katru rituālu jāpavada jēgpilns piepildījums un Izraelim ar to bieži bija problēmas, jo viņš iekrita ārišķībās. Pravieši cīnījās pret liekulību (Is 1, 11-17; Jer 6,20; 7,21-22; Os 6,6; Am 5,21-27, Mih 6,6-8), tomēr  viņu vārdus šajā jautājumā ir pareizi jāsaprot, jo viņi neiestājās pret pašiem upuriem kā tādiem, bet gan pret visādiem izkropļojumiem, kad dzīve norit netaisnībā.

Tieši liekulībai pravieši pretnostatīja paklausību Kungam, likuma ievērošanai un cieņu pret nabagiem. Pravietis Osejs šajā svētdienā apkopo šo mācību (Os 6,6) un citviet Samules jautāja: “Vai gan Kungam tīkamāki sadedzināmie un kaujamie upuri par paklausību Kunga balsij? Redzi, paklausība labāka par upuriem un uzklausīšana - par auna taukiem!” (1 Sam 15,22). Ticības dzīves būtība nav dedzīgos upuru rituālos, bet paklausībā, mīlestībā un taisnībā. Upuru loma piepildas, lai iemiesotu, kas tiek pieredzēts ikdienas dzīvē jeb visas savas dzīves padošanu Dieva gribai. Šīs patiesības atklāsmes kulminācija Vecajā Derībā visskaidrāk parādas pravietojumā par cietošo Kunga Kalpu pravieša Isaja grāmatā (Is 52,13-53,13), kurš upurī saliek pats savu dzīvi. Kalps Isajam vēl bija tēls, kas Jaunajā Derībā piepildījās Jēzū Kristū.

br. Jānis Savickis OFMCap